Ceļā viņu tomēr pārņēma bailes, kad zirgs, neklausīdams ne saucieniem, ne pavadai, joņoja pāri aizām un purviem. Kādās vietās tik viņš nenokļuva, šausmas jau pārņēma stāstot vien. Paskatījās reiz sev zem kājām — nobijās vēl vairāk:" bezdibenis! Stāvs bezdibenis! Bet velnišķīgajam kustonim tas nekas: taisni tam pāri. Vectēvs turas: kur nu noturēsies! Celmiem, ciņiem pa galvu, pa kaklu pāri nolidoja aizā un tā atsitās pret aizas dibenu, ka, likās, dzīvs vairs nebūs. Vismaz vairs neatcerējās nekā no tā; kas ar viņu tobrīd bija noticis. Kad mazliet atžirga un apskatījās, tad bija jau pavisam gaišs tapis: viņa priekšā pavīdēja pazīstamas vietas, un viņš gulēja uz savas mājas jumta.
Vectēvs pārkrustījās, kad nokāpa zemē. Kas par velnišķībām! Kādi brīnumi nenotiek ar cilvēku! Paskatās uz rokām — visas asinīs. Paskatījās ūdens mucā — seja arī. Pamatīgi nomazgājies, lai neizbiedētu bērnus, viņš klusītiņām ielīda istabā, redz: bēmi atmuguriski raujas uz viņa pusi un izbijušies rāda viņam pirkstiem, saukdami: «Skaties, skaties! māte auļo kā negudra!» Un tiešām, sieva sēž aizmigusi pie linu susekļa, tur rokās vārpstiņu un pa miegam jāj uz sola. Vectēvs satver viņu klusītiņām aiz rokas un uzmodina: «Labdien, sieva! Vai esi vesela?» Viņa ilgi skatījās, acis izbolījusi, kamēr beidzot taču pazina vectēvu un izstāstīja, ka viņai sapnī rādījies, ka krāsns staigājusi pa māju un ar lāpstu dzinusi ārā podus, toverus … un velns zina ko vēl. «Nu,» vectēvs saka, «tev sapnī, man nomodā. Vajadzēs, kā redzu, apsvētīt mūsu māju; man tagad nav vairs ko kavēties.» To teicis un mazliet atpūties, vectēvs sadabūja zirgu un neapstājās ne dienu, ne nakti, kamēr nebija sasniedzis mērķi un nodevis vēstuli pašai carienei. Tur vectēvs pieredzēja tādus brīnumus, ka viņam vēl ilgi bija ko stāstīt kā ieveduši viņu carienes istabās, tik augstās, ka, ja saliktu ap desmit zemnieku māju vienu uz otras, tad arī vēl varbūt neaizsniegtu to augstumu; kā viņš ielūkojies vienā istabā — nav; otrā — nav; trešajā — vēl nav; pat ceturtajā nav; tad beidzot piektajā, redz — sēž pati ar zelta kroni galvā, pelēkā, jaunumjaunā tērpā, sarkaniem zābakiem kājās un ēd zelta ķiļķēnus; ka likusi piebērt viņam pilnu cepuri ar naudu, ka… visu pat atcerēties nevar. Par savām dēkām ar velniem vectēvs pat domāt bija aizmirsis, un, ja gadījās, ka kāds viņam atgādināja tās, tad vectēvs klusēja, it kā viņam tur nebūtu nekādas daļas, un bija daudz jānopūlas, lai pielūgtu viņu pārstāstīt visu, kā bijis. Un, kā redzams, par sodu, ka nebija apķēries tūliņ pēc tam apsvētīt māju, ar sievu katrreiz pēc gada un vienmēr tai pašā laikā t notika tādi brīnumi, ka viņai gribējās dejot, dari, ko zini! Lai sāka, ko sākdama, kājas dara savu un tā vien tik velk pietupdejā.
OTRĀ DAĻA
PRIEKŠVĀRDS
Lūk, jums būs ir otra grāmatiņa, vai, labāk sakot — pēdējā! Negribējās, stipri negribējās izdot arī šo. Tiešām, laiks prasties godu. Teikšu jums, ka ciemā sāk jau smieties par mani: lūk, saka, vecais tēvs palicis muļķis: vecuma dienās sācis nodarboties ar bērnišķīgām spēlītēm! Un tiešām, sen jau laiks mest mieru. Jūs, mīļie lasītāji, patiesi domājat, ka izliekos tikai par veci. Kas tā par izlikšanos, kad mutē pavisam vairs nav zobu. Tagad, ja gadās kas mīksts, tad to jau kā nebūt gremošu, bet cieta ne par ko nenokodīšu. Tātad, lūk, jums atkal grāmatiņa! Nerājieties tikai! Nav labi uz atvadām rāties, it īpaši ar to, ar kuru, diezin, vai tik drīz vairs tiksieties. Šajā grāmatelē dzirdēsiet pavisam jaunus, gandrīz visus jums nepazīstamus stāstītājus, izņemot varbūt tik Fomu Grigorjeviču. Bet tā ākstīgā kundziņa, kas stāstīja tādā pārgudrā valodā, ka pat daudzi apķērīgi Maskavas ļaudis nevarēja viņu saprast, sen vairs nav. No tā laika, kad ar visiem bija sanācis naidā, viņš pie mums vairs nav rādījies. Jā, vai neesmu jums stāstījis šā gadījuma? Paklausieties, tur joki bez gala. Pagājušā gadā, tā pret vasaru, jā, gandrīz vai pašā mana patrona dienā, atbrauca pie manis ciemā… (Jāsaka jums, mijie lasītāji, ka mani tautieši, lai dievs viņiem dod veselību, neaizmirst veco vīru. Jau piecdesmitais gads, ka esmu sācis pieminēt savu vārda dienu. Kurš īsti man gads, to ne es, ne mana vecene jums nepateiks. Vajag būt tuvu septiņdesmitajam. Dikaņkas pops, Charlampija tēvs, zināja, kad esmu dzimis; tikai žēl, jau piecdesmit gadu, ka viņa vairs nav šai pasaulē.) Un tā, lūk, atbrauca man viesi: Zachars Kirilovičs Cuchopupenko, Stepans Ivanovičs Kuročka, Tarass Ivanovičs Smačņenkijs, piesēdis Charlampijs Kirilovičs Chlosta; vēl atbrauca… lūk, aizmirsies ir vārds, ir uzvārds … Osips … Osips … tu mans dievs, viņu taču pazīst visa Mirgoroda! viņš vēl, kad runā, tad vispirms uzsit knipi un iesprauž rokas sānos.. . Nu, dievs ar viņu! Citreiz atcerēšos. Atbrauca arī jums pazīstamais kundziņš no Poltavas. Fomu Grigorjeviču es neskaitu, tas jau pašu cilvēks. Visi sāka sarunāties (atkal jāpiezīmē, ka pie mums nekad tukšus salmus nekuļ: es vienmēr mīlu pieklājīgas runas, lai, kā saka, būtu kopā ir uzjautrināšanās, ir pamācība) — sāka runāt par to, kā jāsāla āboli. Mana vecene sāka stāstīt, ka vispirms āboli krietni jānomazgā, tad jāizmērcē kvasā, bet tad tik .. . «Nekā nebūs'» iejaucās poltavietis, sabāzis rokas sava zaļās krāsas kaftana kabatās un pasoļojis cienīgiem soļiem pa istabu: «nekā nebūs! Vispirms vajag apkaisīt ar balzāmpīpenēm un tad tikai…» Nu, atsaucos uz jums, mīļie lasītāji, sakiet pēc sirdsapziņas: vai jūs jebkad esat dzirdējuši, ka ābolus pārkaisītu ar balzāmpīpenēm? Tiesa, liek zustreņu lapas, mau- ragu, trejlapu āboliņu, bet ka liktu balzāmpīpenes … nē, to neesmu dzirdējis. Liekas gan, ka labāk par manu veceni neviens neprot šīs lietas. Nu, sakiet jel paši! Novedu viņu ar nolūku kā labu cilvēku klusiņām sāņus: «Klausies, Makar Nazarovič, nesmīdini ļaudis! Tu neesi nekāds nieka vīrs: pats, kā saki, esi reiz ēdis kopā ar gubernatoru pie viena galda! Nu, ja \u teiktu tur kaut ko līdzīgu, tevi taču visi apsmietu!» Ko gan, kā jūs domājat, viņš atbildēja uz to? Neko! nospļāvās uz grīdas, paņēma cepuri un aizgāja Kaut vai atvadījies būtu no kāda, kaut vai ar galvu būtu pametis kādam; tikai dzirdējām, ka pie vārtiem piebrauca rati ar zvaniņu; iesēdās un aizbrauca. Un labāk arī bija! Mums tādu viesu nevajag! Teikšu jums, mīļie lasītāji, ka pasaulē nav nekā ļaunāka par šiem lielmaņiem. Tālab, ka viņa tēvabrālis bijis kādreiz komisārs, ceļ degunu gaisā. It kā komisārs jau būtu tik augsta dienesta pakāpe, ka augstākas par to vairs pasaulē nav. Paldies dievam, ir vēl lielāki vīri par komisāru! Nē. neciešu šos lielmaņus! Ņemsim, piemēram, Fomu Grigorjeviču, liekas, nav taču nekāds ievērojams cilvēks, bet, ja paskatās uz viņu: kāda sejā mirdz svarīguma apziņa, pat tad, kad iešņauc parasto tabaku, un tu tad jūti gribot negribot cieņu pret viņu. Baznīcā, kad sāk dziedāt luktā, — sajūsma neizsakāma! Liekas, jāizkust vai visam! . . Bet tas … nu, dievs ar viņu! Viņš domā, ka neiztiksim bez viņa pasakām. Lūk, tomēr sakrājusies grāmatele.