«Kas ir?» kūms prasīja un arī pacēla galvu uz augšu.
«Kā, kas ir? Mēness nav!»
«Kad tevi jupis! Patiesi, nav mēness!»
«Nu, ka nav!» Cubs teica, mazliet sapīcis par kūma nesatricināmo vienaldzību. «Tev, kā rādās, maza bēda!»
«Bet ko lai es darītu?»
«Vajadzēja ar,» Cubs turpināja, piedurknē ūsas slaucīdams, «kādam velnam, — lai viņš, suņagabals, nedabūtu ne pilītes degvīna no rīta iekampt! — iejaukties! … Tiešām, kā par izsmieklu. .. Tīšam, sēdēdams istabā, skatījos pa logu: brīnišķīga nakts! Gaišs, sniegs vizuļo mēnesnīcā. Viss bija saredzams kā dienā. Nepaguvu iziet aiz durvīm, paskat tik, tumšs, ka vai acī durams!» Cubs vēl ilgi rūca un rājās, tajā pašā laikā pārlikdams sevī, ko iesākt. Viņam nāvīgi gribējās patērzēt par visādām blēņām pie ķestera, kur, bez šaubām, jau sēdēja gan galva, gan atbraukušais basists, gan deģis Mikita, kas ik pārnedēļas brauca Poltavā uz ūtrupēm un zināja stāstīt tādus jokus, ka visi ļautiņi turēja vēderus aiz smiekliem. Domās Cubs jau redzēja galdā uzlikto augļu vīnu. Tiesa gan, viss tas bija ļoti vilinoši; bet nakts tumsa izraisīja viņā to slinkumu, kas tik patīkams visiem kazakiem. Cik labi tagad būtu, kājas zem sevis sarāvušam, vāļāties uz lāviņas, kūpināt mierīgi kaļķīti un saldā pussnaudā klausīties jautro puišu un meiču ķekatošanu un dziesmas aiz logiem. Viņš bez mazākām šaubām būtu izšķīries par pēdējo, ja būtu bijis viens; bet tagad divatā nebija tik garlaicīgi un drausmīgi iet pa tumšo nakti; un negribējās arī citu priekšā izrādīties par slinku un bailīgu. Beidzis rāties, viņš pievērsās atkal kūmam.
«Tātad, kūm, nav mēness?»
«Nav.»
«Tiešām ērmoti! Bet dod iešņaukt tabaku! Tev, kūm, varena tabaka! Kur tu tādu ņem?»
«Kas, velns, par varenu!» kūms atbildēja, aizvērdams rakstiem izraibotu tāšu tabakas dozi. «veca vista nenošķaudīsies!»
«Atceros,» Cubs turpināja iesākto valodu, «man nelaiķis krodzinieks Zuzuļa reiz atveda tabaku no Ņežinas. Ech, tā tik bija tabaka! Laba tabaka bija! Kas būs, kūm, ko darīsim' Ārā taču tumšs.»
«Tātad varbūt paliksim mājās,» kūms ieteicās, satverdams durvju tverokli.
Ja kūms nebūtu to teicis, tad Cubs, droši vien, būtu nolēmis palikt, mājās; bet tagad viņu kaut kas it kā gumdīja iespītēties. «Nē, kūm, iesim! Nevar, jāiet!» To izteicis, viņš jau dusmojās uz sevi, ka bija tā teicis. Viņam pārāk nepatika vazāties tādā naktī, bet viņu apmierināja . tas, ka viņš pats tīši to bija gribējis un nebija darījis tā, kā citi viņam bija ieteikuši.
Kūms, neizrādījis savā sejā ne mazāko nepatiku, kā cilvēks, kuram galīgi viena alga, sēdēt mājās vai vazāties apkārt, apskatījās, pakasīja ar stibas galu sev aiz pleciem, — un divi kūmi devās ceļā.
Tagad palūkosimies, ko dara mājās viena palikusī skaistulīte — meitiņa. Oksanai vēl nebija pilni septiņpadsmit gadu, kad gandrīz visā pasaulē, ir šai, ir viņpus Dikaņkas, visi daudzināja tikai viņu. Jaunekļi apgalvoja vienā balsī, ka jaukākas meitenes par viņu nekad nav bijis un nebūs ciemā. Oksana zināja un dzirdēja visu, ko par viņu runāja, un bija untumaina kā skaistule. Ja viņa nestaigātu rūtainā vilnas uzvalkā un priekšautā, bet kādā greznā kapotā, tad uzveiktu visas sava vecuma meičas. Puiši lenca viņu pūļiem, bet, zaudējuši pacietību, maz pamazām atstāja iedomīgo skaistuli un pievērsās citām, kas nebija tik izlutinātas. Vienīgi tik kalējs bija stūrgalvīgs un neatlaidās no savas lakstošanās, kaut gan arī ar viņu neapgājās labāk, kā ar citiem. Tēvam aizejot, Oksana vēl ilgi rotājās un vaibstījās neliela spoguļa, alvas ietvarā, priekšā, un nevarēja vien diezgan iztīksminā- ties par sevi. «Kas ļaudīm ienācis prātā izdaudzināt mani par skaistu?» viņa it kā izklaidīgi runāja tikai tādēļ, lai par kaut ko patērzētu ar sevi. «Ļaudis melš niekus. Nepavisam neesmu skaista.» Bet svaigā un agrās jaunības dzīvības pilnā seja, kas atplaiksnījās spogulī, ar mirdzošām, tumšām acīm un neizsakāmi patīkamo smaidu, kas iekvēlināja sirdi, tūliņ pierādīja pretējo. «Vai manas melnās acis un uzacis,» skaistule turpināja, «ir tik skaistas, ka tām līdzīgas vairs nav visā pasaulē? Kas tur par jaukumu šai uzrautajā degunā? un vaigos? un lūpās? It kā manas melnās matu pīnes būtu skaistas? Uch, no tām vakaros var nobīties: tās savijušās un aptinušās man ap galvu kā garas čūskas. Tagad redzu, ka nepavisam neesmu skaista!» Un, atbīdīdama spoguli mazliet tālāk no sevis, iesaucās: «Nē, esmu gan skaista! Ak, cik skaista! Brīnišķīgi! Kādu prieku sagādāšu tam, kam kļūšu par sievu! Ka mans virs tīksmināsies ar mani! Viņš būs kā bezprātīgs aiz prieka! Viņš skūpstiem vai nobeigs mani!»
«Brīnišķīga meiča!» klusu nočukstēja ienākušais kalējs. «Arī uzpūtības viņā maz! Vai stundu stāv un skatās spogulī un nevar vien beigt skatīties, un vēl slavē pati sevi pilnā balsī!»
«Jā, puiši, vai jums es pāris? Paskatieties manī,» skaistulīte koķeti turpināja: «cik cēli es staigāju; man krekls izšūts ar sarkanu zīdu. Un kādas lentes uz galvas! Savu mūžu jūs neredzēsiet greznākas uzšuves! To visu sapircis mans tēvs, lai mani apprecētu pats labākais un brašākais puisis pasaulē!» un pasmaidījusi viņa pagriezās atpakaļ un ieraudzīja kalēju …
Iekliedzās un nostājās bargi viņa priekšā.
Kalējam pat rokas nošļuka.