Ar sievišķi man nav ko pīties.
Aizvien trokšņaināk un trokšņaināk skanēja uz ielām dziesmas, smiekli un kliedzieni. Ielās drūzmējošais ļaužu pūlis bija vēl pavairojies ar pienācējiem no kaimiņu ciemiem. Puiši palaidņojās un ālējās, cik tik patikās. Bieži starp ķekatu dziesmām uzvilka arī kādu jautru dziesmiņu, ko turpat uz vietas bija paguvis sacerēt kāds no jaunajiem kazakiem. Tad atkal pēkšņi kāds no pūļa ķekatu dziesmas vietā uzrāva devības dziesmu un rēca pilnā kaklā:
Metiet, sviediet:
Varenus [4] dodiet!
Šķiediņu pikas!
\ Līkumu desas!
Smiekli apveltīja jautro dziedātāju. Pavērās mazie lodziņi, un kāda izdilusi vecenītes roka (mājās bija palikuši tikai vecenītes un nopietnie tēvi) pastiepās pa lodziņu ar desu vai pīrāga gabalu saujā. Puiši un meitenes aizgūtnēm stiepa pretim savus maisus un uzķēra guvumu. Kādā vietā puiši no visām pusēm ielenca meiteņu baru: troksnis, kliedzieni; kāds svieda sniega piku; cits tvēra pēc maisa ar visvisādiem labumiem. Citā vietā meičas tvarstīja puisi, aizlika viņam priekšā kāju, un viņš apvēlās kūleniski ar visu maisu. Likās,, jaunieši bija gatavi pavadīt līksmībās visu cauru nakti. Un nakts it kā tīši tik krāšņi zvīļoja. Un mēness gaisma likās vēl spožāka sniega atspīdumā. Kalējs apstājās ar saviem maisiem. Meiteņu barā viņš it kā saklausīja Oksanas balsi un smalkus smiekliņus. Visas dzīsliņas viņā ietrīsējās: nosviedis maisus zemē tā, ka ķesteris, kas tupēja maisa dibenā, ievaidējās aiz sāpēm un galva nožagojās pilnā rīklē, viņš ar mazāko maisu plecos aizgāja kopā ar puišu pulku, kas sekoja meitenēm, kuru vidū viņš saklausīja Oksanas baisi.
Tā gan: tā ir viņa! Stāv kā karaliene un dzirkstī melnajām acīm. Stalts puisis stāsta viņai kaut ko; domājams, ko jocīgu, jo viņa smejas. Bet viņa jau arvien smejas! It kā nevilšus, pats neapzinādamies kā, kalējs izspraucās pūlim cauri un atradās viņai blakus. «Ā! Vakula, tu esi te! labdien!» skais-, tule sacīja ar to pašu smīnu, kas Vakulam tikko nebija laupījis prātu. «Nu, daudz dāvanu sadabūji? E-e, kāds tev mazs maisiņš! Bet kurpītes, kādas karaliene valkā, dabūji? Sadabū kurpītes, tad būšu tava sieva . . .» un iesmē- jusies, aizskrēja meiteņu baram līdzi.
Kalējs palika uz vietas stāvot, kā zemē ierakts. «Nē, nevaru, nav vairs spēka …» viņš beidzot izdvesa. «Bet, mans dievs, kāpēc viņa ir tik velnišķīgi skaista? Viņas skatiens, un runa, un viss tā vien tik dedzina, tā dedzina.. . Nē, nav spēka sevi pārvarēt. Laiks darīt tam visam galu. Lai zūd dvēsele! Iešu noslīcināšos āliņģī, un ne gailis nedziedās pakaļ!» Apņēmīgiem soļiem viņš gāja uz priekšu, panāca meiteņu baru, nostājās Oksanai blakus un teica stingrā balsī: «Ardievu, Oksana! Meklē sev līgavaini, kāds patīkas, muļķo, ko gribi, bet manis šai pasaulē vairs neredzēsi.» Skaistule likās pārsteigta, gribēja kaut ko teikt, bet kalējs atmeta ar roku un aizskrēja.
«Uz kurieni, Vakula?» puiši sauca, ieraudzījuši kalēju skrējām. «Ardievu, brālīši!» kalējs attrauca. «Ja dievs dos, redzēsimies viņā saulē, bet šajā jau mums vairs kopā nestaigāt. Ardievu! Nepieminiet ļaunā! Sakiet tēvam Kondratam, lai aizlūdz par manu grēcīgo dvēseli. Sveces Brīnumdarītāja un Dievmātes svētbildēm neizkrāsoju aiz savām pasaulīgām rūpēm. Visu mantu, kas manā lādē, novēlu baznīcai!
Ardievu!» To pateicis, kalējs, ar maisu uz muguras, sāka no jauna skriet. «Viņš sajucis prātā!» puiši runāja. «Pazudusi dvēsele!» dievbijīgi nomurmināja garāmgājēja vecenīte: «jāiet, jāpastāsta, ka kalējs pakāries!»
Pa tam Vakula, noskrējis dažss ielas, apstājās atpūsties. «Kurp gan skrēju?» viņš nodomāja. «It kā jau viss būtu zudis! Izmēģināšu vēl vienu līdzekli: noiešu pie aizkrācieša Vēderainā Pacjuka. Viņš, kā ļaudis runā, pazīst visus velnus un izdarīs visu, ko gribēs. Iešu, jo dvēselei tā kā tā jāpazūd.» To dzirdot, velns, kas ilgi bija gulējis bez mazākās kustības, aiz prieka sāka lēkāt pa maisu, bet kalējs, domādaiiis, ka viņš pats aizķēris kā nebūt maisu ar roku un sakustinājis, uzsita pa maisu ar savu vareno dūri un, sakratījis to sev plecos, devās pie Vēderainā Pacjuka.