Šis Vēderainais Pacjuks bija tiešām kādreiz bijis aizkrācietis. Jau sen, gadu desmit vai varbūt pat piecpadsmit viņš jau dzīvoja Dikaņkā. Sākumā viņš dzīvoja kā īsts aizkrācietis: neko nestrādāja, trīs ceturtdaļ dienas nogulēja, ēda par sešiem pļāvējiem un izdzēra vienā reizē gandrīz veselu spaini; un bija jau arī kur visam tam novietoties, jo Pacjuks, lai gan augumā nebija liels, platumā toties bija krietni svarīgs. Turklāt ūzas, ko viņš valkāja, bija tik platas, ka kājas nemaz nebija redzamas, lai arī spēra cik platu soli sperdams, un likās, ka degvīna vāts veļas pa ielu. Varbūt ka tas arī deva iemeslu dēvēt viņu par Vēderaino. Nebija pagājušas ne cik nedēļas pēc viņa ierašanās ciemā, kad visi jau zināja, ka viņš ir pūšļotājs. Ja gadījās kādam kāda kaite, tūliņ izsauca Pacjuku; bet Pacjukam vajadzēja pačukstēt tik dažus vārdus, un kaite bija kā ar roku atņemta. Ja gadījās, ka izsalcis ciematnieks aizrijās ar asaku, Pacjuks prata tik veikli uzsist ar dūri pa muguru, ka asaka aizvirzījās, kur tai vajadzēja iet, nenodarīdama nekādas kaites ciematnieka rīklei. Pēdējā laikā viņš reti kur rādījās. Tam par iemeslu bija varbūt viņa slinkums vai varbūt arī tas. ka viņam jo gadus, jo grūtāk nācās izspraukties pa durvīm. Tad ciema ļaudīm vajadzēja pašiem uzmeklēt viņu, ja kādam bija kāda vajadzība pie tā. Kalējs diezgan nedroši atvēra durvis un ieraudzīja Pacjuku, kas sēdēja uz grīdas, pa turku parašai, neliela1 toverīša priekšā, uz kura bija bļoda ar ķiļķeniem. Šī bļoda stāvēja, kā ar nolūku tā nolikta, viņa mutes augstumā. Ne pirksta nepakustinājis, viņš viegli pielieca galvu bļodai un strēba šķidrumu, pa starpām satverdams zobiem pa ķiļķenam. «Nē,» Vakula nodomāja, «šis ir vēl slinkāks par Cubu: tas vismaz ēd ar karoti, bet šis pat roku nevīžo pacelt.» Pacjuks, kā redzams, stipri bija aizņemts ar ķiļķe- niem, tāpēc, likās, nemaz nemanīja kalēja ienākšanu, kas, tikko pārkāpis slieksni, dziļi jo dziļi klanījās viņa priekšā.
«Atnācu pie tavas žēlastības, Pacjuk!» Vakula teica, vēlreiz paklanīdamies. Resnais Pacjuks pacēla galvu un no jauna sāka strēbt ķiļķenus.
«Tu, kā saka, neņem ļaunā. .» sasparojies iesāka kalējs: «es uzņemu tādu valodu, ne lai tevi apvainotu, — esot mazliet rada velnam.»
Izteicis šos vārdus, Vakula nobijās, domādams, ka būs izteicies arvien vēl par krasu, par maz mīkstinājis stipros vārdus un, sagaidīdams, ka Pacjuks ņems toverīti ar visu bļodu un laidīs viņam tieši pa galvu, mazliet atkāpās sāņus un aizsedzās ar piedurkni, lai karstais ķiļķenu šķidrums neapplaucētu viņam seju.
Bet Pacjuks palūkojās un no jauna sāka strēbt ķiļķenus.
Sadrošinājies, kalējs apņēmās turpināt: «Atnācu pie tevis, Pacjuk, lai dievs tev dod visāda labuma pa pilnam, maizi proporcijā!» Kalējs dažreiz prata iespraust pa modernam vārdam, to viņš bija piesavinājies savā Poltavas dzīves laikā, kad krāsoja sotņikam dēļu sētu. «Man, grēcniekam, postā jāaiziet. Nekas pasaulē man nepalīdzēs. Kas būs, tas būs. Nākas lūgt palīdzību no paša velna. Kā domā, Pacjuk? kalējs teica, redzēdams, ka tas arvien vēl klusē. <>Ko lai es daru?»
«Ja vajadzīgs velns, tad arī ej pie velna!» Pacjuks atbildēja, nepaceldams uz viņu ne acis un turpinādams sukāt ķiļķenus.
«Tāpēc jau arī atnācu pie tevis,» kalējs atbildēja paklanīdamies, «domāju, ka, izņemot tevi, neviens cilvēks pasaulē nezina ceļu pie tā.»
Pacjuks nebilda ne vārda, pabeigdams ēst vēl pēdējos ķiļķenus.
«Esi tik laipns, labais cilvēk, neatraidi!» kalējs uzmācāi. «Speķi, desas, griķu miltus un audeklu, putraimus vai citu ko, ja vajadzība… kā jau tas parasts godīgu ļaužu starpa… neskoposimies. Izstāsti vismaz, kā, par piemēru teikt, nokļūt uz ceļa pie viņa?»
«Tam nav tālu ko iet, kam velns sēž plecos,» Pacjuks vienaldzīgi piebilda, nemainīdams stāvokli.
Vakula ieplēta uz viņu acis, it kā šo vārdu izskaidrojums būtu uzrakstīts viņam uz pieres. Ko viņš runā? viņa sejas izteiksme jautāja bez vārdiem, bet pusatvērtā mute bija gatava norīt pirmo vārdu kā ķiļķenu. Bet Pacjuks klusēja.
Tad Vakula pamanīja, ka ne ķiļķenu, ne toverīša vairs nebija viņam priekšā; bet to vietā uz grīdas stāvēja divas koka bļodas: viena bija pildīta vāreņiem, otrā bija krējums. Viņa domas un acis nevilšus pievērsās šiem ēdieniem. «Redzēsim,» viņš teica pats sev: <kā Pacjuks ēdis vāreņus. Noliekties viņš, droši vien, negribēs, lai strēbtu kā ķiļķenus un nav arī iespējams: vispirms vārenis jāiemērc krējumā.» Tikko viņš bija paspējis to pārdomāt, Pacjuks atvēra muti, paskatījās uz vāreņiem un vēl platāk ieplēta muti. Tai brīdī vārenis izlēca no bļodas, iemērcās krējumā, apgriezās uz otriem sāniem, palēcās uz augšu un viņam tieši mutē iekšā. Pacjuks noēda to un no jauna atplēta muti, un vārenis tādā pašā kārtā ielidoja viņam mutē. Viņa darbs bija tikai sakošļāt un norīt. «Lūk kādi ērmi!» kalējs nodomāja, atplēz- dams aiz brīnumiem muti, un tai pašā brīdī pamanīja, ka vārenis lien arī viņam mutē un notraipījis jau muti ar krējumu. Atgrūdis vāreni un noslaucījis lūpas, kalējs sāka pārdomāt, kādi brīnumi gan nav pasaulē un pie kādām mākslām cilvēks nonāk ar nelabā palīdzību, pie tam secinādams. ka vienīgi tik Pacjuks var viņam palīdzēt. «Lūgšu viņu vēlreiz, lai labi paskaidro … Tomēr, kāds velns! Šodien taču ir liesās kutjas diena, bet viņš ēd treknos vāreņus, gavēnī neatļautus vāreņus! Kāds es tiešām esmt; muļķis: stāvu te un krājos grēkus! Atpakaļ! . ..» Un dievbijīgais kalējs pa galvu, pa kaklu izskrēja no istabas.