«Labdien!» audējs atņēma apstādamies
«Kurp iedams?»
«Tā, eju, kurp kajas nes.»
«Palīdzi, labais cilvēk, aiznest maisus! Kāds ķekatodams tiavācis un nosviedis ceļa vidū. Mantu izdalīsim uz pusēm.»
«Maisi? bet kas ir maisos? kviešu maize vai plakanās maizītes?»
«Domāju, ka ir visa kā diezgan.»
Tad viņi uz ātru roku izrāva no vabiņu žoga nūjas, uzlika uz tām maisu un, paņēmuši plecos, aiznesa.
«Kurp mēs to nesīsim? uz krodziņu?» audējs pa ceļam prasīja.
«Tā jau arī es domāju, ka uz krodziņu; bet nolādētā žīdiete neticēs, nodomās vēl, ka esam kaut kur nozaguši; bez tam es tikko nāku no krodziņa. Aiznesīsim to iabāk uz manu māju. Tur mūs neviens netraucēs: sieva nav mājās.»
«Vai viņa patiesi nav mājās?» ieprasījās piesardzīgais ludējs.
«Paldies dievam, neesam jau vēl pavisam bez prāta.» kūms teica, «vai pats velns lai aiznestu mani tur, kur viņa. Viņa, domāju, novazāsies kopā ar sievām līdz gaismai.»
«Kas tur ir?» iesaucās kūma sieva, izdzirdusi priekšnamiņā troksni, ko sacēla abu draugu ienākšana ar maisu, un atvēra durvis.
Kūms apstulba.
«Te tev nu bija!» audējs izsaucās, nolaizdams rokas.
Kūma sieva bija tādas sugas dārgums, kādu pasaulē nav mazums. Tāpat kā viņas vīrs, viņa gandrīz nekad nesēdēja
māiās un gandrīz augu dienu vazājās apkārt pie krustmāmi- ņām un turīgām vecenēm, tencināja un ēda ar lielisku ēstgribu un tikai rītos rāvās ar savu vīru, tāpēc ka tikai šajā laikā viņu kādreiz redzēja. Viņu māja bija divtik veca kā pagasta skrīvera ūzas; jumts dažās vietās bija bez salmiem. No žogiem bija redzamas tikai atliekas, jo ikviens, kas izgāja no mājas, nekad neņēma līdzi nūju, ar ko atkauties no suņiem, tai cerībā, ka ies gar kūma sakņu dārzu un izvilks no viņa žoga stibu pēc patikas. Krāsns netika kurināta pa trim dienām. Visu, ko vien maigā laulene izlūdzās no labajiem kaimiņiem, viņa noglabāja pēc iespējas tālāk no sava vīra un bieži patvaļīgi atņēma viņam laupījumu, ja tikai viņš nebija jau paspējis to krodziņā nodzert. Kūms, kaut gan bija arvien aukstasinīgs, ne labprāt piekāpās viņai un tāpēc gandrīz arvien izgāja no mājas ar lukturiem zem abām acīm, bet dārgā otra puse vaidēdama vilkās pie vecenītēm izstāstīt viņām par sava vīra nekrietnībām un sitieniem, ko tā no vina izcietusi.
Tagad variet iedomāties, cik samulsis bija audējs un kūms no tādas negaidītas parādības. Nolaiduši maisu zemē, viņi aizstājās tam priekšā un aizklāja svārkiem, bet bija jau par vēlu: kūma sieva, kaut arī vāji redzēja ar vecajām acīm, bija tomēr pamanījusi maisu. «Lūk, tas ir labi!» viņa teica ar tādu skatienu, kurā bija manāms vanaga prieks. «Tas ir jauki, ka esat salasījuši tik daudz. Tā, lūk. arvien dara labi ļaudis; tikai nē, domāju, esat kaut kur nočiepuši. Parādiet man tūliņ, dzirdiet, parādiet tūliņ savu maisu!»
«Plikpauris velns tev parādīs, ne mēs,» atcirta, visā augumā saslējies, kūms.
«Kas tev par daļu?» audējs teica, «mēs salasījām, bet nevis tu.»
«Nē, tu man parādīsi, nekrietnais žūpa!» sieva iesaucās, iezveldama garajam kūmam ar dūri pa zodu un lauzdamās pie maisa. Bet audējs un kūms vīrišķīgi aizstāvēja maisu un piespieda sievu atkāpties. Viņi nepaspēja ne atjēgties, kad sieva izskrēja priekšnamiņā jau ar biguli rokās. Veikli iegāza vīram pa rokām, audējam pa muguru, un stāvēja jau pie maisa.
«Kāpēc mēs. pielaidām viņu?» audējs teica atjēdzies.
«Ek, mēs pielaidām! Bet kāpēc tu pielaidi?» aukstasinīgi noteica kūms.
«Jums, kā redzams, bigulis no dzelzs!» brīdi klusējis, ieteicās audējs, kasīdams muguru. «Mana sieva nopirka pērn gada tirgū biguli, samaksāja piecas kapeikas, ar to nekas … nesāp…» ,
Pa tam triumfējošā laulene nolika uz grīdas gaismekli, atraisīja maisu un ieskatījās tai.
Bet, tiešām, viņas vecās acis, kas tik labi bija saskatījušas maisu, šoreiz piekrāpās.
«Ē, tur jau gul vesels vepris!» viņa iesaucās, aiz prieka .sasizdama plaukstas.
«Vepris! Dzirdi: vesels vepris!» audējs piegrūda kūmam, «bet tu vien esi vainīgs!»
«Ko lai dara!» kūms noteica, plecus raustīdams.
«Kā ko? ko mēs stāvam? Atņemsim maisu! Nu, ķeries klāt!»
«Atkāpies! atkāpies! Tas mūsu vepris!» audējs kliedza uzmākdamies.
«Ej nost, ej nost, velna bāba! Tā nav tava manta!» runāja tuvodamies kūms.
Laulene ķērās no jauna pie biguja, bet tai brīdī Čubs izlīda no maisa un nostājās priekšnamiņa vidū, staipīdamies kā cilvēks, kas tikko atmodies no ilga miega.
Kūma sieva iekliedzās, sasizdama rokas gar sāniem, un visi nevilšus atplēta mutes.
«Ko viņa, muļķe, saka: vepris! Tas taču nav vepris!» kūms teica, acis izvalbījis.
«Paskat, kādu cilvēku iebāzuši maisā!» audējs teica, izbailēs atkāpdamies. «Saki, ko gribēdams, plīsti vai pušu, bet tas nav noticis bez nešķīstā ziņas. Viņš taču pa lodziņu nevar ielīst!»
«Tas jau kūms!» ieskatījies izsaucās kūms.
*.Bet tu domāji kas?» Čubs teica smiedamies. «Ko, vai neesmu jūs lieliski izjokojis? Bet jūs laikam gribējāt apēst mani speķa vietā? Pagaidiet, iepriecināšu jūs: maisā ir vēl kaut kas, ja ne vepris, tad droši vien sivēns vai cita kāda dzīvībiņa. Zem manis bez mitas kaut kas kustējās.»
Audējs un kūms metās pie maisa, mājas māte ieķērās no otras puses, un plūkšanās būtu sākusies no jauna, ja vien ķesteris pats, redzēdams, ka nu vairs nav kur noslēpties, nebūtu izķepurojies no maisa.
Kuma sieva, apstulbusi, izlaida no rokam kaju, aiz kuras tā bija sākusi vilkt ķesteri iz maisa.
«Lūk, vēl otrs!» nobijies iesaucās audējs. «Velns zina, kas noticis pasaulē … Gal va griežas riņķī… Maisos vairs nemet desas un maizi, bet cilvēkus!»
«Tas taču ķesteris!» izsaucās par visiem vairāk izbrīnījies Cubs. «Te tev nu bija! Ak tu, Solocha! Ietupināt maisā … Tāpēc skatos, viņai pilna istaba ar maisiem … Tagad saprotu visu: viņai katrā maisā tupēja pa divi cilvēki. Bet domāju, ka viņa tik man vienīgam … Te tev nu bija Solocha!»