Выбрать главу

Meičas mazliet izbrīnījās, neatrazdamas vienu maisu.

«Ko lai dara, pietiks mums ar šo.» Oksana čaloja. Visas ķērās pie maisa un uzvēla to uz ragutiņām. Galva nolēma klusēt, spriezdams, ka, ja viņš sāks kliegt, lai atraisa maisu un izlaiž viņu, muļķa meitenes aizbēgs: nodomās, ka maisā tup velns, — un viņš paliks uz ielas varbūt līdz rītam. Pa tam meičas, draudzīgi sadevušās rokām, aizlaida kā vējš ar ragutiņām pa gurkstošo sniegu. Daudzas no viņām plosīda­mās sēdās uz ragutiņām; dažas uzsēdās tieši pašam galvam virsū. Galva apņēmās visu paciest. Beidzot bija pārbrau­kušas, atvēra plaši durvis uz priekšnamu un istabu un smie­damās ievilka maisu iekšā. «Paskatīsimies, kas gan ir tajā,» visas iesaucās, mezdamās atraisīt maisu. Tajā brīdī žagi, kas visu laiku mocīja galvu, kamēr viņš sēdēja maisā, tā pa­stiprinājās. ka viņš sāka žagoties un kāsēt pilnā rīklē. «Ak, tur kāds sēž iekšā!» visas iesaucās un izbailēs metās ārā pa durvīm.

«Kāds nelabais jūs trenc? Kurp jūs drāžaties kā sadegu­šas?» Cubs sacīja, ienākdams pa durvīm.

-Ak, tētiņ!» Oksana iesaucās: «maisā kāds tup.»

«Maisā? Kur jūs ņēmāt šo maisu?»

«Kalējs to nosvieda uz ceļa,» visas reizē atsaucās.

«Nu, tā; vai es neteicu! .. .» Čubs sevī nodomāja. «Ko jūs tā izbijāties? paskatīsimies! Nu, cilvēciņ, lūdzu neņemt ļaunā, ka nenosaucu vārdā un tēva vārdā — lien ārā no maisa!»

Galva izlīda.

«Ak!» meičas iekliedzās.

«Un arī galva tur ielīdis,» Cubs nesapratne runāja pie sevis, nomērīdams viņu no galvas līdz kājām. «Vai tu re kā!… Ē! .. .» Vairāk viņš nekā nespēja pateikt.

Pats galva bija ne mazāk samulsis un nezināja, ko iesākt. «Liekas, ārā ir auksti?» viņš teica, griezdamies pie Cuba.

«Pieturas pie sala,» Čubs atbildēja. «Bet atļauj pajautāt: ar ko tu iezied savus zābakus — ar taukiem vai trānu?» Tikai ne to viņš gribēja sacīt; viņš gribēja prasīt: «kā tj, gaiva, iekļuvi maisā?» bet pats nesaprata, ka bija izteicis pavisam ko citu.

«Ar trānu labāk,» galva atbildēja. «Nu, ardievu, ČubU un, uzmaucis galvā jērenīcu, izgāja no istabas.

«Ko es kā muļķis prasīju, ar ko viņš ieziež zābakus!» Čubs noteica, skatīdamies uz durvīm, pa kurām izgāja galva. «Ak tu Solocha, tādu cilvēku ietupināt maisā! Lūk, velna sievišķis! Bet es, muļķis . .. Bet kur tad ir tas nolādētais maiss?»

«Iemetu to kaktā, tur vairāk nekā nav,» Oksana sacīja.

«Pazīstu šo viltību, nekā nav! Padodiet to šurp: tur vēl viens tup! Izkratiet to pamatīgi… Ko, nav? Lūk, nolādēta bāba! Bet uzskati viņu — kā svētā, it kā gavēnī aizliegto nekad nebūtu ņēmusi mutē!…»

Bet atstāsim Čubu vienatnē izliet savu īgnumu un atgrie­zīsimies pie kalēja, tāpēc ka laukā jau bez šaubām ir devītā stunda.

Sākumā Vakulam bija bailes, sevišķi kad viņš pacēlās tādā augstumā, ka apakšā jau neko vairs nevarēja saredzēt, un lidoja kā muša zem paša mēness, tā ka, ja nebūtu mazliet pieliecies, būtu aizķēris to ar cepuri. Taču pēc kāda brīža viņš atžirga un sāka jau ķircināt velnu. Viņš sevišķi uzjautri­nājās par to, ka velns šķaudīja un kāsēja, kad viņš noņēma no kakla ciedras koka krustiņu un piebāza to velnam pie de­guna. Viņš tīšām pacēla roku pakasīt galvu, bet velns domāja, ka grib pārmest viņam krustu un laidās vēl ātrāk. Augstumā bija gaišs. Gaiss vieglā, sudrabotā migliņā bija dzidrs. Viss bija saskatāms, un varēja pat novērot, ka viņiem garām kā viesulis aizbrāzās podā sēdošs burvis; kā zvaigznes, salasī­jušās pūlī, gāja paslēpiņos, kā pamalē kūņojās kā mākonis vesels pulks garu; kā mēnesnīcā dejojošā velns noņēma cepuri, kad ieraudzīja kalēju garām jājam; kā laidās atpakaļ slota, uz kuras tikko savās darīšanās bija jājusi ragana … vēl daudz drazgu viņi sastapa. Visi, kas ieraudzīja kalēju, apstā­jās uz brīdi paskatīties viņā un tad devās atkal savu ceļu tālāk. Kalējs laidās un laidās, un pēkšņi viņam priekšā iemir­dzējās Pēterburga, visa vienās ugunīs. (Toreiz kāda nebūt gadījuma pēc bija iluminācijā.) Velns, pārlaidies pāri ceļa šķērskokam, pārvērtās zirgā, un kalējs ieraudzīja sevi uz stalta rikšotāja ielas vidū. Tu manu dieviņ! klaboņa, dārdoņa, spožums; abās pusēs paceļas četrstāvu sienas; zirgu pakavu un ratu rīboņa dārdēja kā pērkons un atbalsojās no četrām pusēm; mājas uz katra soļa it kā izauga no zemes: tilti dre­bēja; karietes lidoja; važoņi, priekšjājēji kliedza; sniegs svilpa zem tūkstoš kamanām, kas skrēja no visām pusēm; gājēji spiedās un drūzmējās gar mājām, kas bija ietvertas plošku virknēs, un viņu milzīgās ēnas šaudījās pa sienām, aizsniegda­mas galvām dūmeņus un jumtus. Kalējs raudzījās izbrīnā uz visām pusēm. Viņam likās, ka visi nami pievērsuši viņam savas ugunīgās acis un skatās. Kungus, tērpušos vadmalas segtos kažokos, viņš ieraudzīja tik daudz, ka nezināja, kam celt cepuri. «Tu, mans dievs! kas te tās kundzības!» kalējs nodomāja. «Domāju, ka katrs, kas aiziet pa ielu kažokā, ir tiesas piesēdētājs un atkal piesēdētājs. Bet tie, kas vizinās tik brīnišķīgās bričkās ar logiem, ja vien nav policijmeistari, tad, bez šaubām, komisāri, vai arī varbūt vēl augstāki.» Viņa domas pārtrauca velns, jautādams: «Vai jādodas tieši pie carienes?» — «Nē, bail,» — nodomāja kalējs. «Te kaut kur, nezinu, ir apmetušies aizkrācieši, kas rudeni brauca cauri Dikaņkai. Viņi brauca no Sečas ar papīriem pie carienes; derētu ar viņiem aprunāties. Ē, sātan, lien man kabatā un ved pie aizkrāciešiem!» Un velns acumirklī saruka un tapa tik mazs, ka bez pūlēm ielīda viņam kabatā. Bet Vakula ne­paspēja ne apskatīties, kad atradās liela nama priekšā, uz­kāpa, pats nezinādams, kā, pa kāpnēm, atvēra durvis un atrāvās mazliet atpakaļ no greznuma, ko ieraudzīja uzpostajā istabā, bet mazliet atžilba, pazīdams tos pašus aizkrāciešus, kas izbrauca cauri Dikaņkai; bet tagad sēdēja uz zīda dīvā­niem, parāvuši zem sevis ar degutu ieziestos zābakus un smēķēja visstiprāko tabaku, ko parasti dēvē par saknītēm.