«Sveiki, pani! Dievs palīdz! Lūk, kur satiekamies!» kalējs sacīja, piegājis klāt un palocījies līdz zemei.
«Kas tas par cilvēku?» tas, kas sēdēja tieši pretim kalējam, prasīja otram, kas sēdēja attālāk.
«Vai tad jūs nepazīstat?» kalējs sacīja: «Tas esmu es, Vakula, kalējs! Kad rudeni braucāt cauri Dikaņkai, tad paciemojāties, lai dievs jums dod veselību un ilgu mūžu! — bez maz divi dienas pie manis. Uzliku toreiz jūsu ratu priekšas ritenim jaunu riepu.»
«A!» tas pats aizkrācietis teica, «tas ir tas pats kalējs, kas lieliski krāso! Sveiks, sābri! Kāds vējš tevi atpūtis?»
«Tāpat vien, gribējās paskatīties; stāsta …»
«Nu, ko, sābri,» aizkrācietis teica, saslējies visā augumā un gribēdams parādīt, ka var runāt arī krieviski. «Sto, balšoi goi'od? »
Kalējs arī negribēja sevi. apkaunot un izrādīties par nemākuli, turklāt vēl, kad bija bijusi izdevība redzēt visu no augšienes, viņš arī pats prata rakstu valodu. «Guberņa ievērojama,» viņš vienaldzīgi atbildēja, «neko teikt, nami lielum lielie, bildes viscaur karājas lepnas. Daudzi nami ārkārtīgi izraksīti zelta burtiem. Neko teikt, brīnišķīga proporcija!»
Noklausījušies kalēja runā, kas tik brīvi izteicās, aizkrā- cieši nāca pie slēdziena, kas viņam bija ļoti labvēlīgs.
«Vēlāk aprunāsimies ar tevi vairāk, sābri: tagad tūliņ mēs braucam pie carienes.»
«Pie carienes? Esiet tik laipni, pani, ņemiet arī mani līdz!»
«Tevi?» aizkrācietis teica ar tādu izteiksmi, ar kādu audzinātājs runā ar savu četrgadīgo audzēkni, kas lūdzas uzsēdināt viņu īstā, lielā zirgā. «Ko tu tur darīsi? Nē, nevar.» Pie tam viņa seja pieņēma svarīgu izteiksmi. «Mēs, brāl, runāsim ar carieni par savām lietām.»
«Ņemiet!» kalējs uzstājās. «Lūdz!» viņš klusu čukstēja velnam, uzsizdams ar dūri pa kabatu. Nebija ne paspējis to izteikt, kad otrs aizkrācietis ierunājās:
«Ņemsim viņu tiešām, brālīši!»
«Kas ir, ņemsim ar!» piekrita citi.
«Uzvelc tādas pašas drēbes kā mums!»
Kalējs steidzās uzvilkt zaļu županu, kad durvis pēkšņi atvērās, ienāca bārkstains cilvēks un teica, ka laiks braukt.
Kalējam atkal likās ērmoti, kad viņš šūpojās lielā karietē uz atsperēm, kad gar abām pusēm viņam garām skrēja atpakaļ četrstāvu nami, un ielu bruģis rībēdams, likās, pats ritēja uz priekšu zem zirgu kājām.
«Mans Dievs, cik gaišs!» kalējs sevī domāja, «pie mums pat dienu nav tik gaišs.»
Karietes apstājās pils priekšā. Aizkrācieši izkāpa, iegāja lieliskā priekštelpā un sāka kāpt pa mirdzoši apgaismotām kāpnēm.
«Kādas kāpnes!» kalējs sevī čukstēja: «žēl mīdīt kājām. Kādi izrotājumi! Lūk, saka: pasakas melo! Kāda velna melo! Tu mans dievs! Kādas margas! Kāds izstrādājums! Te dzelzs vien par rubļiem piecdesmit izlietota!»
Uzkāpuši augšā, aizkrācieši izgāja cauri pirmajai zālei. Bailīgi viņiem sekoja kalējs, vairīdamies ik solī paklupt uz parketa. Izgāja cauri trim zālēm, kalējs arvien vēl nemitējās brīnīties. Iegājis ceturtajā, viņš neviļus apstājās pie gleznas, kas karājās pie sienas. Tā bija visušķīstā jaunava ar bērniņu uz rokas. «Kāda bilde! Kāda brīnišķīga glezna!» viņš jūsmoja. «Lūk, liekas, runā! liekas, dzīva! Un svētais bērns! Ir rociņas piekļāvis, ir smaida, nabadziņš! Bet krāsas! Tu mans dievs, kādas krāsas! Te okera gan nav ne par kapeiku piejaukts, tikai zaļā un karmins. Bet gaiši zilā tieši zvīļo! Ievērojams darbs! Domājams, ka pamats gleznots ar visdārgāko svina baltumu. Cik arī nebūtu apbrīnojams šis krāsojums, bet šis vara tveroklis,» viņš turpināja, pieiedams durvīm un aptaustīdams slēdzeni, «vēl vairāk apbrīnojams. Ech, kas par tīru izstrādājumu! To visu, domāju, darinājuši vācu kalēji par dārgu naudu …» Kalējs būtu varbūt vēl ilgi prātojis, ja tresains sulainis nebūtu satvēris viņu aiz rokas un atgādinājis, lai neatpaliek no citiem. Aizkrācieši izgāja cauri vēl divām zālēm un apstājās. Te viņiem lika uzgaidīt. Zālē bija sapulcējušies daži ģenerāļi ar zeltu izšūtos mundieros. Aizkrācieši palocījās uz visām pusēm un sastājās pulciņā. Pēc brīža veselas svītas pavadībā ienāca lieliska auguma, paresns cilvēks hetmaņa tērpā, dzeltenos zābaciņos. Mati viņam bija izpūruši, viena acs mazliet greiza, sejā atveidojās uzpūtīga lielmanība, visās kustībās bija vērojama paraža pavēlēt. Visi ģenerāļi, kas diezgan augstprātīgi staigāja savos zelta mundieros, sāka rosīties un, zemu klanīdamies, likās, tvēra katru viņa vārdu un pat mazāko kustību, lai tūliņ mestos to izpildīt. Bet hetmanis nepiegrieza pat vērību visam tam, tikko pameta ar galvu un piegāja pie aizkrāciešiem.
Aizkrācieši visi palocijas līdz zemei.
«Vai esat visi te?» viņš gari stiepdams prasīja, izrunādams vārdus mazliet caur degunu.
«Ta vsi, batjku!» aizkrācieši ukrainiski atbildēja, no jauna palocīdamies.
«Neaizmirstiet runāt tā, kā jūs mācīju!»
«Nē. tētiņ, neaizmirsīsim!»
«Vai tas cars?» kalējs prasīja vienam aizkrācietim.
«Kur tev cars! Tas ir pats Potemkins,» tas atbildēja.
Otrā istabā atskanēja balsis, un kalējs nezināja, kur acis likt, tik daudz sanāca dāmu atlasa kleitās, garām astēm, un galminieku ar zeltu izšūtos svārkos un pušķiem uz muguras. Viņš redzēja tikai mirdzumu un vairāk neko. Aizkrācieši nometās pēkšņi visi pie zemes un iesaucās vienā balsī: <-.2ēlo, māte, žēlo!» Kalējs, nekā neredzēdams, nostiepās arī pats ar visu sparu gar zemi.