Čubs ieplēta acis, kad kalējs ienāca pie viņa, un nesaprata, par ko brīnīties: vai par to, ka kalējs piecēlies no mirušiem, vai par to, ka kalējs iedrošinājies atnākt pie viņa, vai par to, ka viņš tā uzposies kā švīts un aizkrācietis. Bet vēl vairāk viņš izbrīnījās, kad Vakula atraisīja lakatu un nolika viņam
priekšā jaunu cepuri un jostu, kāda nebija redzēta ciemā, b«tf pats nokrita viņam pie kājām un runāja lūdzošā balsī: «Žēlo, tētiņ! nedusmojies! Še tev pletne: sit, cik sirds vēlas. Pati nododos, visā atzīstos; sit, tikai nedusmojies! Tu taču kādreiz biji draugos ar nelaiķi tētiņu, kopā sāli un maizi ēdāt un magaričas dzērāt.»
Cubs ar slepenu labpatiku vēroja, ka kalējs, kas ne par vienu ciemā nekā nebēdāja, locīja ar rokām pieckapeikas un pakavus kā griķu plācenīšus, tas pats kalējs tagad gulēja viņam pie kājām. Lai vēl vairāk nezaudētu savu cieņu, Čubs j paņēma pletni un iesita ar to viņam trīs reizes pa muguru. «Nu, pietiks tev, piecelies! Klausi vienmēr vecus cilvēkus! Aizmirsīsim visu, kas bijis mūsu starpā. Nu, tagad saki, ko tu vēlies?»
«Laid, tētiņ, Oksanu pie manis!»
Čubs mazliet padomāja, paskatījās uz cepuri un jostu: cepure bija brīnišķīga, josta arī nepalika tai pakaļ; atcerējās neuzticīgo Solochu un teica apņēmīgi: «Labi! sūti preciniekus!»
«Ai!» Oksana iesaucās, kāpdama pār slieksni un ieraudzīdama kalēju, un ieurbās viņā acīm priekā un izbrīnā.
«Paskaties, kādas atnesu tev kurpītes!» Vakula sacīja. «Tādas pašas, kādas valkā cariene.»
«Nē. nē, man nevajag kurpju!» viņa teica, atmādamās rokām un nenolaizdama acu no viņa: «es arī bez kurpēm …» Tālāk viņa neizrunāja un nosarka.
Kalējs piegāja viņai tuvāk, satvēra viņu aiz rokas; skaistule pat acis nolaida. Nekad vēl viņa nebija bijusi tik skaista. Sajūsminātais kalējs klusi noskūpstīja viņu, un seja viņai iekvēlojās vēl spilgtāk, un viņa tapa vēl skaistāka.
Dikaņkai cauri brauca labā piemiņā turamais archijerejs, slavēja vietu, kur atradās ciems, un, braukdams pa ielu, apstājās jaunas mājas priekšā. «Kam pieder šī izkrāsotā māja?» eminence prasīja skaistajai sievietei, kas stāvēja durvju priekšā ar bērnu uz rokas. «Kalējam Vakulam!» palocīdamās atbildēja Oksana, jo tā bija tieši viņa. «Lieliski! Lielisks darbs!» eminence sacīja, aplūkodams durvis un logus. Bet logi visapkārt bija apvilkti ar sarkanu krāsu, uz durvīm viscaur bija kazaki zirgos ar pīpēm zobos. Bet vēl vairāk eminence uzteica Vakulu, kad dabūja zināt, ka viņš izturējis baznīcas grēku nožēlas sodu un bez atlīdzības izkrāsojis visu kreisās puses klirosu zaļā krāsā ar sarkanām puķītēm. Tas tomēr vēl nav viss. Uz sānu sienas, pie ieejas baznīcā, Vakula uzgleznojis velnu ellē, tik riebīgu, ka visi Npļaudījās, kad gāja garām; bet, kad sievai uz rokām ieraudājās bērns, viņa pienesa to pie gleznas un teica: «paskaties, kas te uzkrāsots!» Un bērns, apturējis raudas, šķielēja uz gleznu un spiedās mātei pie krūts.
BRIESMĪGĀ ATRIEBĪBA
1
Rūc un dūc Kijevas nomale: jesauls Gorobecs svin savam dēlam kāzas. Pie jesaula sabraukuši daudz viesu. Vecos laikos mīlēja labi paēst, vēl vairāk mīlēja iedzert, bet vēl vairāk — palīksmoties. Atjāja uz sava bērā zirga arī aizkrācietis Mikitka, tieši no jautras uzdzīves Perešļajas laukos, kur viņš septiņas dienas un septiņas naktis bija dzirdījis karaļa muižniekus ar sarkano vīnu. Atjāja arī jesaula audžu brālis Daņilo Buruļbašs ar savu jauno sievu Katrīnu un gadu veco dēlu no viņpus Dņepras, kur divu. kalnu starpā atradās viņa ciemats. Viesi apbrīnoja panes Katrīnas balto seju, kā vācu samts melnās uzacis, grezno vadmalas tērpu un gaiši zilā zīda apakšsvārkus, zābakus ar sudraba pakaviem, bet vēl vairāk brīnījās par to, ka viņai līdzi nebija atbraucis viņas vecais tēvs. Pavisam tikai gadu viņš bija nodzīvojis Aizkrācē, tad divdesmit vienu gadu bija pazudis bez vēsts un atgriezās pie savas meitiņas tik tad, kad tā jau bija apprecējusies un dzemdējusi dēlu. Viņš, bez šaubām, būtu varējis pastāstīt daudz brīnišķu lietu. Un kā gan lai nestāstītu, ja tik ilgi sabijis svešā zemē! Tur viss citādi: citādi ļaudis, nav kristīto baznīcas … Bet viņš nebija atbraucis. Viesiem pasniedza ar rozinēm un plūmēm darināto degvīnu un kāzu maizi bļodā, ko nevarēja saukt par mazu. Muzikanti ķērās pie maizes apakšējās kārtas, kas bija sacepta kopā ar naudu, un, uz laiciņu apklusuši, nolika sev līdzās cimboles, vijoles un zvārguļus. Pa tam jaunās sievas un meitas, noslaucījušas sviedrus izrakstītos lakatos, iznāca no jauna no savām rindām; kad puiši, sānos iespraustām rokām, lepni apkārt skatī
damies, gatavojās izlēkt vipām pretim, — vecais jesauls iznesa divas svētbildes, lai svētītu jaunsalaulātos. Sīs svētbildes viņš bija ieguvis no dievbijīgā askēta, mūka Bartolo- meja. Tās nebija bagātīgi izrotātas, tur nezvīļoja ne sudrabs, ne zelts, bet nekādi nešķīsti spēki nedrīksteja pieskarties tam, kam tās bija mājās. Pacēlis svētbildes, jesauls gatavojās noskaitīt īsu lūgsnu,… kad pēkšņās izbailēs iekliedzās bērni, kas rotaļājās uz grīdas. Atkāpās sāņus arī pieaugušie, un visi izbijušies norādīja pirkstiem uz kazaku, kas stāvēja viņu vidū. Kas viņš tāds bija, neviens nezināja. Bet viņš jau lieliski bija nodejojis kazačoku un paspējis sasmīdināt pūli ap sevi. Bet, kad jesauls pacēla svētbildes, kazaka seja pēkšņi pārmainījās, deguns izauga garš un nošķiebās uz sāniem, brūno acu vietā iedzirkstījās zaļas, lūpas tapa zilas, zods sāka trīcēt un tapa ass kā šķēps, no mutes izslējās ilknis, uz muguras pacēlās kupris, un kazaks pārvērtās vecī.