«Ko gan viņš runāja, mana zelta Katrīnīt?»
«Teica: paskaties manī, Katrīna, esmu skaists! ļaudis velti melš, ka esmu nejauks. Būšu tev lielisks vīrs. Paskaties, kādām acīm es raugos! Pie tam viņš pievērsa man liesmainu skatienu, es iekliedzos un atmodos.»
«Jā, sapņi izteic daudz patiesības. Taču, vai tu zini, ka aiz kalna nav gluži mierīgi? Gandrīz vai poļi atkal sākuši no jauna uzglūnēt. Man Gorobecs atsūtījis ziņu, lai neguļot. Tikai velti viņš raizējas; neguļu jau arī bez tā. Mani puiši šonakt sacēluši divpadsmit baļķu aizsprostus. Pamielosim polu ļaudis ar svina plūmēm, bet šļachtiči padejos zem vicām.»
«Bet vai tēvs zina to?»
«Sēd tavs tēvs man uz kakla! Vēl līdz šim laikam neesmu varējis viņu izprast. Daudz nedarbu viņš, droši vien, būs pastrādājis svešās zemēs. Kas īsteni tam par cēloni: dzīvo gandrīz mēnesi, kaut reizi būtu kļuvis jautrs kā īsts kazaks! Atteicās no medusmiestiņa! klausies, Katrīn, negribēja dzert miestiņa, ko es izspiedu Brestas žīdiem. Ē, puisi!» pans Daņilo uzsauca, «noskrej, puisi, pagrabā, atnes žīdu miestiņu! Nedzer pat degvīna! Ka velns tevi! Man liekas, pane Katrīna, ka viņš netic arī kungam Kristum? Ko? kā tev liekas?»
«Dievs zina, ko tu runā, pan Daņilo!»
«Dīvaini, pane!» Daņilo turpināja, saņemdams māla krūzi no kazaka, «pat neķītrie katoli kāri uz degvīnu; nedzer tikai turki. Ko, Stecko, krietni sastrēbies medusmiestiņa pagrabā?»
«Nogaršoju tikai, pan!»
«Melo, suņa dēls! palūk, kā mušas aplipušas ap ūsām. No acīm redzu, ka esi izsūcis ap pusspaiņa. Ech, kazaki! Kas par brašu tautu! Visu gatavs atdot biedram, bet reibinošo izsūc pats. Būs jau labi sen, pane Katrīna, ka neesmu bijis iereibis. Ko?»
«Lūk, cik sen! Bet pagājušu …»
«Nebaidies, nebaidies, vairāk par kausu neizdzeršu. Bet, lūk, arī turku abats lien pa durvīm iekšā!» viņš norūca caur zobiem, ieraudzījis sievastēvu, kas noliecās, lai varētu ietikt pa durvīm.
«Kas tad tas, mana meita! Saule jau augstu, bet tev pusdiena vēl nav gatava!» tēvs teica, noņemdams cepuri un sakārtodams jostu, pie kuras karājās brīnišķīgiem dārgakmeņiem izrotāts zobens.
«Pusdiena gatava, pan tēv, tūliņ liksim galdā. Izņem podu ar klimpām!« pane Katrīna teica vecajai kalponei, kas slaucīja koka trauku. «Pagaidi, izņemšu labāk pati,» Katrīna turpināja, «bet tu pasauc puišus.»
Visi nosēdās aplī uz grīdas; pretim svētbildēm pans tēvs, pa kreiso roku pans Daņilo, pa labo pane Katrīna un desmit visuzticamāko puišu zilos un dzeltenos županos.
«Netīk man šīs klimpas,» pans tēvs teica, mazliet ieēdis un nolicis karoti «nav nekādas garsas!»
«Zinu, ka tev labak patīk žīdu nūdeles,» Daņilo nodomāja sevī. «Kāpēc, sievastēv,» turpināja viņš balsī, «tu saki, ka klimpām nav nekādas garšas? Vai slikti pagatavotas, vai? Mana Katrīna ta_ pagatavo klimpas, ka pat hetmanis reti dabu tādas est. Tas nav ko nopaļat. Tas ir kristīgo ediens. Visi svētie ļaudis un dieva kalpi ēduši klimpas.»
Tēvs ne vārda; apklusa arī Daņilo.
Pasniedza ceptu mežacūku ar kāpostiem un plūmēm. »Neēdu cūkgaļu!» Katrīnas tēvs sacīja, pagrābdams ar karoti kāpostus.
«Kāpēc lai neēstu cūkgaļu?» Daņilo sacīja: «tikai turki un žīdi neēd cūkgaļu.»
Tēvs sadrūma vēl bargāks.
Vecais tēvs ēda tikai griķu biezputru ar pienu un degvīna vietā ievilka no pudeles, kas viņam bija azotē, kādu melnu ūdeni.
Paēdis pusdienu, Daņilo aizmiga veselīgā miegā un atmodās tik pret vakaru. Nosēdās un sāka rakstīt ziņojumus kazaku karaspēkam; bet pane Katrīna, sēdēdama uz mūrīša, kustināja ar kāju šūpuli. Pans Daņilo sēž, skatās ar kreiso aci rakstā, bet ar labo lodziņā. Bet lodziņā tālumā atmirdz kalni un Dņepra. Aiz Dņepras zilē meži. Augšā mirdz noskaidrojušās nakts debesis; bet pans Daņilo netīksminajas vis ar tālajām debesīm un zilajiem mežiem: viņš skatās uz izcilno zemes ragu, kur krēšļojas vecā pils. Viņam likās, it kā pils šaurajā lodziņā būtu paspīdējusi uguntiņa. Bet viss klusu. Tas laikam viņam tā tikai izlicies. Dzirdams tik, ka lejā dobji krāc Dņepra un no trim pusēm, viens pēc otra, atskan pēkšņi pamodušos bangu triecieni. Dņepra nedumpojas, viņa kā vecene rūc un kurn; nekas tai nepatīk; viss tai apkārt ir pārmainījies, tā ved klusu cīņu ar piekrastes kalniem, mežiem, pļavām un nes sūdzību par tiem melnajai jūrai. Lūk, plašajā Dņeprā iemelnojās laiva, un pilī no jauna it kā kaut kas pazibēja. Daņilo klusu iesvilpās, un izskrēja uz svilpienu uzticamais kalps. «Paķer, Stecko, labi drīz asu zobenu un šauteni un nāc man līdzi!»
«Tu iesi?» pane Katrīna ieprasījās.
«Eju, sieva. Jāpārlūko visas vietas, vai viss kārtībā.»
«Man tomēr bail palilst vienai. Man mācas virsū miegs. Ja nu man rādās atkal tas pats sapnis? Neesmu pat pārliecināta,
vai tas tiešām arī bija tikai sapnis — tik dzīvi viss tas notika.»
«Pie tevis paliek vecā kalpone, bet priekšnamā un pagalmā guļ kazaki!»
«Vecā jau guļ, bet kazakiem diezin kā neuzticos. Klausies, pan Daņilo: ieslēdz mani istabā, bet atslēgu paņem līdzi. Man tad nebūs tik bail; bet kazaki lai noliekas durvju priekšā.»
«Lai notiek tā!» Daņilo sacīja, noslaucīdams putekļus no šautenes un bērdams pulveri uz laipiņas. Uzticamais Stecko jau stāvēja ietērpies pilnā kazaka apbruņojumā. Daņilo uzlika galvā jērādas cepuri, aiztaisīja lodziņu, aizbultēja durvis, aizslēdza un caur saviem gulošajiem kazakiem izgāja no mājas kalnos. Debesis bija jau gandrīz pilnīgi noskaidrojušās. No Dņepras tikko jaušami pūta dzestrs vējiņš. Ja iztālēm nebūtu dzirdami kaijas žēlie kliedzieni,"tad viss būtu licies mēmi sastindzis. Bet, klau, likās, ka kaut kas iečabētos. Buruļbašs ar uzticamo kalpu klusu noslēpās aiz glūmju koka, kas sedza ierīkoto aizsprostu. Kāds sarkanā županā, ar divām pistolēm un zobenu pie sāniem nāca lejā pa kalnu. «Tas ir sievastēvs!» pans Daņilo ierunājās, aplūkodams viņu no savas paslēptuves. «Kādā nolūkā un uz kurieni viņam jāiet šai laikā? Stecko. nesnaud, skaties abām acīm, uz kurieni nogriezīsies pans tēvs.» Cilvēks sarkanajā županā nogāja līdz pašai krastmalai un pagriezās pret krasta izcilni. «Tad lūk, uz kurieni!» pans Daņilo sacīja. «Vai ne, Stecko. vioš taču aizvilkās tieši pie burvja caurumā?»