«Jā. tiešām, nekur citur, pan Daņilo! Citādi mēs taču viņu būtu ieraudzījuši otrā pusē; bet viņš nozuda pils tuvumā.»
«Pagaidi, izlīdīsim un tad iesim pa pēdām pakaļ. Tur kaut kas slēpjas. Nē, Katrīna, vai neteicu tev, ka tavs tēvs nav labs cilvēks; viņš visu ne tā dara kā pareizticīgais.»
Jau pavīdēja pans Daņilo un viņa uzticamais kalps krasta izcilnī. Jau nevar viņus vairs redzēt. Neuzmodināmais mežs, kas ieslēdz pili, apslēpis viņus. Augšējais lodziņš klusi sāka spulgot. Kazaki stāv lejā un pārdomā, kā viņiem tur iekļūt. Nav redzami ne vārti, ne durvis. No pagalma, bez šaubām, ir ieeja; bet kā tur iekļūt? Iztālēm dzirdams, ka tur žvadz ķēdes un skraida suņi. «Ko tur ilgi domāt?» pans Daņilo sacīja, ieraudzījis lodziņa priekšā augstu ozolu, «nostājies te, puisi! es uzkāpšu ozolā; no turienes var ieskatīties tieši lodziņā!»
Viņš noraisīja .jostu, nometa zemē zobenu, lai tas nežvadzētu, un, ķerdamies aiz zariem, līda augšā. Lodziņā arvien vēl spīdēja gaisma. Novietojies uz zara pie paša lodziņa, viņš ieķērās ar roku kokā un skatās: istabā nav pat ne sveces, bet gaisma spīd. Uz sienām dīvainas zīmes. Karājas ieroči, bet visi tādi savādi, tādus nenēsā ne turki, ne krimieši, ne poļi, ne kristīgie, ne brašā zviedru tauta. Zem griestiem šurpu turpu laidelējas sikspārņi, un viņu ēnas ņirb uz sienām, durvīm, grīdas. Bez trokšņa atveras durvis. Ienāk kāds sarkanā županā un dodas tieši pie galda, kas apklāts ar baltu galdautu. Tas viņš, tas ir sievastēvs! Pans Daņilo nolaidās mazliet zemāk un piespiedās kokam. Bet sievastēvam nav vaļas raudzīties, vai kāds neskatās pa lodziņu. Viņš atnācis drūms, saīdzis, norauj galdautu no galda — un pēkšņi visa istaba pielīst ar maigu, rēni zilu gaismu. Tikai agrākās, bāli zeltainās gaismas viļņi, nesajaukušies, laistījās, grima it kā gaiši zilā jūrā un veidojās strēlēm kā marmorā. Tad viņš nolika uz galda podu un sāka mest tajā šādas tādas zāles. Pans Daņilo Ieskatījās ciešāk un neredzēja jau vairs viņam mugurā sarkano županu; tā vietā viņam bija radušās platas ūzas, kādas nēsā turki; aiz jostas pistoles, galvā kāda dīvaina cepure, viscaur aprakstīta ne krievu un ne poļu rakstiem. Ieskatījās sejā, un arī seja sāka pārvērsties: deguns izstiepās un nokārās pāri lūpām, mute acumirklī izpletās līdz ausīm, zobs rēgojās ārā no mutes, noliecās sāņus, un viņa priekšā stāvēja tas pats burvis, kas bija parādījies kāzās pie jesaula. «Tavam sapnim taisnība, Katrīna!» Buruļbašs nodomāja. Burvis sāk^H staieāt ap galdu, zīmes uz sienas sāka straujāk mainīties, sikspārņi ātrāk šaudīties augšup un lejup, uz priekšu un atpakaļ. Zilā gaisma kļuva arvien vājāka un it kā pavisam izdzisa. Un istabu jau apgaismoja maiga, rožaina gaisma. Likās, ka brīnišķīga eaisma, klusu sanēdama, izplūstu pa visiem kaktiem un pēkšņi nodzisa, un kļuva tumšs. Bija dzirdama tikai zuzēšana, it kā vējš spēlētu klusā vakara stundā, dejodams virs ūdens spoguļa, vēl zemāk liekdams ūdenī sudrabainos vītolus. Un panam Daņilam liekas, it kā istabā spīdētu mēness, staigātu zvaigznes, neskaidri pavizētu tumšzilās debesis, un dzestrais nakts gaiss iesitās viņam pat sejā. Un liekas panam Daņilam (viņš paplūkāja savas ūsas, lai pārliecinātos, vai neguļ), ka istabā nav debesis, bet viņa paša guļamās telpas: pie sienām karājas viņa paša tataru un turku zobeni, gar sienām plaukti, plauktos trauki un mājas rīki, uz galda maize un sāls, karājas šūpulis… bet svētbilžu vietā raugās briesmīgas sejas; uz mūrīša .. . bet sabiezējusī migla aizsedza visu, un kļuva atkal tumšs, un atkal ar brīnišķīgu skaņu visa istaba atmirdzēja rožainā gaismā, un atkal burvis nekustīgi stāv savā dīvainajā turbānā. Skaņas tapa stiprākas un kuplākas, maigā, rožainā gaisma kļuva spilgtāka, un kaut kas balts, līdzīgs mākonim, līgojās istabas vidū. Un panam Daņilam liekas, ka šis mākonis nav mākonis, ka tur stāv sieviete; tikai no kā viņa veidota, no gaisa vai izausta? Kāpēc viņa stāv, neskardama zemi un ne uz ko nebalstīdamās, un viņai cauri spīd rožainā gaisma un ņirbošie raksti uz sienas? Lūk, viņa it kā pagrozīja savu caurspīdīgo galvu: vāji spulgo viņas bāli zilās acis; mati vīdamies krīt uz pleciem kā gaišpelēka migla; lūpas viegli sārtojas, it kā bāli dzidrajām rīta debesīm lītu cauri tikko manāma sārtā rīta blāzma; uzacis viegli krēšļojas … Ak! tā ir Katrīna! Daņilo juta, ka locekļi viņam sastingst; viņš pūlējās runāt, bet lūpas kustējās bez skaņas. Nekustīgi burvis stāvēja savā vietā. «Kur tu biji?» viņš prasīja, un viņa priekšā stāvošā nodrebēja. «Ak! Kāpēc tu izsauci mani?» viņa klusi iekunkstējās. «Man bija tik labi. Es biju tai pašā vietā, kur biju dzimusi un nodzīvojusi piecpadsmit gadu. Ak, cik tur labi! Cik zaļa un smaržas pilna tā pļava, kur es bērnībā rotaļājos! Tās pašas lauku puķītes, un mūsu māja, un sakņu dārzs. Ak, kā mani apskāva mana labā māte! Kāda mīla viņai acīs! Viņa apmīļoja mani, skūpstīja uz lūpām un vaigiem, izsuķāja ar biezām ķemmēm manas brūnās matu pīnes!… Tēvs!» viņa ieurbās burvī savām bālajām acīm, «kāpēc tu nokāvi manu māti?» Burvis bargi pakratīja pirkstu. «Vai lūdzu tevi runāt par to?» Un gaisīgā skaistule nodrebēja. «Kur tagad tava pane?»