«Kānēc tu sauc mani, dieva noliedzēj? Nesauc mani par meitu! Mūsu starpā nav nekādas radniecības. Ko tu gribi no manis manas nelaimīgās mātes labad?»
«Katrīna! Mans gals ir tuvu. Zinu: tavs vīrs grib piesiet mani ķēvei pie astes un palaist laukā, bet varbūt izdomās vēl briesmīgāku sodu . »
«Bet vai tad ir pasaulē sods. kas līdzinātos taviem grēkiem? Gaidi viņu, neviens neies aizlūgt par tevi.»
«Katrīna! mani nebaida sods, bet viņpasaules mokas . .. Tu esi nevainīga, Katrīna. Tava dvēsele lidināsies paradizē
dieva tuvumā; bet atkritēja tēva dvēsele degs mūžīgā ugurn, un šī uguns nekad nedzisīs; arvien karstāk un karstāk ta iekvēlosies, ne rasas piliena neviens nenovīdīs, ne vēja dvesma netizpūtīs…»
«Manā varā nestāv šo sodu mīkstināt,» Katrīna teica novērsusies.
«Katrīna! Uzklausi vienu vārdu! tu vari glābt manu dvēseli. Tu vēl nezini, cik labs un žēlsirdīgs ir dievs. Vai tu esi dzirdējusi par apustuli Pāvilu, kāds tas bijis grēcīgs, bet pēc nožēlojis savus grēkus un kļuvis svēts.»
«Ko es varu darīt, lai glābtu tavu dvēseli?» sacīja Katrīna. «Vai man, vājai sievietei, par to domāt?»
«Ja man izdotos izkļūt no šejienes ārā, es visu atstātu. Nožēlošu grēkus; aiziešu alu klosterī, apvilkšu rupju spalvu kreklu, dienu un nakti lūgšu dievu. Neēdīšu ne tikvien kā gaļu, pat zivi neņemšu mutē! gulēšu uz kailas zemes! un lūgšu dievu! lūgšu vienā lūgšanā! Un kad dieva žēlastība man nenoņems kaut simto daļu manu grēku, ierakšos līdz kaklam zemē vai iemūrēšos mūra sienā; nepieņemšu ne ēdienu, ne dzērienu, un nomiršu; bet visu savu mantu atdošu melnsvārčiem, lai četrdesmit dienas un četrdesmit naktis turētu aizlūgumu par manu dvēseli.»
Katrīna kļuva domīga. «Kaut arī atslēgšu, bet atbrīvot no važām nav man pa spēkam.»
«Nebīstos važu,» viņš teica, «tu saki, ka viņi sakaluši važās manas rokas un kājas? Nē, iepūtu viņiem miglu acīs un roku vietā padevu sausu koku. Palūkojies mani: esmu patlaban pavisam bez važām!» viņš teica, iziedams uz vidu. «Neiztaisītu neko arī par šīm sienām un izietu tām cauri; bet tavs vīrs gan ari nezina, kas tās par sienām: tās cēlis svēts vientulis, un nekāds velna spēks nevar izpestīt no šejienes cietumnieku, ja viņam nav tās pašas atslēgas, ar kurām svētais vientulis slēdza savu mūka oelii. Tādu pašu celli arī es, nedzirdētais grēcinieks, izrakšu sev, kad tikšu brīvs.»
«Klausies, izlaidīšu tevi, bet ja nu tu mani piekrāpsi?» Katrīna teica, apstājusies durvju priekšā: «un grēku nožēlas vietā sāksi atkal brāļoties ar velnu?»
«Nē, Katrīna, ilgi jau vairs nedzīvošu; manam mūžam ari bez nāves soda drīz būs gals. Vai tu gan domā, ka nodošu pats sevi mūžīgām mokām?»
Atslēgas no^vadzēja. «Ardievu! lai visužēllgais dievs tevi sarga, mans bērns!» burvis teica, viņu noskūpstīdams. «Ne pieskaries man, nedzirdētais grēciniek, ej projām ātrāk!…» Katrīna sacīja; bet viņa jau vairs nebija. '
«Izlaidu viņu», viņa teica, nobijusies un samulsusi aplūkodama sienas. «Ko tagad atbildēšu vīram? Esmu pazudusi! Man tagad dzīvai jāiet kapā!» un šņukstēdama, viņa gandrīz pakrita uz celma, uz kura bija sēdējis cietumnieks. «Bet izglābu dvēseli», viņa klusu sacīja, «izdarīju dievam patīkamu darbu; bet mans vīrs… pirmo reizi piekrāpu viņu. Ak, cik briesmīgi, cik grūti man būs teikt viņam nepatiesību! Kāds nāk! Tas viņš! vīrs!» viņa izmisusi iesaucās un saļima nesamaņā,
VII
«Tā esmu es, manu meitiņ! Es, manu sirsniņ!» Katrīna izdzirdēja, atžilbusi, un ieraudzīja savā priekšā veco kalponi. Sieva, noliekusies, likās kaut ko čukstēja un, izstiepusi viņai pāri savu sauso roku, apslacīja viņu ar aukstu ūdeni.
«Kur es esmu?» Katrīna jautāja, pieceldamās un skatīdamās visapkārt. «Man priekšā šalc Dņepra, aiz manis kalni… Kur tu mani esi ievedusi, sieva!»
«Neesmu tevi ievedusi, bet izvedusi; iznesu uz savām rokām no smacīgā pagraba; aizslēdzu ar atslēdziņu durvis, lai tu nedabūtu bārienu no pana Daņila.»
«Kur atslēga?» Katrīna prasīja, apskatīdama savu jostu. «Neredzu to.»
«To noraisīja tavs vīrs, lai apskatītu burvi, mans bērns.»
«Apskatītu? … Sieva, esmu pazudusi!» Katrīna iesaucās.
«Lai dievs mūs no tā pasarga, mans bērns! Ciet tikai klusu, mana pane, neviens neko nedabūs zināt!»
«Viņš ir izbēdzis, nolādētais antikrists! Tu dzirdēji, Katrīna? Viņš ir izbēdzis!» pans Daņilo sauca, tuvodamies savai sievai. Acis viņam zibsnīja; zobens žvadzēdams drebēja tam pie sāniem. Sieva sastinga.
«Viņu kāds izlaidis, manu mīļo vīriņ?» viņa runāja drebēdama.
«Izlaidis, tev taisnība, bet izlaidis velns. Paskaties: viņa vietā važās iekalts bluķis. Dievs taču tā izdarījis, ka velns nebīstas kazaku ķetnu! Ja kādam no maniem kazakiem šī doma vien tik būtu ienākusi galvā, un es to dabūtu zināt… es ir soda nevarētu atrast viņam!»
«Bet ja es? …» neviļus izteica Katrīna un apklusa, nobijusies.
«Ja tev tas būtu ienācis prātā, tad tu nebūtu vairs mana sieva. Tad iešūtu tevi maisā un noslīcinātu Dņeprā, pašā dzelmē!…»