Katrīnai aizrāvās elpa un viņai likās, ka mati uz galvas saceļas stāvus.
VIII
Krogā uz robežu ceļa sapulcējušies poli un dzīro jau divas dienas. Saradies ne mazums visu šo salašņu. Salasījušies, bez šaubām, uz kādu kara dēku: dažiem ir pat musketes; skan pieši; žvadz zobeni. Pani līksmojas un lielās, runā par saviem pasakainajiem varoņdarbiem, ņirgājas par pareizticību, sauc ukraiņu tautu par saviem kalpiem un lepni griež ūsas, un lielīgi, galvas atmetuši, izlaižas uz soliem. Ar viņiem kopā, arī ksendzs. Bet arī ksendzs viņiem līdzīgs; pat ārēji nelīdzinās kristīgam priesterim: dzer un dzīvo ar viņiem un runā ar savu nekaunīgo mēli nepieklājīgas valodas. Kalpi neatpaliek no viņiem nevienā lietā: atlocījuši savu nodriskāto županu piedurknes, staigā kā gaiļi, it kā tas būtu diezin cjk prātīgi. Spēlē kārtis, sit ar kārtīm viens otram pa degunu; paņēmuši līdzi svešas sievas; kliedz, kaujas!… Pani ālējas un dzen neķītrus jokus: rausta ebreju aiz bārdas, smērē viņam uz nešķīstās pieres krustu; šauj uz sievām bez lodēm un dejo krakovjaku ar savu nešķīsto priesteri. Tādas negantības Krievuzemē nav pieredzētas pat no tatariem: kā redzams, dievs tai par grēkiem uzlicis ciest tādu kaunu. Vispārējā troksnī dzirdams, ka runā par pana Daņilas Aizkrāces ciematu, par. viņa skaistuli sievu … Ne uz labiem darbiem salasījusies šī banda!
IX
Pans Daņilo sēž savā istabā pie galda, atbalstījies uz elkoņiem, un domā. Pane Katrīna sēž uz mūrīša un dzied dziesmu.
«Man diezin kapec skumji, manu sieviņ!» pans Daņilo runāja. «Sāp ir galva, ir sirds. Kaut kā smagi man! Jaušu, kaut kur netālu jau staigā mana nāve.» J
«Ak, mans mīļotais vīriņ! piespiedies ar savu galvu pie manis! Kam tu lolo tādas tumšas domas?» Katrīna nodomāja sevī, bet neiedrošinājās izteikt. Viņai, vainīgajai, bija rūgti pieņemt vīra glāstus.
«Klausies, mana sieviņ» Daņilo sacīja: «nepamet dēla, kad manis vairs nebūs. Dievs nedos tev laimi ne šinī, ne viņā saulē, ja pametīsi dēlu. Grūti būs maniem kauliem trūdēt zemē, bet vēl grūtāk būs manai dvēselei!»
«Ko tu runā, mans vīriņ! Vai tu kādreiz nezobojies par mums, vājajām sievietēm? Bet tagad runā pats kā vāja sieviete. Tev vēl ilgi jādzīvo.»
«Nē, Katrīna, dvēsele nojauš drīzu nāvi. Pasaulē, diezin kāpēc top skumji; nāk ļauni laiki. Ak, es atceros, atceros gadus; tie, bez šaubām, neatgriezīsies. Viņš bija vēl dzīvs, mūsu karaspēka gods un slava, vecais Konaševičs! It kā manu acu priekšā patlaban ietu garām kazaku pulki. Tie bija zelta laiki, Katrīna! Vecais atamans sēdēja melnā zirgā; rokā mirdzēja vadoņa zizlis; viņam apkārt algoto kazaku pulki; uz visām pusēm viļņojās sarkanā aizkrāciešu jūra Atamans sāka runāt — un visi sastinga kā ierakti. Apraudājās vecais vīrs, kad pieminēja agrākos darbus un kaujas. Ak, kaut tu zinātu, Katrīna, kā mēs toreiz kāvāmies ar turkiem. Man galvā vēl līdz šim redzama rēta. Četras lodes četrās vietās izskrēja man cauri, un neviena rēta nav pilnīgi aizdzijusi. Cik zelta mēs toreiz ieguvām! Dārgakmeņus kazaki grāba cepurēm. Kādus zirgus, Katrīna, kaut tu zinātu, kādus zirgus mēs toreiz atdzinām! Ak, nekarošu iau vairs tā. Liekas, vecs vēl neesmu un arī miesās vingrs, bet kazaka šķēps veļas ārā no rokām, dzīvoju bez darba un pats nezinu, kādēļ dzīvoju. Ukrainā nav kārtības: pulkveži un jesauli plēšas savā starpā kā suņi; nav vecākā galvas pār visiem. Mūsu šļachtiči visu pārgrozījuši pēc poļu paražām, piesavinājušies valšķību … pārdevuši dvēseli, pieņemdami uniju. Zīdisms .apspiež nabaga ļaudis. Ak laiki, laiki, pagājušie laiki! Kur esat palikuši, mani gadi? Aizskrej, mazais, uz pagrabu, atnes man krūzi medusmiestiņa! Uzdzeršu agrākai dzīvei un senajiem gadiem!»
«Kā uzņemsim viesus, pan? No pļavu puses nāk poļi!» ienākdams istabā, sacīja Stecko.
«Zinu, kādēļ viņi nāk,» Daņilo teica pieceldamies. «Seglojiet zirgus, mani uzticamie kalpi! Apvelciet bruņas! Izvilkt zobenus! Neaizmirstiet arī paņemt līdzi svina pupas: viesi jāsaņem pa godam!»
Bet kazaki vēl nebija paspējuši sasēstic-s zirgos un pielādēt musketes, kad poļi jau pārklāja kalnu kā lapas rudenī, birstot no kokiem.
«Ē, te ir ar ko iepazīties!» izsaucās Daņilo, aplūkodams resnos panus, kas uzpūtīgi līgojās pašā priekšā uz zirgiem zelta iemauktos. «Redzams, ka mums vēlreiz būs lemts lieliski padrasēt! Papriecājies jel, kazaka dvēsele, vēl pēdējo reizi! Līksmojieties, puiši: mums atnākuši svētki!»
Un kalnos sākās jandāls; kūsā dzīres: žvīgo zobeni, lido lodes, zviedz un mīņājas zirgi. No kliedzieniem galva top dulna; dūmos asaro acis. Viss sajaucies, bet kazaks jūt, kur draugs, kur naidnieks; nodzinkst lode — noveļas brašais jātnieks no zirga, nostrinkšķ zobens — aizripo pa zemi galva, ar mēli murminādama nesakarīgus vārdus. Bet pūlī redzama pana Daņilas sarkanā kazaka cepures virsa; krīt acīs zelta josta ap zilo županu; kā viesulis virpuļo melnā zirga krēpes. Kā putns viņš pavīd drīz še, drīz tur, kliedz un vīcina Damaskas zobenu un cērt pa labi un kreisi. Cērt, kazak! Padzīro, kazak! Remdē savu brašo sirdi; bet nesniedzies pēc zelta iemauktiem un županiem; bradā kājām zeltu un dārgakmeņus! Dur, kazak! padzīro, kazak! bet atskaties atpakaļ: nekrietnie poļi jau aizdedzina mājas un aizdzen pārbiedētos lopus. Un kā viesulis pans Daņilo pagriezās atpakaļ, un 'cepure ar sarkano virsu pavīd jau ap mājām, un pūlis tam apkārt top retāks. Ne vienu vien stundu kaujas poļi ar kazakiem; tā vienu, kā otru nav visai daudz vairs atlicies, bet pans Daņilo nepiekūst: ar savu garo šķēpu tas ceļ no segliem jātniekus, bradā kājniekus ar savu brašo zirgu. Pagalms top jau klajāks, poļi sāk jau izklīst. Jau kazaki noplēš kritušajiem zeltītos županus un dārgās zirglietas, jau pans Daņilo gatavojas dzīties pakaļ poļiem un apskatās, lai savāktu savējos . .. im iesvilās niknumā: viņam parādījās Katrīnas tēvs. Palūk, viņš stāv kalnā un tēmē uz viņu ar musketi. Daņilo sāka dzīt savu zirgu tieši viņam virsū … Kazak, tu dodies savam postam pretim!… Norīb musketes šāviens — un burvis pazūd aiz kalna. Tikai uzticamais Stecko redzēja, ka pazibēja sarkanais apģērbs un dīvainā cepure. Kazaks salīgojās un nokrita no zirga. Uzticamais Stecko piesteidzās savam panam: gul viņa pans izstiepies uz zemes un aizvēris gaišās acis; sārtas asinis mutuļo no krūtīm. Bet, redzams, nojauda sava uzticamā kalpa tuvumu, lēni pavēra plakstus, pazibsnīja acīm: «Ardievu, Stecko! Saki Katrīnai, lai nepamet dēlu! Neatstājiet arī jūs viņu, mani uzticamie kalpi!» un apklusa. Izlidoja kazaka dvēsele no ciematnieka miesām; lūpas kļuva zilas. Dus kazaks mūža miegā. Gauži sāka raudāt uzticamais kalps un māj Katrīnai: «Nāc, pane, nāc: padzīrojis tavs pans; gul viņš reibin noreibis uz mitrās zemes. Ilgi nevarēs atžilbt!» Katrīna sasita rokas un nogāzās kā kūlis pār mirušā miesām. «Manu vīriņ, vai tu guli te aizvērtām acīm? Piecelies, manu vismīļo vanadziņ, pasniedz savu rociņu, celies augšā! Palūkojies kaut reizi vēl uz savu Katrīnu, pakustini iūpas., teic jel kaut vienu vārdiņu! … Bet tu klusē, tu klusē mans gaišais pan! Tu esi kļuvis zils kā Melnā jūra. Tava sirds nepukst. Kāpēc tu esi kļuvis tik auksts, mans pan? Redzams, manas asaras nav diezgan karstas, nespēj viņas tevi sasildīt. Redzu, manas raudas nav diezgan skaļas, nevar tevi atmodināt! Kas tagad vadīs tavus pulkus cīņā? Kas auļos tagad tavā melnī kazaku priekšā, skaļi ūvinās un vicinās zobenu' Kazaki, kazaki! Kur jūsu gods un slava? Gul jūsu gods un slava, acis aizvēris, uz mitrās zemes. Aprociet arī mani, ap- rociet kopā ar viņu! Aizberiet man acis smiltīm! Uzspiediet man kļavas dēļus baltajām krūtīm! Nevajag man vairs mana skaistuma!»