Raud un mokās Katrīna; bet tāle visa ietinas putekļos:* auļo palīgā vecais jesauls Gorobecs.
X
Brīnišķīga ir Dņepra rāmā laikā, kad brīvi un slaidi veļ savus plašos ūdeņus caur mežiem un kalniem. Ne sakustas, ne iekrācas. Skaties, un nevari saprast, vai tas varenais plašums kustas vai ne; un liekas, ka tas viss būtu izliets no stikla, un kā gaišzils spoguļa ceļš, bez gala plats, bez gala garš, tek un vijas pa zaļo pasauli. Bet karstajai saulei tad tīk no augstienes nolūkoties un gremdēt starus dzidro ūdeņu dzestrumā un piekrastes mežiem spilgti atspoguļoties ūdenī. Zaļi cirtainie! tie drūzmējas kopā ar lauku puķēm pie ūdeņiem un, noliekušies, lūkojas tajos un nevar diezgan noskatīties, diezgan iztīksmināties ar savu gaišo attēlu, un uzsmaida tam, un apsveic to, vīcinādami zariem. Dņepras dzelmē tomēr viņi neuzdrošinās ieskatīties; neviens cits, tikai saule un zilās debesis tur ieskatās; rets putns aizlaižas līdz Dņepras vidum. Krāšņā! tai līdzīgas nav nevienas upes pasaulē. Brīnišķīga ir Dņepra arī siltā vasaras nakti, kad viss iegrimst snaudā: gan cilvēks, gan zvērs, gan putns, tik dievs vien majestātiski pārskata debesi un zemi un majestātiskā vēzienā izpleš savu karaļmēteli. No mēteļa birst zvaigznes; zvaigznes deg un spīd pār pasauli un visas kopā atspoguļojas Dņeprā. Tās visas Dņepra tur savā tumšajā klēpī: neviena viņai nevar izbēgt — ja nu vienīgi nodziest pie debesīm. Tumšais, gulošām vārnām nosētais mežs un sensenis sašķeltie kalni, nokārušies, pūlas aizsegt viņu kaut vai ar savu garo ēnu, bet velti! Pasaulē nav nekā tāda, kas varētu aizsegt Dņepru! Zilum zila viņa plūst kā nakti, tā dienu; redzama tālē tik tālu, cik tālu sniedz cilvēka acs. "Vairīdamās nakts dzestruma un glauzdamās tuvāk krastam, viņa atstāj aiz sevis sudrabotu plūsmu, un tā atmirdz kā Damaskas zobena asmens; bet pati viņa, tumši zilā, iemigusi no jauna. Arī tad Dņepra ir brīnišķīga, un nav pasaulē upes, kas viņai līdzinātos! Bet, kad padebešos staigā tumši mākoņu kalni, melnais mežs lokās līdz saknēm, ozoli krakšķ, un mākoņiem cauri izlaužas zibens, apgaismodams uz reizi visu pasauli, — tad Dņepra ir briesmīga. Ūdens pauguri krāc, sizdamies pret kalniem, spīdēdami un vaidēdami gāžas atpakaļ, raud un gaužas tāiē. Tā bēdās nomokās kazaka vecā māte, izvadīdama savu dēlu karā: bezbēdīgs un mundrs viņš jāj melnajā zirgā, rokas sānos iespraudis, cepuri bravurīgi ielocījis; bet viņa raudādama tek tam līdzi, ķeras pie kāpšļiem, tver iemauktus, lauza rokas un pārplūst karstām asarām.
Uz krasta izciļņa mežonīgi melnojas bangojošo viļņu starpā apdeguši celmi un akmeņi. Viļņi triec pret krastu, uz augšu un leju, tur piestājošos laivu. Kurš gan no kazakiem iedrošinājies tādā laikā vizināties laiviņā, kad vecā Dņepra noskai tusies? Redzams, viņš nezina, ka Dņepra rij cilvēkus kā mušas. Laiva piestāja krastam, un no tās izkāpa burvis. Nav priecīgs viņš; viņu sarūgtina bēres, ko kazaki sarīkoja par godu savam kritušajam panam. Poļi dārgi samaksāja: četrdesmit divi pani ar visām zirglietām un županiem un trīsdesmit trīs kara kalpi sakapāti gabalos, bet pārējos ar visiem zirgiem aizdzina gūstā pārdot tatariem. Pa akmens kāpnēm viņš nokāpa lejā, kur dziji pazemē, apdegušu celmu starpā, viņam bija izrakta zemnīca. Viņš iegāja klusi, durvis nečīk- stinādams, nolika podu uz galda, kas bija apklāts ar galdautu, un sāka savām garajām rokām mest podā kādas nezināmas zāles; paņēma kausu, kas bija izgrebts no kāda savāda koka, pasmēla ar to ūdeni un lēja podā, kustinādams lūpas un pesteļodamies. Istabā parādījās sārta gaisma, un briesmīgi bija ieskatīties viņam tad sejā : tā izskatījās asiņaina, melnas rievas izvagoja to, bet acis zvēroja kā uguns. Neķītrais grēcinieks! Bārda jau sen nosirmojusi, seja izvagota rievām, pats izkaltis, bet arvien vēl piekopj bezdievīgus darbus. Istabas vidū noplīvoja balts mākonis, un kaut kas priekam līdzīgs atmirdzēja viņam sejā; bet kāpēc viņš pēkšņi sastinga ar vaļēju muti, neuzdrošinādamies pakustēties, un kāpēc mati uz galvas viņam saslējās kā sari stāvus? Mākonī viņa oriekšā atvizēja kāda brīnišķīga seja. Nelūgta, neaicināta tā bija ieradusies pie viņa viesos; arvien vairāk tā noskaidrojās un urbās viņā savām nekustīgajām acīm. Tās sejas panti, uzacis, acis, lūpas — viss viņam svešs: savu mūžu viņš nebija to redzējis. Un briesmīga, likās, tajā bija maz, bet nepārvaramas šausmas pārņēma viņu. Bet nepazīstamā, dīvainā galva mākonī visu laiku nekustīgi raudzījās viņā. Mākonis jau izgaisa, bet nepazīstamā seja izveidojās vēl krasāk, un asās acis neatrāvās no viņa. Burvis kļuva bāls kā audekls, iekliedzās nelabā, mežonīgā balsī un apgāza podu… Viss izgaisa.