XIII
«Tss… klusāk, sieva! Netrokšņo tā! mans bērns ir aiz midzis. Ilgi kliedza mans dēls, tagad guļ. Iešu uz mežu, sieva' Bet ko tu tā skaties manī? Tu esi šausmīga: tev no acīm dzelzs knaibles stiepjas… uch, kādas garas! un deg kā uguns! Tu, droši vien, ragana! A .k, ja tu esi ragana, tad pazudi no šejienes! Tu nozagsi manu dēlu. Kāds nepraša ši? jesauls: viņš domā, ka man prieks dzīvot Kijevā; nē, te ir mans vīrs, ir dēls, kas gan pieskatīs māju? Aizgāju tik klusītiņām, ka ne kaķis, ne suns nesadzirdēja. Tu, sieva, gribi kļūt jauna — tas nepavisam nav grūti: vajag tik dejot; skaties, kā es dejoju . . .» un, izrunājusies tik nesakarīgi, Katrīna sāka griezties dejā, neprātīgi skatīdamās uz visām pusēm un iespiedusi rokas sānos. Spiegdama viņa piecirta kājām; nesamērīgi, bez takts dimdēja sudraba pakaviņi. Nesapītās melnās pīnes lēkāja uz baltā kak!a. Kā putns, neapstādamās, mētādama rokas un galvu, viņa lidoja, un likās, ka bezspēki vai nu nogāzīsies gar zemi, vai izlidos no pasaules. Nobēdājusies stāvēja vecā aukle, un dziļās grumbas viņai pildījās asarām; smags akmens gulēja uz sirds uzticamajiem kalpiem, kas noraudzījās savā panē. Viņa bija jau gluži nokususi un smagi cilāja kājas uz vienas vietas, domādama ka dejo kazaku «Man ir kakla rota, puiši,» viņa teica, beidzot norimusi, «bet jums nav!… Kur mans virs?» viņa pēkšņi iekliedzās, izraudama aiz jostas aizsprausto turku dunci. «Ak! tas nav tāds nazis, kāds vajadzīgs.» To sakot, viņai acīs saskrēja asaras un sejā parādījās skumjas. «Manam tēvam sirds gul dziļi: šis nazis neaizsniegs to. Viņam sirds izkalta no dzelzs: viņam to izkaluši kāda ragana pekles ugunīs. Kāpēc nenāk mans tēvs? Vai viņš nezina, ka laiks viņu nodurt? Redzu, viņš grib, lai es aizeju pie viņa…» Un nenobeigusi, savādi iesmējās. «Man ienāca prātā jocīgs notikums: atcerējos, kā apraka manu vīru. Viņu taču apraka dzīvu. .. kādi smiekli sagrāba mani!… Klausieties, klausieties!» un runas vietā viņa sāka dziedāt dziesmu:
Ripo rati asiņaini,
Tais ratos kazaks gul
Sašauts, sakapāts …
Labajā rokā šķēpu tura,
No tā šķēpa asinis tek.
Tek upe asinaina,
Pie upites gotaa stāv.
Gobā krauklis kraukā,
Pēc kazaka māte raud.
Neraudi, māt, neskumdtnies,
Tāpēc ka tavs dēls apņēmis sievu,
Apņēmis pani — baltroci,
Klajā laukā zemnīcu
Bez durvīm un bez logiem.
Dziesma nu ir beigusies.
Dejo zivtiņa ar vēzi…
Bet, kas mani nemīļos,
Tas lai iet pie velna mātes!
Tā viņai sajaucās visas dziesmas. Jau dienas divas viņa dzīvo savā mājā un negrib neko dzirdēt par Kijevu, dievu nelūdz, no ļaudīm vairās un no rīta līdz vakaram klīst pa tumšām ozolu birzīm. Asie zari skrāpē balto seju un plecus, vējš purina izrisušās pīnes; rudens lapas čab viņai zem kājām, ne uz ko viņa negriež vērības. Nokrēslī, kad vakara blāzma jau dziest, zvaigznes vēl nerādās, mēness nespīd, pa mežu staigāt drausmīgi: pa kokiem skrāpējas un ķerstās aiz zariem nekristītie bērni, raud, smejas, veļas kamolā pa ceļu un kuplajām nātrēm; no Dņepras viļņiem izskrien pulkiem meitenes, kas ņēmušas tur savu galu, mati līst no zaļās galvas uz pleciem; ūdens, skaļi čalodams, tek no garajiem matiem uz leju, un meitene redzama cauri ūdenim kā stikla kreklā, lūpas dīvaini smaida, vaigi kvēlo, acis vilina dvēseli laukā… viņa sasildītu mīlā, viņa noslāpētu skūpstiem … Bēdz! kristīgais cilvēk! viņas lūpas — ledus, gulta — augstais ūdens; viņa nokutinās tevi un ievilks upē. Katrīna neskatās ne uz ko. nebaidās, neprātīgā, no laumām, skraida vēlu ar savu nazi un meklē tēvu.
Agri no rīta atbraucis kāds ciemiņš; dižena auguma, sarkanā županā un apprasās par panu Daņilo; dabū visu dzirdēt, izslauka piedurknē asaru pilnās acis un rausta plecus. Viņš cīnījies kopā ar nelaiķi Buruļbašu; kopā viņi kāvušies ar krimiešiem un turkiem; vai viņš varēja domāt, ka panam Daņilo būs tāds gals? Viesis stāsta vēl daudz ko citu un grib redzēt pani Katrīnu.
Katrīna no sākuma nemaz neklausījās to, ko viesis stāstīja, uz beigām sāka kā saprātīga ieklausīties viņa runā. Viņš stāstīja par to, ka viņi dzīvojuši kopā ar Daņilu kā brālis ar brāli; kā slēpušies no krimiešiem zem laivām .. . Katrīna klausījns un nenolaida no viņa acis. «Viņa atlabs!» puiši domāja, skatīdamies viņā. «Sis viesis viņu izārstēs. Viņa jau klausās k-i saprātīga!»
Pa tam viesis sāka stāstīt, ka reiz vaļsirdīgā sarunā pans Daņilo viņam teicis: «Paklausies, brāli Kapran, kad pēc dieva prāta manis vairs nebūs šai pasaulē, tad pieņem manu sievu, un lai viņa kļūst tev par sievu…» Drausmīgi viņā ieurbt s acīm Katrīna. «Ā!» viņa iekliedzās, «tas ir viņš! tas ir tēvs!» un metās viņam virsū ar nazi. Tlgi viņš cīnījās, pūlēdamies izraut viņai nazi; beidzot izrāva, atvēzējās — un notika drausmīgs darbs: tēvs nodūra savu ārprātīgo meitu. Pārsteigtie kazaki gribēja mesties viņam virsū, bet burvis jau bija paspējis uzlēkt zirgā un pazust no redzes.
XIV
Aiz Kijevas parādījās nedzirdēts brīnums. Visi pani un atamani salasījās skatīties šo brīnumu: pēkšņi varēja ieskatīties tālu visās pasaules malās. Tālumā mirdzēja zilais Limans, aiz Limana izplētās Melnā jūra. Piedzīvojuši ļaudis pazina arī Krimu, kas kā kalns pacēlās iz jūras, un purvaino Sivaišu. Pa kreisi bija redzama Galicija. «Bet kas tas tur?» sapulcējušies ļaudis iztaujāja vecākos cilvēkus, norādīdami uz pelēkām un baltām virsotnēm, kas rēgojās tālu pie debesīm un vairāk līdzinājās mākoņiem.
«Tie ir Karpatu kalni!» vecie ļaudis sacīja: «to starpā ir tādi, no kuriem sniegs mūžam nenokūst, bet mākoņi tur piestāj un pārnakšņo.» Parādījās jauns brīnums: no paša augstākā kalna nozuda mākoņi, un uz tā virsotnes parādījās cilvēks zirgā, pilnā bruņinieka ietērpā, aizvērtām acīm, un tik skaidri saskatāms, it kā atrastos pavisam tuvu. Ļaužu pūlī, kas baiļu pārņemti brīnījās, kāds cilvēks uzlēca zirgā un, bailīgi apkārt skatīdamies, it kā meklēdams acīm, vai kāris nedzenas tam pakaļ, steigšus, no visa spēka sāka triekt zirgu. Tas bija burvis. Kas viņu tā izbiedēja? Ielūkojies dīvainajā bruņiniekā, viņš ar izbailēm pazina viņā to pašu seju, kas viņam nelūgta bija parādījusies tobrīd, kad viņš pesteļoja Viņš pats nevarēja izprast, kāpēc viņš tā samulsa, viņu redzot, un, bailīgi apkārt skatīdamies, viņš aulēkšoja savā zirgā, līdz uznāca vakars un parādījās zvaigznes. Tad viņš atgriezās mājās varbūt izzināt no nešķīstajiem gariem, ko tāds brīnums nozīmē. Jau viņš gribēja ar zirgu lēkt pāri šaurai upītei, kas ar līkumu bija iegrauzusies ceļā, kad -zirgs pēkšņi pašā lēcienā apstājās, pagrieza pret viņu purnu un — tavu brīnumu — iesmējās! Baltie zobi divās rindās drausmīgi mirdzēja nakts tumsā. Burvim sacēlās mati uz galvas stāvus. Viņš mežonīgi iekliedzās un sāka raudāt kā negudrs, un dzina zirgu tieši uz Kijevu. Viņam likās, ka no visām pusēm skrej viņu ķert: koki tumšā pūlī kā dzīvi apstāja viņu, mādami melnajām bārdām un, izstiepdami garos zarus, centās viņu nožņaugt; zvaigznes, likās, skrēja viņam pa priekšu, norādīdamas visiem uz grēcinieku; pats ceļš, šķitās, dzinās viņam pa pēdām pakaļ.