Ivans Fjodorovičs, būdams pilnīgi pārliecināts par krusi- māmiņas gaišo prātu, sāka pa vecam izpildīt savu dienestu. Cits viņa vietā, ticis tādā dienesta pakāpē, būtu uzpūties, bet uzpūtība viņam bija galīgi sveša un, kļuvis par podporučiku, viņš palika tas pats Ivans Fjodorovičs, kas kādreiz bija bijis arī praporščika pakāpē. Četrus gadus pēc šīs viņam nozīmīgās dienas viņš gatavojās kopā ar pulku iziet no Mogilevas guberņas uz Lielkrieviju, kad saņēma šāda satura vēstuli: «Mīļais māsasdēls, Ivan Fiodorovič!» *
«Nosūtu tev veļu: piecus pārus diegu zeķīšu un četrus smalka audekla kreklus, bez tam gribu parunāt ar tevi par lietu: tā kā tev jau ir diezgan augsta dienesta pakāpe, kas, domāju, tev ir zināms, un tu esi iegājis tādos gados, kad laiks nodarboties ar saimniecību, tad kara dienestā tev nav vairs ko darīt. Esmu jau veca un nevaru tavā saimniecībā visu pārlūkot; un arī, patiesi, man daudz kas tev personīgi atklājams. Atbrauc, Ivaniņ! Cerībā uz patiesu prieku tevi redzēt palieku tevi sirsnīgi mīlēdama tava krustmāte.»
Vasilisa Cupčevska.
«Mums sakņu dārzā izauguši brīnišķīgi rutki: vairāk līdzinās kartupeļiem nekā rutkiem.»