Nedēļu pēc šīs vēstules saņemšanas Ivans Fjodorovičs uzrakstīja tādu atbildi:
«Cienījamā kundze, krustmāmiņa, Vasilisa Kašparovna!»
«Daudzreiz pateicos jums par veļas atsūtīšanu. Sevišķi zeķes man ļoti vecas, tā ka pat dieninieks tās jau četras reizes lāpījis, un tās pēc tam kļuvušas ļoti šauras. Attiecoties uz jūsu domām par manu dienestu, esmu pilnīgi vienis prātis ar jums un aizvakar iesniedzu lūgumu dēļ atvaļinājuma. Tikko saņemšu atvaļinājumu, salīgšu vedēju. Jūsu iepriekšējo komisiju, attiecībā uz kviešu sēklu, Sibirijas arnautku, nevarēju izpildīt: visā Mogiļevas guberņā tādas nav. Bet cūkas te baro pa lielākai daļai ar brāgu, piejaucot nedaudz novadājušos alu.»
«Pilnā cieņā, cienītā kundze, krustmāmiņa, palieku māsasdēls
Ivans Špoņka.
Beidzot Ivans Fjodorovičs dabūja atvaļinājumu ar poru- čika pakāpi, salīga par četrdesmit rubļiem žīdu no Mogiļevas līdz Gadjačai un iesēdās kulbā tai pašā laikā, kad koki tērpās jaunās, vēl retās lapās, visa zeme spilgti apzēla ar jaunu zaļumu un viss lauks smaržoja pēc pavasara.
II
Ceļš
Ceļā nekas sevišķs neatgadījās. Brauca vairāk nekā divas nedēļas. Varbūt pat vēl ātrāk būtu atbraucis Ivans Fjodorovičs, bet dievbijīgais žīds pa sestdienām ieturēja šabas un, apklājies ar savu pātaru deķi, visu dienu skaitīja pātarus. Taču Ivans Fjodorovičs, kā es jau agrāk atzīmēju, bija tāds cilvēks, kas negarlaikojās. Pa to laiku viņš atvēra čemodānu, izņēma veļu, apskatīja to labi: vai kārtīgi izmazgāta, kārtīgi salikta; noņēma rūpīgi spalviņu no jaunā mundiera, kas bija šūts jau bez uzplečiem, un visu to salika atkal atpakaļ visrūpīgākā kārtā. Grāmatas viņam, vispār sakot, nepatika lasīt, bet, ja dažreiz ieskatījās sapņu grāmatā, tad tikai tādēļ, ka viņam patika sastapt tur to, ko jau zināja, ko jau vairākas reizes bija lasījis. Tā pilsētas iedzīvotājs noiet katru dienu klubā ne tādēļ, lai dzirdētu tur ko jaunu, bet lai sastaptu tur tos draugus, ar kuriem viņš jau no neatmi- nāmiem laikiem ir paradis patērzēt klubā. Tā ierēdnis ar lielu labpatiku lasa adrešu kalendaru vairāk reižu dienā ne kādu diplomātisku pasākumu pēc, bet viņu bezgala sajūsmina iespiestiem burtiem rakstītie vārdi. «A! Ivans Gavri- lovičs tāds un tāds!» viņš dobji pie sevis atkārto. «Ā! un, lūk, arī es! Hm!…» Un nākamajā reizē pārlasa atkal tos pašus ar tiem pašiem izsaucieniem.
Pēc divu nedēļu ilgā brauciena Ivans Fjodorovičs sasniedza sādžiņu, kas atradās simt verstu no Gadjačas. Tas bija piektdienā. Saule jau sen.bija nogājusi, kad viņš ar kulbu un žīdu iegriezās iebraucamā sētā. Šī iebraucamā vieta ne caur ko neatšķīrās no citām, kas ierīkotas nelielajās sādžiņās. Tajās arvien ar lielu centību pacienā ceļinieku ar sienu un auzām, it kā viņš būtu pasta zirgs. Bet, ja viņam iegribētos pabrokastot, kā parasti brokasto kārtīgi ļaudis, tad viņš varētu pataupīt savu ēstgribu neskartu līdz citam gadījumam. To zinādams, Ivans Fjodorovičs jau priekšlaikus bija apgādājies ar divām virtenēm bubļiku un desu un, palūdzis glāzīti degvīna, kas netrūkst nevienā iebraucamā vietā, sāka ieturēt vakariņas, nosēdies uz sola pie ozola galda, kas stingri bija ierakts māla klonā. Šinī laikā kļuva dzirdama ratu rīboņa; iečīkstējās vārti; bet ilgi vilcinājās iebraukt sētā. Stipra balss bārās ar veceni, kas turēja traktieri:
«Es iebraukšu,» Ivans Fjodorovičs izdzirda: «bet, ja tavā mājā man iekodīs kaut viena blakts, tad piekaušu tevi, vecā ragana, nudien, piekaušu! un par sienu nekā nedošu!»
Pēc kādas minūtes durvis atvērās un ienāca, vai pareizāk sakot, ielīda resns cilvēks zaļos svārkos. Galva viņam nekustīgi balstījās uz īsā kakla, kas likās vēl resnāks divstāvu
zoda pēc. Likās, pēc ārējā izskata viņš piederēja pie tiem ļaudīm, kas par niekiem nekad galvu nelauza un kurie, visā dzīvē gāja kā pa taukiem.
«Esiet sveicināti, cienītais kungs!» viņš teica, ieraudzīji. Ivanu Fjodoroviču.
Ivans Fjodorovičs klusu paklanījās.
«Bet atļaujiet jautāt: ar ko man ir gods runāt?» turpināja resnais atbraucējs.
Tā nopratināts, Ivans Fjodorovičs neviļus piecēlās no savas vietas, ieņēma kareivisku stāju, ko viņš arvien mēdza darīt, kad viņam kaut ko jautāja pulkvedis.
«Atvaļināts poručiks, Ivans Fjodorovičs Špoņka,» viņš atbildēja.
«Bet vai drīkstu jautāt, uz kādām vietām jums labpatīk braukt?»
«Uz paša ciematu Vitrebeņkiem.»
«Vitrebeņki!» iesaucās stingrais pratinātājs. «Atļaujiet, cienītais kungs, atļaujiet!» viņš runāja, tuvodamies viņam un vicinādams rokas, it kā viņu kāds nelaistu klāt vai arī viņam būtu jāspraužas pūlim cauri, un, piegājis, apskāva Ivanu Fjodoroviču un nomutēja vispirms uz labā, tad uz kreisā, un tad atkal uz labā vaiga. Ivanam Fjodorovičam ļoti patika šī skūpstīšana, jo viņa lūpas uztvēra nepazīstamā lielos vaigus kā mīkstus spilvenus.
«Atļaujiet, cienītais kungs, iepazīties!» resnis turpināja, «esmu tā paša Gadjačas apriņķa muižnieks un jūsu kaimiņš; dzīvoju no jūsu Vitrebeņku ciemata ne tālāk par piecām verstīm, Chortišče ciematā; bet mans vārds un uzvārds ir Grigorijs Grigorjevičs Storčenko. Katrā ziņā, katrā ziņā, cienītais kungs, negribu jūs ne pazīt, ja neatbrauksiet ciemos Chortiščes ciematā. Tagad es steidzos vajadzības dēļ… Bet kas tas?» viņš uzrunāja rāmā balsī savu žokeju, zēnu kazaku svārkos, salāpītiem elkoņiem, kas ar neizpratnes izteiksmi sejā krāva galdā saiņus un kastes. «Kas tas ir, ko?» un Grigorija Grigorjeviča seja kļuva nemanāmi bargāka un bargāka. «Vai es to tev te pavēlēju nolikt, mīļais? Vai es to tev te pavēlēju nolikt, nelieti? Vai es tev neteicu vispirms uzsi'ldīt vistu, blēdi? Ej!» viņš uzkliedza, piesperdams kāju. «Pagaidi, šņukuri! Kur kastīte ar stopiņiem? Ivan Fjodoro- vič,» viņš sacīja, ieliedams glāzītē zāļu degvīnu; «padevīgi lūdzu iebaudīt zāļu degvīnu!»