«Nudien, nevaru . . . man jau bija gadījums …» Ivans Fjodorovičs atrunājās stostīdamies.
«Ir dzirdēt negribu, mīļais kungs!» muižnieks paaugstināja balsi, «ir dzirdēt negribu! No vietas nekustēšu, kamēr neizdzersiet…»
Ivans Fjodorovičs, redzēdams, ka nevar atteikties, izdzēra ar labpatiku.
«Tā ir vista, cienījamais kungs,» resnais Grigorijs Grigorjevičs turpināja, sagriezdams to ar nazi koka kastē. «Man jums jāsaka, ka mana pavāre Javdocha dažreiz mīl piedzerties un tāpēc bieži sagrauzdē. Ē, puis!» viņš griezās pie zēna kazaka svārkos, kas ienesa pēli un spilvenus, «klāj man guļu uz grīdas istabas vidū! Pielūko, siena vairāk paliec pagalvī zem spilvena. Un izplūc sievai no kodeļas šķipsnu kaņepāju, ko aizbāzt ausis pa nakti! Jums jāzina, cienījamais kungs, ka man ir paradums pa nakti aizbāzt ausis no tās nolādētās reizes, kad kādā krievu krogā man kreisajā ausī ielīda tarakans. Nolādētie kacapi, kā es vēlāk dabūju zināt, ēd pat kāpostus ar tarakaniem. Nav aprakstāms, kas ar mani notika: ausi tā kutina, tā kutina, ka jālec vai gar sienu uz augšu! Man palīdzēja jau mūsu apgabalā vienkārša vecenīte un ar ko, kā gan jūs domājat? vienkārši ar apvārdošanu. Ko jūs teiksiet, mīļais kungs, par ārstiem? Es domāju, ka viņi vienkārši māna un muļķo mūs: daža 'laba vecenīte zina divdesmit reižu labāk par visiem šiem ārstiem.»
«Tiešām, jums labpatīk runāt visīstāko patiesību. Daža laba ir gan tiešām …» Te viņš apstājās, it kā neatrazdams tālāk pieklājīga vārda. Nebūs par ļaunu arī man te pateikt, ka viņš vispār nebija vārdos devīgs. Varbūt tas nāca no bikluma, bet varbūt arī aiz vēlēšanās daiļrunīgi izteikties.
«Pamatīgi, pamatīgi izpurini sienu!» Grigorijs Grigorjevičs teica savam sulainim, «te viņiem tāds riebīgs siens, tā vien tik pielūko, ka neiekļūst kāds sprungulītis. Atļaujiet, cienījamais kungs, jums novēlēt labu nakti! Hītu jau neredzēsimies. Es izbraukšu pirms gaismas. Jūsu žīds turēs šabas, jo rītu sestdiena, tā kā jums nav ko celties agri. Neaizmirstiet tikai manu lūgumu: negribu jūs ne pazīt, ja neatbrauksiet Chortiščes ciematā.»
Tad Grigorija Grigorjeviča kambarsulainis novilka viņam svārkus un zābakus, uzvilķa viņam naktssvārkus, un Grigorijs Grigorjevičs iezvēlās guļā, un, likās, viens milzīgs pēlis tizgūlās otram.
«E, puis! Kur tu skrej, nelieti? Panāc šurp, sakārto man apsegu! Ē, puis! Paliec zem galvas sienu! Un kas, vai zirgus jau padzirdīja? Vēl sienu! Te zem šiem sāniem! Un sakārto, nelieti, pamatīgi apsegu! Lūk tā, vēl! och!…»
Tad Grigorijs Grigorjevičs vēl nopūtās reizes divas un palaida pa visu istabu caur degunu negantu svilpienu, brīžiem tā iekrākdamies, ka vecene, kas snauda uz lāviņas, atmodusies pēkšņi iepleta acis un paraudzījās uz visām pusēm, bet, neko neredzēdama, apmierinājās un aizsnaudās no jauna.
Otrā dienā, kad Ivans Fjodorovičs atmodās, muižnieka jau vairs nebija. Tas bija tikai kāds ievērojams notikums, kas viņam bija atgadījies ceļā. Trešā dienā pēc tam viņš jau tuvojās savam ciematiņam. Viņš sajuta, ka sirds viņam sāk stipri pukstēt, kad parādījās, spārnus vēcinādamas, vēja dzirnavas un kad samērā ar to, kā žīds dzina savus kleperus kalnā, lejā parādījās vītolu rinda. Spirgti un spilgti viņu starpā spīdēja dīķis un izdvesa veldzi. Te viņš kādreiz bija peldējies; šajā pašā dīķī viņš kādreiz kopā ar bērniem bija bridis līdz kaklam ūdenī pēc vēžiem. Kulba uzbrauca uz dambja, un Ivans Fjodorovičs ieraudzīja to pašu senlaicīgo mājiņu, tās pašas ābeles un ķezberes, pa kurām viņš kādreiz slepus bija ložņājis. Tikko viņš iebrauca pagalmā, kad no visām pusēm saskrēja suņi: brūni, melni, pelēki, raibi. Daži riedami metās zirgiem zem kājām, citi skrēja nopakaļus, pamanījuši, ka ass ieziesta taukiem; viens, stāvēdams pie virtuves un kāju uzlicis kaulam, vaukšķēja pilnā rīklē, otrs rēja iztālēm un skraidīja uz priekšu un atpakaļ, kuļādams asti un it kā teikdams: «Paskatieties, kristīgie ļautiņi, kāds es esmu jauneklis!» Puikas nosmulētos krekliņos saskrēja skatīties. Cūka, kas staigāja pa pagalmu ar sešpadsmit sivēniem, pacēla pētīgi savu purnu un ierukšķējās skaļāk nekā parasti. Pagalmā uz izklātiem palagiem saulē kaltējās kvieši, prosa un mieži. Uz jumta arī kaltējās ne mazums dažādu zāļu: cigoriņi, mauragas un citas. Ivans Fjodorovičs tā bija aizņemts no visa tā aplūkošanas, ka atjēdzās tikai tad, kad raibais suns bija iekodis ikros žīdam, kas norāpās no bukas. Saskrē- jušie mājas ļaudis, kas sastāvēja no pavāres, vienas sievas un divām meičām villainos svārkos, pēc pirmajiem izsaucieniem: «tas jau ir mūsu jaunais pans!» paziņoja, ka krustmāmiņa kopā ar kalponi Palaškt un kučieri Omeļku, kas bieži izpildīja dārznieka un sarga vietu, stādot dārzā kuku- ruzu. Taču krustmāmiņa, kas jau no tālienes bija ieraudzījusi mašām klāto kulbu, bija jau klāt. Un Ivans Fjodorovičs bija pārsteigts, kad viņa to gandrīz pacēla uz rokām, it kā neticēdams, vai tā ir tā pati krustmāmiņa, kas viņam rakstīja par savu vārgumu un slimību.
III
Krustmāmiņa
Krustmāmiņai Vasilisai Kašparovnai šai laikā bija ap piecdesmit gadu. Precējusies viņa nekad nebija bijusi un arvien teica, ka jaunavas dzīve viņai dārgāka par visu. Taču, cik atceros, nekad neviens arī nebija bildinājis viņu. Tas cēlās no tam, ka visi vīrieši izjuta viņas tuvumā kaut kādu biklumu un neuzdrošinājās viņu bildināt. «Vasilisai Kašparovnai ir pārāk stingrs raksturs,» līgavaiņi sprieda, un viņiem bija taisnība, jo Vasilisa Kašparovna prata kuru katru pataisīt zemāku par zāli. Dzērāju dzirnavnieku, kas gluži nekur nederēja, viņa, pati ar savu vīrišķīgo roku paplūkādama ikdienas aiz matu cekula, bija pratusi pārvērst zeltā, ne tik vien cilvēkā. Augumā viņa bija tikko ne milzis, miesās pilnīgi samērīgi tukla un spēcīga. Likās, ka daba bija izdarījusi nepiedodamu kļūdu, likdama viņai valkāt darbdienās brūnu, sīki krokotu kapotu un Lieldienās un savā vārdadienā sarkanu kašemira šalli, lai gan viņai vislabāk būtu piestāvējušas dragūna ūsas un garie zābaki. Bet viņas nodarbības pilnīgi saskanēja ar viņas izskatu: viņa pati vizinājās laivā, airēdama veiklāk par jebkuru zvejnieku; medīja putnus; uzraudzīja neatlaidīgi siena pļāvējus; zināja uzskaitīt visas melones un arbuzus sakņu dārzā; ņēma nodevas pa piecām kapeikām no katra vezuma, kas brauca pāri viņas dambim, līda augšā kokos un purināja bumbierus, pēra slinkos vasaļus ar savu briesmīgo roku un pasniedza ar to pašu bargo roku glāzīti degvīna tiem, kas to pelnījuši. Gandrīz vienā un tai pašā laikā viņa rājās, krāsoja dziju, skrēja uz virtuvi, gatavoja kvasu, vārīja medus ievārījumu, rosījās visu dienu un visu paguva izdarīt īstā laikā. Sekas bija tās, ka Ivana Fedoroviča mazā muižiņa, kas pēc pēdējās revizijas aptvēra astoņpadsmit dzimtļaudis, uzplauka vārda pilnā nozīmē. Bez tam arī viņa karsti mīlēja savu māsasdēlu un rūpīgi krāja tam kapeikas. Pēc atgriešanās mājās Ivana Fjodoroviča dzīve galīgi pārgrozījās un ievirzījās pavisam citās sliedēs. Likās, daba viņu tieši bija radījusi pārvaldīt muižu ar astoņpadsmit dzimtļaudīm. Pati krustmāmiņa ievēroja, ka viņš būs labs saimnieks, kaut gan ne visās saimniecības nozarēs atļāva viņam iejaukties. «Viņš vēl jauneklis!» viņa parasti sacīja, lai gan Ivanam Fjodorovičam bija turpat jau četrdesmit gadu: «Kur nu viņam visu zināt!» Viņš tomēr neatlaidīgi uzturējās lauka pie labības un siena pļāvējiem, un tas sagādāja viņa lēnprātīgajai dvēselei neizskaidrojamu baudu. Desmitu un vairāk spožu izkapšu vienprātīgie atvēzieni; vienmērīgās rindās gul- stošies zāles vāli: pa brīžiem pļāvēju skaļās dziesmas, gan līksmas, kā viesus sveicot, gan skumjas, kā atvadoties; klusais, dzidrais vakars, — un kāds vakars! cik brīvs un spirgts ir gaiss! kā viss tad atdzīvojas: stepe zvīļo sarkanās, tumšzilās, ugunīgās puķēs; paipalas, sigas, kaijas, sienāži, tūkstošiem kukaiņu, un visi tie svilpo, dūc, sīc, čirkst, kliedz; un pēkšņi saskaņots koris; un viss tas neapklust ne uz mirkli; bet saule riet un noriet. Uch, cik spirgti un labi! Uz lauka šur tur tiek iekurta uguns un uzlikti katli, bet ap katliem sasēžas ūsainie pļāvēji; kūp ķiļķenu vira; krēsla sabiezē… Grūti izstāstīt, kas tad notika ar Ivanu Fjodoroviču. Pļāvējiem piebiedrojies, viņš aizmirsa nomēģināt to ķiļķenus, kuri viņam ļoti garšoja, un stāvēja nekustīgi uz vietas, sekodams ar acīm debess dzidrumā ienirstošai kaijai vai skaitīdams nopļautās labības kopiņas, kas bija izkaisītas pa lauku.