«Kādēļ, krustmāmiņ? Ņemšu ratus, ar kuriem jūs dažreiz braucat putnus šaut.»
Ar to saruna beidzās.
IV
Pusdienas
Ap pusdienas laiku Ivans Fjodorovičs iebrauca Chortiščes ciematā un kļuva mazliet nemierīgs, kad sāka tuvoties kungu mājai. Sī māja bija gara un nevis zem meldru jumta, kā daudziem apkārtnes muižniekiem, bet koka. Divi klētis pagalmā arī zem koka jumta; ozolkoka vārti. Ivans Fedorovičs bija līdzīgs tam frantam, kas, atbraucis ballē, redz visus, kurp vien paskatās, greznāk ģērbušos par sevi. Aiz cieņas viņš apstādināja savus ratus pie klēts un gāja kājām uz lieveni.
«Ā! Ivans Fjodorovičs!» iesaucās resnais Grigorijs Grigorjevičs, kas staigāja pa pagalmu svārkos, bet bez kaklauta, vestes un bikšturiem. Tomēr ari šis ietērps apgrūtināja viņa tuklo briedumu, jo sviedri viņam lija aumaļām.
«Vai jūs neteicāt, ka tūliņ, tikko būsiet satikuši krust- māmiņu, atbrauksiet, bet neatbraucāt?» Pēc šiem vārdiem Ivana Fjodoroviča lūpas sastapās ar tiem pašiem pazīstamajiem spilventiņiem.
«Pa lielākai daļai saimniecības darbi… Es gan atbraucu pie jums tik uz īsu brīdi, īstenībā darīšanās …»
«Uz īsu brīdi? Tas nu gan nebūs. E, puisi!» resnais saimnieks iesaucās, un tas pats zēns kazaka svārkos izskrēja no virtuves. «Saki Kasjanam, lai vārtus tūliņ aiztaisa, dzirdi, — aiztaisa ciešāk! Bet šī pana zirgus lai tūliņ izjūdz. Lūdzu istabā: te tāda suta, ka man viss krekls slapjš.»
Ivans Fjodorovičs, ienācis istabā, apņēmās netērēt velti laiku un, par spīti savam biklumam, rīkoties enerģiski.
«Krustmāmiņai bija tas gods… teica man, ka nelaiķa Stepana Kuzmiča dāvinājuma akts …»
Grūti attēlot, cik nepatīkami pie šiem vārdiem saviebās Grigorija Grigorjeviča platā seja. «Nudien, nekā nedzirdu!» viņš atbildēja. «Man jums jāsaka, ka man kreisajā ausī bija ielīdis tarakans. Krievu istabās nolādētie kacapi viscaur ielaiduši tarakanus. Nav aprakstāms ne ar kādu spalvu, kas tās bija par mokām — tā kutina, tā kutina … Man palīdzēja kāda vecīte ar visvienkāršāko līdzekli. ..»
«Es gribēju sacīt…» Ivans Fjodorovičs iedrošinājās pārtraukt, redzēdams, ka Grigorijs Grigorjevičs ar nodomu grib
novirzīt sarunu uz citu pusi, «ka nelaiķa Stepana Kuzmiča testamentā tiek pieminēts, tā sacīt, dāvinājuma akts… pēc tā man nākas …»
«Zinu, to krustmāmiņa paguvusi jums iestāstīt. Tie ir meli, nudien, meli! Nekādu dāvinājuma aktu krusttētiņš nav atstājis. Kaut gan, taisnība, testamentā ir minēts kaut kāds akts; bet kur tad tas ir? Neviens tādu nav uzrādījis. Es jums to saku tāpēc, ka no sirds vēlu jums labu. Nudien, tie ir meli!»
Ivans Fjodorovičs apklusa, apdomādams, ka varbūt krust- māmiņai patiesi tas tik tā licies.
«Bet, lūk, nāk šurp māmiņa ar māsām!» Grigorijs Grigorjevičs sacīja, «tātad pusdienas jau gatavas. Iesim!» Viņš ievilka Ivanu Fjodoroviču aiz rokas istabā, kur galdā stāvēja degvīns un uzkožamie.
Tajā pašā laikā ienāca vecenīte, maziņa, īsta kafijas kanna aubītē, ar divām jaunkundzēm — gaišmati un tumšmati. Ivans Fjodorovičs kā labi audzināts kavalieris vispirms noliecās pie vecāsmātes rokas un pēc tam pie abu jaunkundžu rokām.
«Tas, māmiņ, mūsu kaimiņš, Ivans Fjodorovičs Špoņka!» Grigorijs Grigorjevičs sacīja.
Vecīte vērīgi skatījās Ivanā Fjodorovičā vai varbūt tikai izlikās skatāmies. Tomēr tā bija pati labsirdība; tā vien likās, it kā viņa gribētu vaicāt Ivanam Fjodorovičam: cik jūs esat ziemai iesālījuši gurķu?
«Vai degvīnu dzērāt?» vecīte prasīja.
«Jūs, māmiņ, tiešām neesat izgulējusies,» Grigorijs Grigorjevičs sacīja, «kas gan viesim vaicā, vai viņš ir dzēris? Jūs tikai piedāvājiet; bet vai esam dzēruši vai ne, tā mūsu darīšana. Ivan Fjodorovič! lūdzu: nagleņu vai Trofima deg- vīniņu? Kāds jums labāk tīk? Ivan Ivanovič, ko tu stāvi?» Grigorijs Grigorjevičs piebilda, atgriezdamies atpakaļ, un Ivans Fjodorovičs ieraudzīja Ivanu Ivanoviču, kas tuvojās degvīnam, svārkos ar garām stērbelēm un milzīgu, stāvu apkakli, kas aizsedza viņam visu pakausi, tā ka galva likās sēžam apkaklē kā bričkā.
Ivans Ivanovičs pienāca pie degvīna, paberzēja rokas, apskatīja pamatīgi glāzīti, ielēja, pacēla pret gaismu, izgāza uz reizi no glāzītes visu degvīnu mutē, bet nenorīdams paska
loja to labi krietni pa muti, pēc tam tik norija un, uzk( maizi ar sālītu gaileni, griezās pie Ivana Fjodoroviča.
«Vai man nav gods runāt ar Ivanu Fjodoroviču Spoņkai kungu? »
«Tieši tā,» Ivans Fjodorovičs atbildēja.
«Ļoti stipri jums labpaticis pārmainīties no tā laika, kamei jūs pazīstu. Kā ne!» Ivans Ivanovičs turpināja, «es jūs v atceros, lūk, kādu!» Pie tam viņš pacēla plaukstu aršinas aug stumā no grīdas. «Jūsu nelaiķa tētiņš, lai dievs viņam dod debesu valstību! bija rets cilvēks. Arbūzi un melones viņam arvien bija tādi, kādus tagad nekur neatradīsiet. Kaut va tepat,» viņš turpināja, pavezdams viņu sāņus, «dod jum galdā melones, — kas tās par melonēm? Ir skatīties negribas! Ticiet vai ne, cienītais kungs, ka viņiem bija arbūzi,» viņš teica ar noslēpumainu sejas izteiksmi, izplezdams rokas, it kā gribētu apskaut resnu koku, «nudien, lūk, kādi!»
«Iesim pie galda!» Grigorijs Grigorjevičs sacīja, saņemdams Ivanu Fjodoroviču aiz rokas.
Grigorijs Grigorjevičs nosēdās savā parastajā vietā, galda galā, aizsējies sev priekšā milzīgu servjeti un tādā veidā izskatīdamies pēc tiem varoņiem, ko bārddziņi krāso uz savām izkārtnēm. Ivans Fjodorovičs sarkdams nosēdās viņam ierādītajā vietā abām jaunkundzēm pretim; bet Ivans Ivanovičs nekavējās novietoties viņam blakus, pie sevis priecādamies, ka būs kāds, kam pastāstīt savas gudrības.