«Ļoti … jā, visai, krustmāmiņ!»
«Nu, kādi ēdieni bija? Izstāsti! Vecā, zinu, ir meistariene pārzināt virtuvi!»
«Siera rauši ar krējumu, krustmāmiņ, mērce ar baložiem, pildītiem…»
«Bet tītars ar plūmēm bija?» krustmāmiņa prasīja, tāpēc ka pati ļoti labi prata izgatavot šo ēdienu.
«Bija arī tītars … Ļoti skaistas jaunkundzes, Grigorija Grigorjeviča māsiņas, it īpaši gaišmate!»
«A!» krustmāmiņa sacīja un vērīgi paraudzījās Ivanā Fjo- dorovičā, kas nosarcis nolaida acis. Jauna doma pēkšņi iešāvās viņai galvā. «Nu, ko?» viņa ziņkāri un žirgti iejautājās, «kādas viņai uzacis?» Nav lieki atzīmēt, ka krustmāmiņa sievietes skaistuma pirmajā vietā stādīja uzacis.
«Uzacis, krustmāmiņ, taisni tādas, kādas, kā jūs stāstījāt, jaunībā bijušas jums. Un visā sejā nelieli vasaras raibumi.»
«A!» krustmāmiņa teica, apmierināta ar Ivana Fjodoroviča piezīmi, lai gan viņam ne prātā nebija nācis izteikt viņai ar to komplimentu.
«Kāda viņai bija kleita? kaut gan tagad grūti atrast tādu blīvu audumu, no kāda, piemēram, man šis kapots. Bet ne par to ir runa. Nu, ko, vai tu sarunājies ar viņu par kaut ko?»
«Tas ir, kā .. . es, krustmāmiņ? Jūs varbūt jau domājat…»
«Nu, kas? Kas tur par brīnumu? Tas dieva prāts. Varbūt tev jau no laika gala nolemts dzīvot ar viņu pārītī?»
«Nesaprotu, krustmāmiņ, kā jūs varat to teikt. Tas pierāda, ka jūs pavisam nepazīstat mani…»
«Nu, lūk, jau apvainojies!» krustmāmiņa sacīja. «Kā jauns zēns!» viņa pie sevis nodomāja, «neko nesaprot! Jāsaved būs viņi kopā, lai iepazīstas!» Tad krustmāmiņa izgāja apskatīties virtuvē un atstāja Ivanu Fjodoroviču vienu. Bet no tā laikn viņa tikai par to vien domāja, kā drīzāk redzēt savu māsas dēlu apprecējušos un paauklēt mazbērnus. Viņas galvā krājās vienīgi tik domas par gatavošanos uz kāzām, un varēja novērot, ka viņa visos darbos bija kļuvusi daudz rosīgāka nekā agrāk; kaut gan šie darbi vairāk gāja uz slikto, nekā labo pusi. Bieži, gatavodama kādu saldu cepumu, kādus viņa vispār nekad neuzticēja virējai, viņa, aizmirsusies un iedomādamās, ka viņai blakus stāv mazais krustdēla dēliņš, kas lūdz cepumu, pastiepa viņam roku ar labāko gabalu, bet sētas suns, to izmantodams, pakampa gardo kumosu un, skaļi šņakstinādams, atmodināja viņu no dziļajām domām, par ko arī ikreizes saņēma pērienu ar biguli. Viņa pat atstāja savu iemīļoto nodarbošanos un nebrauca medībās, sevišķi pēc tam, kad irbes vietā bija nošāvusi vārnu, kas agrāk viņai nekad nebija gadījies.
Beidzot pēc kādām četrām dienām visi ieraudzīja no šķūņa izvilktu bričku. Kučieris Omeļko, reizē arī dārznieks un sargs, jau no paša agra rīta klauvēja ar āmuru un piesita ādu, nemitīgi trenkādams prom suņus, kas laizīja riteņus. Turu par savu pienākumu iepriekš pavēstīt lasītājiem, ka tā bija tieši tā pati brička, kurā vēl Ādams bija braucis, un tāpēc, ja kāds uzrādītu citu Ādama bričku, tad tie ir dzīvi meli un brička patiesi viltota. Pavisam nezināmi, kā tā izglābusies no ūdensplūdiem, jādomā, ka Noasa šķirstā tai bijis ierādīts īpašs šķūnis. Ļoti žēl, ka lasītājiem nevar dzīvi attēlot tās izskatu. Pietiek sacīt, ka Vasilisa Kašparovna bija ļoti mierā ar tās architekturu un vienmēr nožēloja, ka veclaiku ekipāžās izgājušas no modes. Pati bričkas uzbūve — mazliet sašķiebta uz sāniem, tas ir tā, ka labā puse bija daudz augstāka par kreiso, viņai ļoti patika, tāpēc ka no vienas puses var, kā viņa teica, iekāpt maza auguma cilvēks, bet no otras — liela. Bet bričkas iekšpusē varēja novietoties apmēram pieci maza auguma cilvēki un trīs tādi kā krustmāmiņa. Ap pusdienu Omeļko, ticis galā ar bričku, izveda no kūts trīs zirgus, drusku jaunākus nekā brička, un sāka piesaistīt viņus virvēm lieliskajai ekipažai. Ivans Fjodorovičs un krustmāmiņa, viens no kreisās, otra no labās puses iekāpa bričkā, un tā sāka braukt. Zemnieki, kas gadījās ceļā, redzot tādu greznu ekipāžu (krustmāmiņa visai reti izbrauca tajā), godbijīgi apstājās, noņēma cepures un klanījās līdz jostas vietai. Pēc apmēram divi stundām brička apstājās lieveņa priekšā, — domāju, nav jāsaka: Storčenko mājas lieveņa priekšā. Grigorija Grigorjeviča nebija mājās. Vecenīte ar jaunkundzēm iznāca saņemt viesus ēdamistabā. Krustmāmiņa pienāca cēliem soļiem, ar lielu veiklību paspēra vienu kāju uz priekšu un skaļi sacīja:
«Ļoti priecājos, mana kundze, ka man ir gods personīgi apliecināt jums savu cieņu; bet līdz ar rešpektu atļaujiet pateikties par viesmīlību, kādu parādījāt manam māsas dēlam Ivanam Fjodorovičam, kas daudz lepojas ar to. Jums varen jauki griķi, kundze, es tos redzēju šurp braukdama. Bet atļaujiet zināt, cik kopiņu jūs saņemat no desetinas?»
Pēc tam sākās vispārīga saskūpstīšanās. Kad bija nosēdušies viesistabā, tad vecā saimniece iesāka:
«Par griķiem nevaru jums pateikt: tā ir Grigorija Grigorjeviča lieta; es jau sen ar to nenodarbojos, un arī nevaru: esmu jau veca! Senos laikos mums mēdza būt, atceros, griķi līdz jostas vietai. Tagad diezin kas, lai gan saka, ka tagad viss labāk.» Te vecenīte nopūtās, un kaut kurš novērotājs būtu saklausījis šinī nopūtā senā astoņpadsmitā gadsimta nopūtu.
«Esmu dzirdējusi, mana kundze, ka jūsu pašu meitas prot izgatavot lieliskus tepiķus,» Vasilisa Kašparovna sacīja, un ar to aizskāra vecenītes visjūtīgākās dvēseles stīgas: pie šiem vārdiem viņa it kā atdzīvojās un valodas viņai raisījās par to, kā jākrāso dzija, kā dzija iepriekš jāsagatavo. No grīdsegām valodas ātri pārgāja uz gurķu sālīšanu un bumbieru kaltēšanu. Vārdu sakot, nepagāja ne stunda, ka abas dāmas tā bija iegrimušas sarunā, it kā jau visu mūžu būtu pazīstamas. Vasilisa Kašparovna daudz ko jau sāka stāstīt tik klusā balsī, ka Ivans Fjodorovičs neko nevarēja sadzirdēt.