«Vai nepatīk apskatīt?» pieceldamās sacīja vecā saimniece. Viņai līdzi piecēlās jaunkundzes un Vasilisa Kašparovna, un visas devās uz meiču istabu. Krustmāmiņa tomēr deva zīmi Ivanam Fjodorovičam palikt uz vietas un kaut ko klusi pateica vecenītei.
«Mašeņka!» vecenīte teica, griezdamās pie gaišmates meičas: «paliec pie viesa un parunājies ar viņu, lai viesim nebūtu garlaicīgi!»
Gaišmatainā jaunkundze palika un nosēdās uz divana. Ivans Fjodorovičs sēdēja savā krēslā kā uz adatām, sarka un nolaida acis, bet jaunkundze, likās, to nemaz neievēroja un vienaldzīgi sēdēja uz divana, apskatīdama cītīgi logus un sienas, vai sekodama acīm kaķim, kas bailīgi pabēga zem krēsliem.
Ivans Fjodorovičs mazliet uzmundrinājās un gribēja mēģināt uzsākt sarunu, bet, likās, ceļā bija pazaudējis visus vārdus. Ne mazākā doma viņam neienāca prātā.
Klusēšana turpinājās ap ceturtdaļ stundas. Jaunkundze sēdēja arvien vēl tāpat.
Beidzot Ivans Fjodorovičs saņēmās: «Vasaru ļoti daudz mušu, cienītā!» viņš izteica pa pusei drebošā balsī.
«Pārāk daudz!» jaunkundze atbildēja. «Brālītis priekš tām pagatavoja sitamo no vecas māmiņas kurpes, bet arvien vēl ir daudz.»
Saruna atkal aprāvās, un Ivans Fjodorovičs nekādā ziņā neatrada vārdus.
Beidzot saimniece ar krustmāmiņu un tumšmati jaunkundzi atgriezās. Vēl mazliet patērzējusi, Vasilisa Kašparovna atvadījās no vecenītes un jaunkundzēm, lai gan ļoti tika lūgta pārnakšņot. Vecenīte un jaunkundzes izgāja lievenī pavadīt viesus un ilgi vēl klanījās krustmāmiņai un krustdēlam, kas lūkojās atpakaļ no bričkas.
«Nu, Ivan Fjodorovič, par ko tad jūs runājāt divatā ar jaunkundzi?» krustmāmiņa ceļā prasīja.
«Ļoti kautrīga un tikumīga jaunava ir Marija Grigor- jevna,» Ivans Fjodorovičs sacīja.
«Klausies, Ivan Fjodorovič, es gribu nopietni parunāt ar tevi. Tev jau, paldies dievam, trīsdesmit astotais gads; dienesta pakāpe tev jau laba diezgan; laiks padomāt arī par bērniem! Tev katrā ziņā vajadzīga sieva…»
«Kā, krustmāmiņ!» Ivans Fjodorovičs izbijies iesaucās, «kā, sieva? Nē, krustmāmiņ, esiet tik laipna… Jūs mani tiešām ievedat kaunā… Es vēl nekad neesmu bijis precējies … Es pavisam nezinu, ko ar viņu iesākt!»
«Dabūsi zināt, Ivan Fjodorovič, dabūsi zināt,» krustmāmiņa smaidīdama noteica un nodomāja pie sevis: «Kur nu! viņš jau pavisam vēl jauns zēns: nekā nezina!» «Jā, Ivan Fjodorovič!» viņa dzirdami turpināja, «labāku sievu par Mariju Gri- gorjevnu tu neatradīsi. Bez tam tev jau viņa ļoti patika. Mēs jau par to daudz pārrunājām ar veco: viņa labprāt redzētu tevi par savu znotu. Vēl gan, tiesa, nav zināms, ko šis grēk- daris Grigorjevičs teiks, bet mēs neņemsim vērā viņu, un lai tikai viņš iedomājas neatdot pūru, mēs viņu ar tiesu…» Pa tam brička piebrauca pie mājas, un vecum vecie ādeņi atdzīvojās, sajuzdami tuvo atpūtu., «Klausies, Omeļko! zirgiem ļauj vispirms krietni atpūsties un izjūdzis neved tūlīt pie dzirdināšanas: tie ir karsti zirgi.» «Nu, Ivan Fjodorovič,» krustmāmiņa izkāpdama turpināja, «dodu tev padomu labi par to pārdomāt. Man vēl jāieskrien virtuvē: esmu aizmirsusi Solochai pasūtīt vakariņas, bet viņa, neliete, domāju, pati nebūs padomājusi par tām.»
Bet Ivans Fjodorovičs stāvēja kā pērkona spēriena apdullināts. Tiesa, Marija Grigorjevna ļoti jauka sieviete; bet precēties! Tas viņam likās tik savādi, tik brīnišķīgi, ka viņš par to nemaz nevarēja bez bailēm domāt. Dzīvot ar sievu!. Nesaprotami! Viņš nebūs viens savā istabā, bet viņiem būs jābūt vienmēr diviem! Sviedri viņam izspiedās uz sejas, jo vairāk viņš iegrima pārdomās.
Agrāk nekā parasts viņš nolikās gulēt, bet nevarēja aizmigt, lai kā arī necentās. Beidzot kārotais miegs, šis visu mierinātājs, ieradās pie viņa; bet kāds miegs! Vēl nesakarīgākus sapņus viņš nekad nebija redzējis. Te viņš sapņoja, ka viņam visapkārt viss rīb, griežas, bet viņš skrien, skrien, ko kājas nes .. . Jau sāk apgurt… Pēkšņi viņu kāds satver pie auss. «Ai! kas tas?» «Tā esmu es, tava sieva!» trokšņaini viņam saka kāda balss. Un viņš pēkšņi atmostas. Te viņam rādījās, ka viņš jau ir apprecējies, ka viss viņu mājiņā tik brīnišķs, tik savāds: viņa istabā vienas gultas vietā stāv divkārša; krēslā sēž sieva. Viņam neērti; viņš nezina, kā pieiet viņai, ko teikt viņai, un pamana, ka viņai ir zoss seja. Nejauši viņš pagriežas uz otru pusi un redz otru sievu, tāpat ar zoss seju. Pagriežas uz citu pusi — stāv trešā sieva; atpakaļ vēl viena sieva. Tad viņu pārņem skumjas: viņš metas bēgt dārzā; bet dārzā ir karsti; viņš noņem cepuri, redz: arī cepurē sēž sieva. Sviedri viņam izspiedās uz sejas. Bāza roku kabatā pēc mutautiņa — arī kabatā sieva; izņēma no auss vati — arī tur sēž sieva. Tad sāka viņš lēkāt uz vienas kājas, bet krustmāmiņa, skatīdamās viņā, runāja ar svarīgu sejas izteiksmi: «Jā, tev jālēkā, tāpēc ka tu tagad jau esi precējies cilvēks.»' Viņš iet tai klāt, bet krustmāmiņa jau nav vairs krustmāmiņa, bet zvanu tornis. Un jūt, ka viņu kāds ar virvi velk tornī augšā. «Kas mani velk?» Ivans Fjodorovičs žēli ierunājās. «Tā esmu es, tava sieva, kas tevi velk, tāpēc ka tu esi zvans!» «Nē, es neesmu zvans, bet Ivans Fjodorovičs!» viņš kliedz. «Jā, tu esi zvans,» saka garām iedams N kājnieku pulka pulkvedis. Te viņš pēkšņi redz, ka sieva nemaz inav cilvēks, bet kāda vilnas drēbe; ka viņš ir Mogiļevā iegājis veikalā pie tirgotāja. «Kādu drēbi vēlaties?» tirgotājs prasa, «ņemiet sievu, tā ir vismodernākā drēbe! ļoti izturīga! no tās visi sev tagad šuj svārkus.» Tirgotājs nomērī un griež sievu. Ivans Fjodorovičs paņem to padusē, iet pie žīda, drēbnieka. «Nē,» žīds saka, «tā ir slikta drēbe! no tās neviens sev nešuj svārkus …» Bailēs un nesamaņā Ivans Fjodorovičs atmodās; auksti sviedri plūda viņam aumaļām.