«Kur gan vectēvs palicis?» mēs domājām, stundas trīs nogaidījušies. Māte jau sen bija atnākusi no ciemata un atnesusi podu ar karstiem ķiļķeniem. Nav un nav vectēva! Sākām vieni paši ēst vakariņas. Pēc vakariņām māte izmazgāja podu un apskatījās, kur izliet samazgas, jo visapkārt bija dobes; te ierauga, viņai tieši pretim nāk muciņa. Debesis bija gluži tumšas. Tiešām, kāds no puikām palaidņodamies noslēpies aiz tās un stumj to pretim. «Lūk, kur labi, te var izliet samazgas!» noteica un izlēja karstās samazgas. «Vai!» iebrēcās kāda balss basā. Skaties tik — vectēvs! Nu, kas to varēja zināt! Nudien, domājām, ka muciņa staigā. Jāatzīstas, kaut gan tas ir mazliet grēcīgi, tomēr bija jāsmejas, redzot, ka sirmā galva visa bija samazgās un apkārusies arbuzu un meloņu mizām. «Paskat tik, velna bāba!» vectēvs sacīja, slaucīdams galvu svārku stērbelē, «kā applaucēja! kā cūku uz Ziemsvētkiem! Nu, puiši, būs jums tagad kreņģelīšiem! Varēsiet, palaidņi, tagad staigāt zeltā šūtos županos! Skatieties, skatieties šurp, ko jums atnesu!» vectēvs teica un attaisīja katlu. Kas gan, kā jūs domājat, bija tur iekšā? Nu, vismaz, labi apdomājot, kas? zelts? Tad tā jau tā lieta, ka nebija zelts: mēsli, lauskas… kauns teikt, kas. Vectēvs nospļāvās, aizsvieda katlu un rokas pēc tam nomazgāja.
Un no tā laika piekodināja mums nekad neticēt velnam. «Ir nedomājiet!» viņš mums bieži sacīja, «viss, ko kunga Kristus ienaidnieks saka, visu samelo, suņa dēls! Viņam taisnības nav ne par kapeiku!» Un ja vecajam vīram gadījās dzirdēt, ka kādā vietā nav mierīgi: «Nu, bērni, pārmetīsim krustu!» viņš mums uzsauca, «tā viņam, tā viņam! labi krietni!» un sāk mest krustus. Bet to nolādēto vietu, kur nevarēja padejot, lika iežogot zedeņiem, lika tur mest visu, kas bija nederīgs, visas nezāles un mēslus, ko izmēza no dārzāju lauka. Redziet, kā nešķīstais māna cilvēku! Pazīstu ļoti labi to zemi: vēlāk tēvs to iznomāja kaimiņu kazakiem dārzāju laukam. Zeme varena un raža arvien bija lieliska; bet apburtajā vietā nebija nekad nekas labs. Iesēj kā nākas, bet uzdīgst kaut kas tāds, ko ne pazīt nevar: arbūzs — ne arbūzs, ķirbis — ne ķirbis, gurķis — ne gurķis .. . velns zina, kas!
[1] «Dot ķīseli» nozīmē sist kādam no mugurpuses pa kājām. <Gogofa piezīme.)
[2] pie mums nobīli zīlēja, kad cilvēks no kaut kā bija nobijies un gribēja izzināt, no kā tas cēlies: lēja izkausētu alvu vai vasku ūdeni un kā veidu tas pieņēma, tas tad arī bija nobaidījis slimo. Pēc tam arī visa tā slimība pārgāja. Vēdera sāipes ārstēja tā: aizdedzināja kaņepāju vīkšķīti, iemeta to krūzītē un apgāza krūzīti uz mutes bļoda ar ūdeni, kas bija uzlikta siimajam uz vēdera. Tad apvārdoja šo ūdeni un deva slimajam iedzert karoti šī ūdens. (Cogoļa piezīme.)
[3] par vācieti pie mums dēvē katru svešinieku, lai viņš būht vai francis, vai cezarietis, vai zviedrs, — vienmēr par vācieti. (Ģogofa piezīme j
[4] vareni — ukraiņu ēdiens no biezpiena Tulk.
[5] Savu nodomu, — turpināt šo stāstu, Gogolis neizpildīja. — Red. 188