Valdnieks
1513
Trešajā maijā, tūkstoš četri simti sešdesmit devītajā gadā, Florence piedzima vīrs, kam pieder viens no slavenākajiem vārdiem Itālijas kultūras vēsturē - Nikolo Makjavelli. Par viņa bērnību un jaunību trūkst jebkādu tuvāku ziņu. Domājams, ka tēvs Bernardo de Nelli -juriskonsults - un māte Bartolomeja būs tam devuši parasto klasisko izglītību. Makjavelli dzimta bijusi gvelfu partijas piekritēja un devusi Florences republikai vairākus gonfalonjerus. Bez Nikolo ģimenē vēl bija brālis Toto un māsas Primerana un Džinevra. Mēģināsim iedomāties Nikolo dzīvo seju, ko aizsedz gandrīz piecu gadu simteņu migla: "...vidēja auguma, kalsnējs, ļoti dzīvām acīm, tumšiem matiem, pamazu degunu; galva viņam bija neliela, piere - plata, un muti tas arvien mēdza turēt sakniebtu; visā viņa būtnē izpaudās loti uzmanīgs vērotājs un domātājs, nevis autoritāte, kas uzkundzētos citiem. Viņš nespēja noslēpt sarkasmu, kas tam pastāvīgi vīdēja lūpās un dzirkstīja acīs, piešķirot viņam mierīga apsvērēja un smējēja izskatu. Vienīgi viņa fantāzijai bija pār viņu liela vara, un tā viegli spēja viņu pakļaut, negaidīti aizraujot tādā mērā, ka šķita viņu pārvēršam vīziju redzētājā." (P. Villari)
Makjavelli sāka savu karjeru kā koadjutors Florences Sinjorijas kancelejā, kur vēlāk turpināja darboties par valsts sekretāru, vadot ari otru valsts kanceleju, kas pārzināja iekšlietas, un uzņemoties sekretāra amatu Dieti di Liberta e di pace*, kam piekrita kara lietu kārtošana, maģistrātu iecelšana un vēstnieku izraudzīšana. Republikas kanclera amats, ko viņš pilda 14 gadus (1498-1512), ļauj Makjavelli gūt plašu pieredzi politikā un diplomātijā, it sevišķi veicot vēstnieka misiju pie dažādu valstu galvām. Tā viņš savā laikā vairākas reizes devies pie Katarīnas Sforcas uz Forli, uz Franciju pie Ludviķa XII, uz Vāciju pie ķeizara Maksimiliāna I, uz Romu pie pāvestiem, pie Čezā-res Bordžas un citur. Sevišķi lielu iespaidu uz Makjavelli atstājusi tikšanās ar Čezāri Bordžu, pie kura viņš devās 1502. gada jūnijā un oktobri. Šā valdnieka vārds un vaibsti vairākkārt sastopami viņa darbos. Šajos ceļojumos Makjavelli paspēja ielūkoties dažādos Eiropas nostūros, valdnieku dzīvē, diplomātijas aizkulisēs un vienkāršās tautas dvēselē. Tā šis posms ir ārkārtīgi svarīgs materiālu vākšanas laiks vēlākiem plašiem darbiem.
Šajā posmā Makjavelli saraksta vairākus īsus darbus. 1499. gadā viņš uzraksta nelielu apcerējumu par Pizas notikumiem, bet 1502. gadā - "Par Vai di Kjanas dumpinieku savaldīšanu". Čezāri Bordžu slavina 1503. gadā rakstītais "Apraksts, kā hercogs Valentīno rīkojās, lai nogalinātu Vitelloco Vitelli, Oliveroto no Fermo, sinjoru Pagolo un hercogu Orsīni". Tercīnās 1504. gadā sarakstīta "Pirmā desmitgade", kurā Makjavelli apskata notikumus Itālijā kopš 1494. gada. Šiem darbiem seko vēl daži politiska rakstura apcerējumi. Florences nedrošais politiskais stāvoklis un pastāvīgie ienaidnieka draudi novirza Makjavelli interesi uz kara lietām. Šajā laukā viņš ar lielu dedzību un patriotismu visu mūžu cīnījies par nacionāla karaspēka ieviešanu, visos savos darbos nemitīgi norādot uz postu, kādu nesuši algotņi. Makjavelli daļēji tika dota iespēja savas idejas realizēt: 1505. gadā tiek nodibināts maģistrāts karaspēka reorganizācijai Nove ufficiali dell' ordinanza e milizia fiorentina**, kurā viņu ieceļ par vadītāju. Līdzās šai organizācijai, kas savervē ap 20 000 kājnieku, 1512. gadā nodibina Provvigione per le milizie a cavallo*** -jātniekus. Šī militārā reforma, kurai nesekoja atbilstoša politiska, tomēr neattaisnoja visas uz to liktās cerības. Makjavelli milicijai gan izdevās 1509. gadā atgūt Pizu, bet 1512. gada 29. augustā pie Prāto spāniešu karaspēks satrieca tās spēkus, un Florencē tika atjaunota Mediči vara.
Ar šo notikumu Makjavelli dzīvē iestājas liels lūzums. Viņu atbrīvo no valsts amatiem un 1513. gadā apsūdz par piedalīšanos sazvērestībā pret Mediči. Apcietināts un spīdzināts Makjavelli tomēr tiek atbrīvots kā nevainīgs un apmetas uz dzīvi savā īpašumā Sankašāno tuvumā. Tur, noslēdzies savrupībā, izklaidējoties tikai tuvāko draugu -literātu sabiedrībā, Makjavelli nododas iemīļoto autoru studijām un rakstīšanai. Tas ir skumīgs, bet darbiem auglīgs laiks viņa dzīvē. Daudz ziņu par šo viņa dzīves posmu sniedz Makjavelli vēstules sūtnim Romā Frančesko Vetori. Tā kādā vēstulē, burleskas tonī aprakstījis savas jautrās ikdienas gaitas laukos, tērzējot ar zemniekiem un "iepazīstoties ar cilvēku dažādām gaumēm un iedomām", Makjavelli turpina: "Kad sameties vakars, atgriežos mājās un dodos savā rakstāmistabā; uz sliekšņa novelku savas ikdienas drānas, dubļiem un netīrumiem apķepušas, un ietērpjos ķēnišķīgās un svinīgās drēbēs; tā, pieklājīgi apģērbies, ieeju seno vīru senlaicīgos galmos, kur, laipni uzņemts, mielojos ar to barību, kas vienīgā man der, jo esmu tai dzimis; un es vaicāju viņiem par viņu rīcības cēloņiem, un viņi savā laipnībā man atbild; tā četru stundu laikā nejūtu nekādas garlaicības, aizmirstu visas bēdas, nebīstos no nabadzības un neiztrūkstas nāves priekšā; viss pārceļos pie viņiem. Un, kā Dante saka: "Nerada zinātni tas, kas neatmin saprasto", tālab esmu atzīmējis, kas man viņu sarunās Licies galvenais, un sacerējis mazu sējumiņu "De Principa-tibus..."." Šī vēstule, kurā autors piemin sava slavenā darba rašanos, kas vēlāk nosaukts "II prķncipe", lieliski raksturo viņa stāju un abas radīšanas ierosmes: reālo ikdienas dzīvi un seno autoru studijas. Te, neminot tīrās beletristikas sacerējumus, radušies trīs ievērojami Makjavelli darbi: "Valdnieks" ("IL prķncipe"', 1513. g.), "Apceres par Tita Līvija pirmo dekādi" (pabeigts 1519. g.) un draugu ierosinātie septiņi dialogi "Par kara mākslu" (1520). "Valdnieku", ko Makjavelli sākumā bija nodomājis veltīt hercogam Džuljāno, tas vēlāk, pēc viņa nāves veltī hercogam Lorenco, ko pāvests Leo X ieceļ par Florences gubernatoru un Urbīno hercogu. Šis veltījums tomēr nekāda praktiska labuma Makjavelli neatnes. Pēc Lorenco Mediči nāves 1519. gadā pāvests Leo X uzdod Makjavelli izstrādāt Florences satversmes reformas projektu. Šajā gadā tad arī Makjavelli uzraksta "Apcerējumu par Florences satversmes reformu", kurā tas aizstāv republiku kā ideālās valsts iekārtas paraugu. No šā posma darbiem vēl jāmin "Kastručo Kastrakāni dzīve" (1520) un "Florences vēsture" (1520-1525), kuras astoņas grāmatas aptver laiku no 1250. līdz 1494. gadam. Šo darbu, ko Makjavelli oficiāli rakstījis Studio florentino uzdevumā, viņš nepaguva nobeigt.
Kad 1523. gadā par pāvestu nāk Klements VII (Džūlio Mediči), Florence cer uz brīvāku satversmi, bet pāvests Florences pārvaldē ieceļ stingro kardinālu Silvio Paserīni ar divām Mediči nama atvasēm Ipolītu un Aleksandru. Pēc Pavijas kaujas, kurā spānieši uzvar, Makjavelli dodas uz Romu pie pāvesta, lai tam pasniegtu divas pabeigtās "Florences vēstures" grāmatas, un ar savu daiļrunību pārliecina pāvestu par nepieciešamību izveidot un nostiprināt Florencē nacionālu karaspēku tēvijas aizsardzībai. Klements VII sūta Makjavelli pie Gvičardīni (Guiccardini), lai šai jautājumā apspriestos, bet tas neredz praktiskas iespējas īstenot nodomāto dzīvē. Tā Makjavelli plāns sabrūk. Atgriezies Florencē, viņš visus spēkus ziedo tās aizsardzībai un 1526. gadā tiek iecelts par Cinque procuratori detle mura**** priekšsēdētāju, kuras uzdevums bija rūpēties par nocietinājumiem. 1527. gadā, kad izplatījās vēsts, ka spānieši ieņēmuši un izlaupījuši Romu, Florence saceļas pret Mediči un pasludina republiku. Makjavelli, kas tikko bija atgriezies Florencē un gribēja līdzdarboties jaunajā satversmē, sagaidīja vilšanās - viņu uzskatīja par Mediči piekritēju un vairs nedāvāja viņam uzticību. Tā sarūgtinājumā un nabadzībā Makjavelli 1527. gada 22. jūnijā beidza dzīvi, atstājot ģimeni ar pieciem bērniem. Viņa mirstīgās atliekas apglabātas Florences Santa Kročes baznīcā. 1787. gadā tur uzcēla pieminekli ar uzrakstu: Tanto nomini nullum par elogium*****. Makjavelli darbu vēriens tālu pārsniedz vienas šauras specialitātes robežas. Līdzās minētajiem militāra, politiska un vēsturiska rakstura sacerējumiem viņš sarakstījis vairākus literārus darbus, no kuriem jāmin lieliski uzrakstītā, asprātīgā komēdija "Mandragora" (1513), novele "Arhivelns Belfagors", satīriska poēma "Zelta ēzelis" un mazāk nozīmīgā komēdija "Klicija". Neraugoties uz šo darbu augsto māksliniecisko līmeni, tos tomēr aizēno viņa politisko un vēsturisko sacerējumu slava. Šo darbu iespaidu ceļ un stiprina autora asi konstruētais, spēcīgais un krāšņais stils, kas ļauj tos baudīt arī tikai kā mākslas darbus.