No tā izriet, ka, sagrābjot varu, uzurpatoram jāpārdomā varas darbi, kas nepieciešami, un jāizdara visi vienā reizē, lai tie nebūtu jāatkārto katru dienu un lai, tos neatkārtojot, varētu ļaudis nomierināt un pielabināt ar žēlsirdīgu rīcību. Kurš rīkojas citādi vai nu aiz kautrības, vai klausot sliktam padomam, tam vienmēr jātur duncis rokā un tas nekad nevar uzticēties saviem pavalstniekiem, jo, pastāvīgo un varmācīgo netaisnību iebiedēti, tie nevar būt par viņu droši. Tāpēc netaisnības jānodara vienā paņēmienā, lai tās, īsāku laiku izbaudot, būtu mazāk jūtamas; žēlastība jāizrāda mazpamazām, lai to varētu labāk izgaršot. Un galvenais - valdniekam ar saviem apakšniekiem jāsadzīvo tā, lai nekāds pavērsiens, ne ļauns, ne labs, nemainītu viņu attiecības. Jo grūtos laikos var nākt vajadzība, bet tu ar Ļaunu rīkoties vairs nepagūsi, un labais, ko tu darīsi, nenesīs labuma, jo to uzskatīs par piespiedu rīcību, un tu par to nesaņemsi nekādu pateicību.
Aplūkosim otru gadījumu, kad kāds pilsoņu kārtas valdnieks nevis ar noziedzību vai citu neciešamu varmācību, bet ar pārējo līdzpilsoņu labvēlību kļūst par valdnieku savā Tēvijā. To var nosaukt par pilsonisku principātu, un, lai pie tā nonāktu, nav vajadzīgi tikai talants vai laime, bet drīzāk veiksmīgi lietota apķērība. Kā jau sacīju, līdz šādam principātam uzkāpj vai nu ar tautas atbalstu, vai grandu labvēlību25, jo katrā pilsētā atrodami šie divi spēki: tauta nevēlas, lai to izrīko un apspiež grandi, bet grandi tīko komandēt un apspiest tautu. No šīm divām pretējām tieksmēm pilsētā rodas viens no trim: vai nu principāts, vai brīvība, vai anarhija.
Principātu nodibina vai nu tauta, vai grandi, atkarībā no tā, kuram no tiem ir šāda iespēja. Grandi, redzēdami, ka nespēj tautai pretoties, sāk izvirzīt vienu no savējiem un celto pārvaldnieku, lai viņa aizsegā varētu apmierināt savu apetīti. Ari tauta izvirza vienu no sava vidus, redzēdama, ka nevar pretoties grandiem, un ieceļ par valdnieku, lai aizsargātos ar viņa autoritātes palīdzību. Tam, kurš iegūst principātu ar grandu palīdzību, ir grūtāk noturēties nekā tam, kas to iegūst ar tautas atbalstu, jo viņš kā valdnieks atrodas citu pulkā, kuriem liekas, ka tie ir līdzīgi viņam, tāpēc tas nevar tiem ne pavēlēt, ne rīkoties pa savam prātam. Bet tas, kurš tiek līdz principātam ar tautas labvēlību, ir viens, un tam apkārt vai nu nav neviena, vai ir ļoti nedaudzi, kas nav raduši paklausīt. Turklāt grandus nevar nomierināt godīgiem līdzekļiem, nenodarot citiem netaisnību, bet tautu gan. Jo tautas mērķis ir daudz godīgāks nekā grandiem, kas kāro apspiest, bet tauta kāro - nekļūt apspiesta. Jāpiebilst, ka no naidīgi noskaņotas tautas valdnieks nekā nevar glābties, jo cilvēku ir daudz, turpretim no grandiem var atbrīvoties, tāpēc ka viņu ir maz. Ļaunākais, ko valdnieks var sagaidīt no naidīgi noskaņotas tautas, ir tikt pamestam. Bet, ja grandi ir naidīgi, jābaidās ne tikai no pamešanas, bet ari no viņu pretestības, jo, tā kā viņi ir tālredzīgāki un apķērīgāki, tie vienmēr atlicinās laiku, lai glābtos, un mēģinās pieslieties tam, ko uzskatīs par uzvarētāju. Turklāt tauta valdniekam vienmēr ir viena un tā pati, bet grandus ik dienas var iecelt un atcelt, un viņiem pēc patikas piešķirt vai atņemt savu žēlastību. Lai šo jautājumu labāk izprastu, paskaidroju, ka uz grandiem jālūkojas no divējiem viedokļiem, tas ir, vai nu ar viņiem var rīkoties tā, ka tie pilnīgi saistās ar tavu likteni, vai ne. Tie, kas piekrīt saistīties un nav alkatīgi, jāciena un jāmīl. Tie, kas izturas citādi, iedalāmi divās šķirās: ja viņi tā rīkojas aiz gļēvulības un dabiskas drosmes trūkuma - tad tev vajag viņus izmantot, it sevišķi tos, kas ir bagāti, jo labos laikos tev no viņiem tiek gods, bet nelaimē tie nav bīstami. Bet, ja tie rīkojas aiz viltus un godkārības, tā ir zīme, ka viņi vairāk domā par sevi nekā par tevi. Un valdniekiem no tiem vajadzētu piesargāties un bīties, it kā viņi būtu atklāti naidnieki, jo nelaimē tie vienmēr palīdzēs grūst valdnieku postā. Ja kāds top par valdnieku ar tautas atbalstu, tam vajag palikt ar to draudzīgās attiecībās, un tas nāksies viegli, jo tauta vienīgi prasa, lai to neapspiež. Bet tam, kas kļūst par valdnieku pret tautas gribu un ar grandu labvēlību, jāmēģina vispirms iemantot tautas mīlestību, kas būs viegli izdarāms, ja viņš uzņemsies tās aizsardzību.
Cilvēki, kad viņiem dara labu tas, no kura tie gaidījuši Ļaunu, vairāk pieķeras savam labdarim, un tāpēc tauta kļūs viņam vēl labvēlīgāka nekā tad, ja viņš būtu ticis par valdnieku ar tās atbalstu. Valdnieks var iemantot tautas mīlestību dažādos veidos, kurus neiztirzāsim, jo tie mainās atkarībā no apstākļiem, tāpēc drošu regulu nav. Atkārtošu vēlreiz, ka valdniekam nepieciešams, lai tauta ir draudzīga, citādi tam nelaimē nav glābiņa. Nabids, spartiešu valdnieks26, izturēja visas Grieķijas un slavenā romiešu karaspēka uzbrukumu un aizstāvēja pret viņiem savu tēviju un savu valsti. Un šo briesmu pārvarēšanai pietika, ka viņš nodrošinājās tikai pret dažiem. Bet, ja tauta tam būtu bijusi nedraudzīga, ar to nebūtu pieticis. Un lai neviens nenoraida šīs manas domas ar nožēlojamo sakāmvārdu: "Kas dibināts uz tautu, tas dibināts purvā", jo tas var būt patiess tikai tad, ja kāds privāts pilsonis, uz to balstīdamies, iedomājas, ka tauta viņu atbrīvos, kad ienaidnieks vai maģistrāti to apspiedīs; tādā gadījumā tas bieži pievilsies, kā Romā notika ar Grakhiem27 un Florencē ar meseru Džordžo Skali28. Bet, ja tas ir valdnieks, kas, balstīdamies uz tautu, var pavēlēt, un ja tas ir drošprātīgs vīrs, kas neiztrūkstas nelaimē un arī citādi ir sagatavojies, un ar savu drosmi un rīkojumiem iejūsmina vispārību, tas nekad netiks pievilts un redzēs, ka izvēlējies labus pamatus.
Šiem principāliem draud briesmas tad, kad tie no civilās kārtības pāriet uz absolūtā valdnieka kārtību, jo valdnieki vai nu valda paši, vai ar maģistrātu palīdzību. Pēdējā gadījumā viņu valsts ir vājāka un nedrošāka, jo tie ir visnotaļ atkarīgi no pilsoņiem, kas iecelti maģistrātos; it sevišķi grūtos laikos tie var viņam Ļoti viegli atņemt valsti vai nu ar intrigām, vai atklātu nepaklausību. Un briesmās valdniekam jau ir par vēlu saņemt rokās absolūto varu, jo pilsoņi un pakļautie, kas raduši klausīt maģistrātu pavēlēm, šādos nelaimes brīžos neklausīs viņu, un bīstamos laikos tam vienmēr pietrūks tādu, uz kuriem var paļauties. Tad valdnieks nevar balstīties uz to, ko tas pieredzējis mierīgos Laikos, kad pilsoņiem valsts vajadzīga, jo tad katrs piekrīt viņam, katrs apsola un katrs grib mirt viņa dēļ, kad nāve ir tālu, bet briesmu laikos, kad valstij vajadzīgi pilsoņi, tādu atrodas maz. Un šis pieredzējums ir jo bīstamāks tālab, ka to var piedzīvot tikai vienu reizi. Tāpēc gudram valdniekam jādomā, kā panākt, lai pilsoņiem visos laikos un apstākļos viņš un viņa valsts būtu nepieciešami, un tad tie viņam būs vienmēr uzticīgi.