Выбрать главу
X nodaļa
KĀ JĀVĒRTĒ SPĒKI VISOS PRINCIPĀTOS

Iztirzājot šo principātu īpatnības, jāievēro vēl kaut kas, proti, vai valdnieks ir tik varens, ka vajadzības gadījumā var pats noturēties, vai arī tam allaž nepieciešama citu aizsardzība. Lai šo jautājumu labāk noskaidrotu, teikšu, ka uzskatu par saviem spēkiem valdīt spējīgiem tos, kuri vai nu ar laužu, vai naudas daudzumu var izvei­dot kārtīgu karaspēku un sākt kauju ar jebkuru uzbrucēju. Es arī spriežu, ka citu palīdzību vienmēr vajag tādiem, kas nevar stāties naidniekam pretī kaujas laukā, bet spiesti glābties aiz mūriem un tos sargāt. Par pirmo gadījumu ir jau runāts, un, ja vajadzēs, mēs pie tā atgriezīsimies. Otrajā gadījumā nekas cits nav sakāms, kā vienīgi tas, lai šādi valdnieki nocietina un nostiprina savu rezidenci, bet par pārējo lai nerūpējas. Un tam, kurš būs labi nostiprinājis savu rezi­denci un citās valdīšanas lietās rīkojies ar saviem pavalstniekiem tā, kā jau teikts un vēl tiks teikts, tam vienmēr vairīsies uzbrukt. Jo cil­vēki nekad nemīl pasākumus, kuros jaušamas grūtības, bet nekāds vieglums nav gaidāms tādam, kurš uzbrūk labi apbruņotam vald­niekam, ko tauta neienīst.

Vācijas pilsētas ir loti brīvas, tām nav plašu teritoriju, un tās paklausa imperatoram, kad tām tīk, un nebīstas ne viņa, ne kāda cita varenā, kas tām kaimiņos, jo ir tā nocietinātas, ka katram to iekarošana liekas nepatīkama un grūta: visām ir pienācīgi grāvji un mūri, pietiekami daudz artilērijas, un publiskos pagrabos stāv ēdamais, dzeramais un kurināmais veselam gadam. Turklāt, lai iedzīvotājus varētu uzturēt par valsts līdzekļiem, tiem vienmēr ir sagādāts darbs veselam gadam tajās nozarēs, kas ir šīs pilsētas dzīvības nervs un no kuru ražojumiem iedzīvotāji pārtiek. Turklāt tur ir cieņā militāri vin­grinājumi un šajā ziņā jāievēro daudzi rīkojumi. Tātad valdniekam, kam ir stipra pilsēta un ko neienīst, nevar uzbrukt. Ja ari tas notik­tu, aplencējs to ar kaunu nožēlotu, jo pasaules būšanas ir tik mainī­gas, ka ir gandrīz neiespējami kādam ar karaspēku veselu gadu stāvēt dīkā kara laukā.

Tam, kas iebildīs, ka tauta varbūt zaudēs pacietību, ja tai ārpusē būs īpašumi, kurus tā redzēs dedzinām, un ka varbūt ilgais aplenkums un žēlabas par savu postu liks aizmirst valdnieku, atbildu, ka stiprs un drošsirdīgs valdnieks allaž pārvarēs visas šīs grūtības, vai nu do­dot pavalstniekiem cerību, ka Ļaunums nevilksies ilgi, vai iebiedējot ar ienaidnieka nežēlību, vai veikli atbrīvojoties no tiem, kas liekas pārāk neapmierināti. Turklāt ienaidnieks, protams, dedzinās un postīs viņu zemi, tiklīdz būs tur ienācis; laikā, kad laužu sirdis vēl karstas un aizstāvēties kāras. Tāpēc valdniekam jābaidās jo mazāk, - pēc dažām dienām, kad prāti atdzisuši, zaudējumi jau būs nodarīti, pā­restības jau izbaudītas, un tur vairs neko nevarēs līdzēt. Un tad pavalstnieki vēl vairāk jūtas vienoti ar valdnieku, tie jūtas ar viņu saistīti tāpēc, ka viņu mājas nodedzinātas un viņu īpašumi nopos­tīti, valdnieku aizstāvot. Un cilvēku dabā ir pieķerties, gan labu darot, gan to saņemot. Tātad, visu labi aplūkojot, gudram valdniekam ne­būs grūti gan aplenkšanas sākumā, gan vēlāk uzturēt stipru savu pavalstnieku garu, ja vien viņš pratīs tos atbalstīt un aizsargāt.

XI nodaļa
PAR BAZNĪCAS PRINCIPĀTIEM

Tagad vēl atliek parunāt par Baznīcas principātiem, kur visas grū­tības jāpārvar pirms to iegūšanas, tāpēc ka tos iegūst vai nu pēc no­pelniem, vai ar laimīgu gadījumu, bet tie saglabājami bez viena un otra, jo tos uztur seni reliģiski institūti, kas ir tik vareni un tāda rak­stura, ka notur savus principātus kārtībā, vienalga, kā rīkojas un dzīvo to valdnieki. Šie valdnieki ir vienīgie, kam pieder valstis, bet nav tās jāaizsargā, kam ir pavalstnieki, par kuriem nav jārūpējas. Valstis, lai gan neaizsargātas, netiek viņiem atņemtas, un pavalstnieki, nedz pārvaldīti, nedz aprūpēti, nedomā un nespēj no viņiem atteikties. Tātad vienīgi šie principāti dzīvo drošībā un laimē. Bet, tā kā tos ir radījis augstāks prāts, līdz kuram cilvēku saprašana nesniedzas, at­stāšu pārrunas par tiem malā, jo, tā kā pats Dievs tos ierīko un uztur, būtu iedomība un pārgalvība par tiem runāt. Tomēr, ja kāds man prasītu, kā Baznīca tikusi pie tādas laicīgas varas, kaut arī tas viss labi zināms, man jāatgādina saviem lasītā­jiem vairāki cēloņi. Pirms Aleksandra itāļu potentāti29 un ne tikai tie, kas saucās par potentātiem, bet katrs barons un sinjors, kaut arī pavisam mazs, Baznīcas laicīgo varu vērtēja zemu. Turpretim tagad Francijas karalis dreb Baznīcas priekšā, un tā ir spējusi padzīt viņu no Itālijas un satriekt venēciešus; lai gan tas viss jau zināms, tomēr, šķiet, ir vērts to atsaukt atmiņā.

Pirms Kārlis, Francijas karalis30, ienāca Itālijā, šī zeme atradās pā­vesta, venēciešu, Neapoles karaļa, Milānas hercoga un florenciešu valdīšanā. Šiem potentātiem bija divas galvenās rūpes: pirmkārt, lai neviens svešinieks neienāktu ar ieročiem Itālijā; otrkārt, lai neviens no viņiem vairs neieņemtu kādu citu valsti. Vislielākās bažas raisīja pāvests un venēcieši. Lai savaldītu venēciešus, visiem pārējiem vajadzēja apvienoties, kā tas bija, aizstāvot Ferrāru, bet, lai neļautu pāvestam izplesties, viņi izmantoja Romas baronus. Tā kā tie bija sa­dalījušies divās partijās - Orsīni un Kolonnas piekritējos, viņu starpā vienmēr izcēlās strīdi, un, stāvēdami pāvesta acu priekšā ar ieročiem rokās, tie darīja viņu vāju un nedrošu.

Ja ari kādreiz parādījās kāds drosmīgs pāvests, kāds bija Siksts IV, tomēr ne laime, ne gudrība vien nekad nespēja šīs nepatikšanas novērst. Tam par iemeslu bija pāvesta varas īsais mūžs, jo aptuveni desmit gados, kamēr kāds pāvests bija ievēlēts, tas nopūlējās, lai vājinātu vienu no abām partijām; ja, piemēram, viens pāvests bija gandrīz iznīcinājis kolonniešus, tad otrs, būdams naidīgs pret Orsīni, atbalstīja viņu pretiniekus, taču iznīcināt Orsīni viņam vairs nebija laika. Tāpēc pāvesta laicīgā vara Itālijā tika maz ievērota. Pēc tam parādījās Aleksandrs VI, kas vairāk par visiem pāvestiem, kādi vien jebkad bijuši, parādīja, ko vispār pāvests var panākt gan ar naudu, gan karaspēku. To viņš panāca, izmantojot hercogu Valentīno un franču ienākšanu, tātad visu to, par ko esmu jau runājis, iztirzājot hercoga rīcību. Un, lai gan viņa nodoms nebija darīt va­renu Baznīcu, bet gan hercogu, tomēr tas, ko viņš darīja, izvērtās par labu Baznīcas varenībai, kas pēc viņa nāves, kad ari hercogs bija miris, mantoja viņa pūliņu augļus.

Tad nāca pāvests Jūlijs, un viņš atrada mantojumā varenu Baznīcu, jo tai piederēja visa Romanja un visi Romas baroni bija padarīti bezspēcīgi, bet partijas izdeldētas cīniņos ar Aleksandru; un viņš atrada pavērtu ceļu naudas uzkrāšanai, kas pirms Aleksandra vēl nebija piekopta. Visās šajās lietās Jūlijs ne tikai sekoja Aleksandram, bet centās pat sasniegt vairāk; viņš cerēja iekarot Boloņu, satriekt venēciešus un izdzīt frančus no Itālijas. Visi šie pasākumi viņam izdevās un atnesa jo vairāk slavas tāpēc, ka viņš darīja visu, lai vairotu Baznīcas, nevis savu privāto bagātību. Viņš novaldīja arīdzan Orsīni un Kolonnas partijas tādā stāvoklī, kā bija atradis. Lai gan viņu vidū dažreiz pacēlās kāds pārgalvis, taču divas lietas viņus padarīja rāmus: pirmā - Baznīcas varenība, kas lika tiem trūkties, otrā - starp viņiem nebija kardinālu, kas viņu vidū būtu nemiera cēlēji; šīs partijas nekad nebūs mierīgas, ja tām būs kardināli, jo tie atbalsta partijas Romā un ārpus tās, un baroni ap­ņemas šīs partijas aizstāvēt, un tā prelātu godkārīgo nolūku pēc baronu vidū ceļas ķildas un nemieri. Tātad viņa Svētība pāvests Leo31 mantoja loti varenu pāvesta valsti. Ja iepriekšējie to padarīja varenu ar ieročiem, cerams, ka viņš to paveiks ar savu labsirdību, un ne­skaitāmi citi viņa tikumi darīs to diženu un cienītu.