Kad esmu runājis it sevišķi par visu to principātu īpašībām, par kuriem sākumā gribēju runāt, un dažos jautājumos aplūkojis to Labklājības un posta cēloņus, kā arī parādījis Līdzekļus, ar kādiem daudzi pūlējušies šos principātus iegūt un paturēt, man atliek vēl vispārējos vilcienos pārrunāt par uzbrukumiem un aizstāvēšanos, kas var atgadīties katrā iepriekš minētā principātā. Esam jau teikuši, ka valdniekam nepieciešami droši pamati, citādi tam jāiet bojā. Galvenie pamati, uz kuriem balstās visas valstis, kā jaunas, tā vecas vai jauktas, ir labi likumi un labs karaspēks. Un, tā kā nevar būt labu likumu, ja nav laba karaspēka, un, kur labs karaspēks, tur jābūt labiem likumiem, tad atstāšu malā pārrunas par likumiem un runāšu par karaspēku.
Karavīri, ar kuriem valdnieks aizstāv savu valsti, ir vai nu paša kareivji, vai algotņi; vai nu palīgpulki, vai jaukti. Algotņi un palīgpulki ir nevērtīgi un bīstami, un, ja kāds savu valsti dibina uz kara algādžiem, tas nekad nebūs ne stiprs, ne drošs, jo tie nav vienoti, ir iedomīgi, bez disciplīnas un neuzticīgi, bravūrīgi draugu pulkā, bet gļēvi ienaidnieka priekšā. Nav viņiem ne Dieva bijāšanas, nedz godaprāta pret cilvēkiem, un sabrukums neiestājas vienīgi tikmēr, kamēr nav uzbrukuma. Miera laikos tevi aplaupa viņi, kara laikā - ienaidnieks.
Iemesls ir tas, ka algādžiem nav ne citas kāres, ne citas vēlēšanās, kas tos notur kaujas laukā, kā tas nieks algas, bet ar to nepietiek, lai liktu viņiem vēlēties mirt tevis dēļ. Viņi gan grib būt tavi zaldāti, kamēr tu nekaro, bet, kad ir karš, vēlas vai nu aizbēgt, vai atkāpties. Un par to pārliecināties nebūtu grūti, jo Itālijas bojāeja nav notikusi citu iemeslu pēc kā vienīgi tāpēc, ka tā daudzus gadus balstījusies uz kara algādžiem, kas sākumā gan likās derīgi un šķita drošsirdīgi, karojot savā starpā, bet, kad nāca ienaidnieks no malas, tie parādīja, kādi bija īstenībā. Tāpēc notika tā, ka Kārlis, Francijas karalis, varēja tik viegli paņemt Itāliju ar krita gabalu rokā32. Kas teic, ka tur vainīgi mūsu grēki, runā taisnību: tikai šie grēki nebija tie, kurus iedomājas, bet gan tie, par kuriem esmu stāstījis. Un tāpēc, ka tie bija valdnieku grēki, viņi ari par tiem cietuši sodu. Gribu vēl labāk pierādīt, cik šāds karaspēks atnes daudz nelaimju. Algotņu virsnieki vai nu ir pirmšķirīgi vīri, vai nav. Ja viņi tādi ir, tu nevari tiem uzticēties, jo tie vienmēr centīsies pēc savas varenības, vai nu apspiežot tevi, kas esi viņu pavēlnieks, vai citus - pret tavu gribu. Bet, ja tas nav izcils virsnieks, parasti viņš tevi iegrūdis postā. Un, ja kāds iebilst, ka katrs, kam būs ieroči rokās, darīs to pašu, vienalga, vai tas ir algotnis vai ne, atbildēšu, ka armiju vada vai nu valdnieks, vai republika. Valdniekam pašam jāuzņemas karavadoņa pienākumi, republikai jāsūta savi pilsoņi, un, ja tā aizsūta kādu, kas nav drošsirdīgs, tas jānomaina, bet, ja ir drošsirdīgs, jāsavalda ar likumu tā, lai tas nepārkāpj robežas. Pieredzētais rāda, ka valdnieki paši saviem spēkiem un republikas ar savu karaspēku sasniegušas ļoti lielus panākumus, bet algotņu karaspēks vienmēr nesis tikai zaudējumus. Un republiku, kas bruņota ar pašas karaspēku, kādam tās pilsonim būs daudz grūtāk apspiest nekā tad, ja to aizsargās svešs karaspēks. Roma un Sparta daudzus gadsimtus bija bruņotas un brīvas. Šveicieši ir ārkārtīgi labi apbruņojušies un pilnīgi brīvi.
Kā piemērs senam algotņu karaspēkam der kartāgieši, kas pirmā kara ar romiešiem beigās gandrīz nokļuva savu kara algādžu pakļautībā, Lai gan kartāgiešu karaspēku vadīja viņu pašu pilsoņi. Maķedonijas Filipu tēbieši pēc Epaminonda nāves iecēla par savu virspavēlnieku, un pēc uzvaras viņš laupīja tiem brīvību. Milānieši pēc hercoga Filipo33 nāves cīņai pret venēciešiem algoja Frančesko Sforcu, kurš, pēc tam kad bija Karavadžo34 uzvarējis ienaidnieku, vēlāk ar to apvienojās, lai apspiestu milāniešus, savus patronus. Sforcas tēvs, ko algoja Neapoles karaliene Džovanna, pēkšņi viņu atstāja bez armijas, un, lai nezaudētu karalisti, viņa bija spiesta meklēt Ara-gonas karaļa aizbildnību. Un, ja venēcieši un florencieši agrāk tika paplašinājuši savus valdījumus ar šiem algotņiem un to karavadoņi tomēr nebija uzkundzējušies par valdniekiem, bet viņus aizstāvējuši, atbildu, ka florencieši šajā gadījumā bijuši laimes lutekļi, jo no tiem drošsirdīgajiem kapteiņiem, no kuriem tie varēja bīties, daži nemaz nav uzvarējuši, dažiem bijuši šķēršļi, vēl kādi lūkojuši apmierināt savu godkārību citur. Viens, kas neguva uzvaras, bija Džovanni Akūto36, kura uzticību, tā kā viņš nebija uzvarētājs, nevarēja pārbaudīt. Bet ikviens atzīs, ka, viņam uzvarot, florencieši taptu no tā atkarīgi.
Tā kā Sforcas pretinieki vienmēr bija Bračo, viņi viens otru uzmanīja. Frančesko vērsa skatienus uz Lombardiju, Bračo - uz Baznīcas valdījumiem un Neapoles karalisti. Bet paskatīsimies, kas noticis nesen. Florencieši iecēla par savu virspavēlnieku Paolo Vitelli, ļoti spējīgu vīru, kas, iesākdams kā privāts cilvēks, bija ieguvis vislielāko slavu. Ja viņš būtu iekarojis Pizu, neviens nevarētu noliegt, cik stipri florencieši būtu kļuvuši no viņa atkarīgi, jo, ja tas būtu pārgājis viņu ienaidnieku algādžos, tiem nebūtu vairs iespējas pretoties, bet, ja viņš paliktu, tiem būtu viņam jāpakļaujas. Par venēciešiem, ja aplūko viņu panākumus, redzams, ka tie rīkojušies droši un slavas cienīgi, kamēr pirms pievēršanās sauszemes kariem cīnījās ar savas zemes karaspēku37, veikli izmantojot dižciltīgos un apbruņojot vienkāršo tautu. Bet, tiklīdz viņi sāka cīnīties uz sauszemes, tie pameta šo kārtību un sekoja Itālijas paražām.
Sākumā, kamēr viņi nebija daudz ieguvuši, toties atradās lielā slavā, tiem nebija daudz jābīstas no saviem karavadoņiem. Bet, kad viņi ieguva jaunas zemes, kas notika Karmanjolas laikā38, tie sāka apjaust savu kļūdu; redzēdami to esam spējīgu un drošsirdīgu, jo tie viņa vadībā bija sakāvuši Milānas hercogu, bet, no otras puses, sajutuši, cik viņš kļūst gauss un negribīgs kara lietās, tie apzinājās, ka ar viņu vairs nespēs uzvarēt, tomēr negribēja un ari nevarēja to atlaist, lai atkal nezaudētu, ko bija ieguvuši. Tāpēc, lai tiktu no viņa vaļā, viņi bija spiesti to nogalināt. Pēc tam viņiem par karavadoņiem bijuši Bartolomeo no Bergāmo, Ruberto da Sanseverīno, grāfs di Pitiljāno un tamlīdzīgi, ar kuriem viņiem drīzāk bija jābīstas zaudēt nekā iegūt, kā tas vēlāk notika Vailā39, kad viņi vienā dienā pazaudēja to, ko ar tādām pūlēm bija ieguvuši astoņsimt gados. Jo ar algotņiem var gūt vienīgi gausus un vājus panākumus, bet pēkšņus un pārsteidzošus zaudējumus.
Un, tā kā ar šiem piemēriem esmu nokļuvis Itālijā, kurā jau daudzus gadus valda algotņu karaspēks, gribu atskatīties mazliet atpakaļ, lai, redzot tā izcelšanos un gaitas, var vieglāk izlabot kļūdas. Tad nu saprotiet, ka, tiklīdz pēdējā laikā impērijas cieņa Itālijā sāka zust un pāvesta laicīgās varas slava cēlās, Itālija sadalījās vairākās valstīs, jo daudzas lielpilsētas ķērās pie ieročiem pret saviem dižciltīgajiem, kuri, imperatora atbalstīti, turēja tās apspiestībā, bet Baznīca savukārt bija labvēlīga pilsētniekiem, lai celtos laicīgā slavā; pār daudzām citām pilsētām sāka valdīt pilsoņi. Kad nu Itālija bija gandrīz nonākusi Baznīcas un dažu republiku varā, tā kā vieni bija priesteri un otri pilsoņi, kuri nebija pieredzējuši kara mākslā, viņi sāka algot svešiniekus. Pirmais, kas padarīja slavenu šāda veida karaspēku, bija Alberigo no Konjas Romanjā40. No viņa skolas starp citiem izcēlās Bračo un Sforca, kas savā laikā Itālijā bija vareni. Pēc viņiem nāca visi pārējie, kas vadījuši karapulkus līdz pat mūsu dienām. Viņu centības sekas ir tādas, ka Itāliju iekarojis Kārlis, izlaupījis Ludviķis, apspiedis Ferdinands un piesmējuši šveicieši. Viņu rīcības veids pirmām kārtām bija tāds, lai piešķirtu vairāk nopelnu sev un atstātu novārtā kājniekus. Būdami bez valsts un pārtikdami no sava amata, viņi nespēja uzturēt lielu kājnieku karapulku, bet nedaudzie kājnieki nevarēja tiem sagādāt slavu. Tāpēc tie metās uz kavalēriju, kas ari mērenā skaitā varēja tiem sagādāt iztiku un godu. Bija nonākts tiktāl, ka divdesmit tūkstošu lielā karaspēkā nebija ne divi tūkstoši kājnieku. Turklāt viņi pielika visas pūles, lai ne paši, ne kareivji nejustu nogurumu un bailes, sadursmēs neapkautu cits citu, bet ņemtu gūstekņus un neprasītu izpirkumu. Naktīs viņi nekaroja, tie, kas bija aplenkti, nedevās uzbrukumos. Viņi nemēdza apkārt kaujas laukam celt ne aizsargvalni, ne rakt grāvjus, ari ziemās tie nekaroja, un tas viss bija viņu kara likumos atļauts un izgudrots, lai izvairītos, kā jau teikts, no noguruma un briesmām; līdz tie noveda Itāliju kaunā un verdzībā.