Palīgpulki, kas ir otrs nederīgs karaspēka veids, rodas tad, kad aicina kādu valdnieku, lai tas ar savu armiju nāk palīgā tevi aizstāvēt, kā to nupat darīja pāvests Jūlijs, kas, guvis bēdīgu pieredzi ar savu algotņu karaspēku Ferrāras pasākumā, pievērsās palīgpulkiem un vienojās ar Spānijas karali Ferdinandu41, ka tas viņam palīdzēs ar saviem ļaudīm un karaspēku.
Šis karaspēks pats par sevi var būt labs un derīgs, bet tam, kas to aicina, tas vienmēr nesīs zaudējumus, jo, ja palīgpulki zaudē, tu esi iznīcināts, ja uzvar, tu kļūsti viņu gūsteknis. Un, lai gan ar tādiem piemēriem ir pilna visa senā vēsture, tomēr negribu šķirties no šā svaigā piemēra - Jūlija II, kura lēmums nav mazāk ievērības cienīgs, jo viņš, gribēdams iekarot Ferrāru, pilnībā metās svešinieku rokās. Bet viņa laime lika uzrasties vēl trešajam spēkam, lai tam nebūtu jābauda paša sliktās izvēles augļi. Jo, kad pāvesta palīgpulki Ravennā bija sakauti, pēkšņi parādījās šveicieši, kas aiztrieca uzvarētājus; tā, sev un citiem negaidot, viņš nenonāca ne naidnieku gūstā, jo tie bija aizbēguši, nedz ari savu palīgpulku varā, jo bija uzvarējis ar citiem, nevis ar viņu ieročiem.
Florencieši, kam nebija karaspēka, atveda desmittūkstoš franču, lai iekarotu Pizu, un tas viņiem sagādāja vairāk briesmu nekā visas citas viņu nedienas. Konstantinopoles imperators42, lai pretotos saviem kaimiņiem, novietoja Grieķijā desmittūkstoš turku, kuri, karam beidzoties, negribēja doties prom, un tas bija neticīgo uzkundzēšanās sākums Grieķijā.
Tātad tas, kurš negrib gūt uzvaru, lai lieto šo karaspēku, jo tas ir vēl daudz bīstamāks par algotņiem, tāpēc ka turas vienkopus un pakļaujas cita valdnieka kundzībai. Turpretim algotņiem pēc tam, kad tie uzvarējuši, vajag vairāk laika un lielākas izdevības, lai tev kaitētu, jo tie nav vienoti, un, tā kā tu tos esi sameklējis un algojis, tad vīrs, ko tu pats esi iecēlis par vadoni, nevar tūdaļ iegūt tādu autoritāti, lai vērstos pret tevi. Visumā algotņu karaspēkā ir bīstamāka gļēvulība, palīgpulkos - drošsirdība. Tāpēc gudrs valdnieks allaž vairījies no šādas armijas un pievērsies savējai, un viņš labāk gribējis ar savējiem zaudēt nekā ar svešiem uzvarēt, uzskatīdams, ka tā nav īsta uzvara, ko gūst ar citu spēkiem.
Nekavēšos pieminēt Čezāri Bordžu un viņa darbus. Šis hercogs ienāca Romanjā ar palīgspēkiem, vezdams tikai franču pulkus, un ar tiem viņš ieņēma Imolu un Forli. Bet, tā kā viņam šis karaspēks nelikās drošs, tas pievērsās algotņiem, domādams, ka tur gaidāms mazāk briesmu, un algoja Orsīni un Vitelli zaldātus. Vēlāk manevros atklājis, ka tie ir svārstīgi, neuzticami un bīstami, viņš tos pameta un pievērsās savējiem. Un nu viegli var redzēt, kāda ir atšķirība starp abiem karaspēka veidiem, ņemot vērā, kāda bija hercoga slava, kad viņam bija Orsīni un Vitelli zaldāti, un tad, kad tas palika ar saviem kareivjiem un pats savs kungs, - tad viņa slava auga augumā. Nekad viņš nebija tik ļoti cienīts kā tolaik, kad ikviens redzēja, ka viņš ir pilnīgs savu armiju pavēlnieks.
Biju domājis palikt pie neseniem itāliešu piemēriem, taču negribu atstāt novārtā Hieronu no Sirakūzām, jo par to jau ieminējos iepriekš. Kā jau teicu, pēc tam kad sirakūzieši bija viņu iecēluši par karaspēka virspavēlnieku, viņš tūdaļ atskārta, ka šī algotņu armija, līdzīga mūsu Itālijas kondotjeriem, viņam neder. Un, tā kā viņam šķita, ka tos nevar ne paturēt, ne pamest, viņš lika tos visus sakapāt gabaLos, bet pēc tam karoja ar paša spēkiem, nevis ar svešiem. Gribu vēl atsaukt atmiņā kādu piemēru no Vecās Derības, kas iederas šajā sakarā. Kad Dāvids piedāvājās Zaulam iet cīnīties ar filistiešu spēkavīru Goliātu, Zauls, lai iedvestu drosmi, apjoza viņam savas bruņas un ieročus, bet Dāvids aizbildinājās, ka ar tiem nevarot tik labi likt lietā pats savu spēku, tāpēc viņš gribot iet pret ienaidnieku ar paša lingu un dunci. Tā vienmēr svešas bruņas ir vai nu par platām vai par šaurām, vai pārāk smagi spiež. Kārlis VII43, Ludviķa XI tēvs, ar savu veiksmi un drosmes spēku atbrīvojis Franciju no angļiem, zināja, cik nepieciešami ir bruņoties ar paša ieročiem, un ieviesa vaLstī vispārējo karadienestu un kājniekus. Pēc tam viņa dēls Ludviķis44 atlaida kājniekus un sāka algot šveiciešus. Šī kļūda, ko atkārtoja arī citi, kā tas tagad redzams, noveda šo karaļvalsti briesmās; padarīdams slavenus šveiciešus, viņš pavājināja visu savu armiju, jo kājniekus galīgi iznīcināja un kavalēriju pakļāva svešiem; frančiem, kas pieraduši karot kopā ar šveiciešiem, likās, ka bez tiem nav iespējams uzvarēt. No tā izriet, ka franči nevar iet cīņā pret šveiciešiem un bez šveiciešiem nespēj doties pret citiem.
Tātad Francijas karapulki bijuši jaukti, pa daļai algotņi, pa daļai pašu spēki, un tāda armija visumā ir daudz labāka nekā vienkārši algotņi vai vienkārši palīgpulki, tomēr daudz mazvērtīgāka par pašu spēkiem. Un ar minēto piemēru pietiek, jo Francijas karaļvalsts kļūtu neuzvarama, ja būtu veidota tālāk vai vismaz paturēta Kārļa ieviestā kārtība. Bet cilvēku īsais prāts uzsāk kādu lietu, kura liekas vismaz laba un vēl neļauj saredzēt indi, kas tur slēpjas, kā es jau reiz sacīju par hektisko drudzi. Tāpēc tas, kurš valda principātu, nav īsti saprātīgs, ja neredz ļaunumu agrāk kā tikai tad, kad tas jau radies. Bet tāds prāts piešķirts tikai nedaudziem.
Ja aplūkojam romiešu impērijas sabrukumu, izrādīsies, ka tas notika vienīgi tāpēc, ka sāka algot gotus45. No šā laika Romas impērijas spēki sāka pagurt un viss tās stiprums pārgāja pie gotiem. Secinu tātad, ka bez sava karaspēka neviens principals nav drošs, tas atrodas likteņa varā, jo tam nav spēka, ar ko aizstāvēties nelaimē. Tādas vienmēr ir bijušas gudru cilvēku domas un vārdi: "Quod nihil sit tam infirum aut instabile quam fama potentiae non sua vi nixa." (Nekas nav tik nedrošs un svārstīgs ka tādas varas slava, kura nebalstās uz pašu spēkiem. Tacits. Annāles, XIII, 19.) Pašu karaspēks sastāv vai nu no taviem padotajiem, pilsoņiem, vai uzticamiem cilvēkiem. Visi pārējie ir vai nu algotņi, vai palīgspēki. Bet tas, kā izveidot savu karaspēku, būs viegli atrisināms, ja pārdomās manus jau minētos norādījumus un aplūkos, kā ar karaspēku nodrošinājās Filips, Aleksandra Lielā tēvs, un daudzas republikas, un valdnieki, kuru uzskatiem es pilnīgi pievienojos.