Valdniekam nav jāpieķeras ne citai lietai, ne domai, ne mākslai, vienīgi karam, tā Likumiem un disciplīnai, jo tā ir vienīgā māksla, kas piederas tam, kurš valda. Un tai ir tāds spēks, ka tā ne vien uztur tos, kas ir dzimuši valdnieki, bet daudzreiz liek līdz šai pakāpei pacelties privātiem cilvēkiem. Turpretī redzams, ka valdnieki, kas vairāk domājuši par izsmalcinātību nekā par ieročiem, ir savu valsti pazaudējuši. Un pirmais liek to zaudēt tas, ka tu esi noniecinājis šo mākslu. Bet valsti iegūt ļauj šīs mākslas prasme. Frančesko Sforca, kam bija karaspēks, no privāta vīra kļuva par Milānas hercogu, bet dēli, bēgdami no kara pūlēm un grūtībām, no hercogiem kļuva par privātiem ļaudīm. Jo līdzās citiem ļaunumiem, ko rada tāds stāvoklis, ka tu neesi apbruņots, - tevi sāk par zemu vērtēt. Tas ir viens no ļaunumiem, no kuriem valdniekam jāsargās, kā tiks teikts turpmāk. Jo starp apbruņotu un neapbruņotu nevar būt nekāda salīdzinājuma, un nav domājams, ka apbruņotais labprāt paklausīs neapbruņotam un ka neapbruņotais varētu būt drošs apbruņotu apakšnieku vidū. Jo vienā pusē šeit būs nicināšana, bet otrā - bailes, un nav iespējams, ka tie varētu labi sadarboties. Tāds valdnieks, kas neko nesaprot no kara lietām, līdzās visām citām nelaimēm nevar iegūt savu karavīru cieņu, nedz arī tiem uzticēties.
Tāpēc valdniekam nekad nav jānovēršas no vingrināšanās karam un miera laikā tas jādara vēl vairāk nekā pašā karā. To var darīt divējādi: vai nu ar darbiem, vai ar prātu. Un attiecībā uz darbiem viņam vajag ne tikai krietni mācīt un vingrināt savus pulkus, bet pašam jo bieži doties medībās, lai pieradinātu ķermeni pie grūtībām un pa daļai ari iepazītos ar dabas apstākļiem, - lai zinātu, kā paceļas kalni, kā iegulst ielejas un plešas līdzenumi, kā arī Lai izprastu upju un purvu raksturu. Un tas jādara ar vislielāko rūpību. Šīs zināšanas ir noderīgas divējādi. Pirmkārt, tā mācās pazīt savu zemi un var labāk izprast tās aizsardzību. Pēc tam ar šīm praktiskajām zināšanām par vietu īpatnībām var viegli izprast jebkuras citas vietas raksturu, ar ko būs nepieciešams iepazīties. Jo tiem pakalniem, ielejām, līdzenumiem, upēm un muklājiem, kādi, piemēram, atrodas Toskānā, ir zināma līdzība ar tiem, kas ir citās provincēs, tā ka, pazīstot vienas provinces virsmu, var viegli iepazīt citas. Valdniekam, kam trūkst šo zināšanu, trūkst paša galvenā, kas jāzina karotājam, jo tās māca pārsteigt ienaidnieku, izvēlēties nometnes, vadīt karaspēku, iedalīt dienas un manevrēt tā, lai gūtu priekšrocības. Filopoemenam46, ahajiešu valdniekam, līdzās citiem nopelniem, ko tam piedēvē rakstnieki, pieder ari tas, ka miera laikos viņš domāja tikai par kara mākslām. Kad viņš ar draugiem bija laukos, viņš bieži apstājās un ar tiem sarunājās: "Ja ienaidnieks atrastos tajā pakalnā, bet mēs ar savu karaspēku šajā, kuram būtu izdevīgākas pozīcijas? Kā mēs varētu tam labāk uzbrukt, saglabājot ierindu? Ja mēs gribētu atkāpties, kā mums būtu jārīkojas? Ja viņi atkāptos, kā mums vajadzētu tiem sekot?" Un iedams viņš tiem aprādīja visus gadījumus, kādi vien karaspēkā var notikt, uzklausīja viņu domas, pateica savējās, tās pamatojot, tā ka šo pastāvīgo aprēķinu dēļ kara laikā nevarēja atgadīties nekas tāds, pret ko nebūtu līdzams.
Bet attiecībā uz prāta vingrinājumiem valdniekam jāstudē vēsture un jāapsver izcilu vīru darbi, jāaplūko, kā viņi valdījuši kara laikos, jāizpētī uzvaru un zaudējumu iemesli, lai varētu no pēdējiem izvairīties, bet pirmās atdarinātu, kā agrāk darījis dažs labs liels vīrs, kas sācis atdarināt kādu, kurš pirms viņa bijis godā un slavā un kura rīcību un darbus tas allaž salīdzinājis ar saviem. Tā stāsta, ka Aleksandrs Lielais atdarinājis Ahilleju, Cēzars - Aleksandru, Scīpions -Ķīru. Un katrs, kas lasījis Ķīra dzīves aprakstu, ko sacerējis Kseno-fonts, vēlāk redz, cik lielu slavu Scīpionam atnesa šī atdarināšana un cik lielā mērā gan šķīstībā, gan laipnībā, cilvēcīgumā un devībā Scīpions piemērojās tam, ko par šīm lietām Ksenofonts bija stāstījis Ķīra dzīves aprakstā. Tāpat jārīkojas arīdzan ikvienam gudram valdniekam; tam nekad nav jāpaliek bezdarbībā miera laikā, bet miers centīgi jāizmanto, lai varētu noturēties nelaimē, un, kad Liktenis mainās, viņš ir sagatavojies pretoties tā sitieniem.
Vēl atliek aplūkot, kā valdniekam jāizturas pret padotajiem un sabiedrotajiem. Tā kā par to daudzi jau rakstījuši, baidos, ka mani, ari par to rakstot, varētu uzskatīt par iedomīgu, īpaši, ja sākšu aplūkot šo jautājumu savādāk nekā citi. Bet, tā kā mans nodoms ir rakstīt noderīgas domas tam, kas tās saprot, šķiet pareizi sekot acīm redzamai patiesībai, ne iedomām. Daudzi ir iedomājušies republikas un principātus, ko tie nekad nav redzējuši, nedz ari īstenībā pazinuši, jo no tā, kā cilvēki dzīvo, līdz tam, kā vajag dzīvot, ir tik tālu, ka tas, kurš novēršas no notiekošā tā labad, kam vajadzētu notikt, drīzāk mācās krist postā nekā pastāvēt. Jo, ja kāds cilvēks visur grib būt labs, tam jāiet bojā to cilvēku vidū, kas nav labi. Tātad valdniekam, ja tas grib noturēties, jāiemācās nebūt labam un izmantot šo spēju pēc apstākļiem un vajadzības.
Tātad, nobīdot malā visu to, kas par valdniekiem izdomāts, un pārrunājot to, kas patiess, teikšu, ka visi cilvēki, par kuriem runā, un it sevišķi valdnieki, jo tie stāv augstāk, pazīstami ar dažām tādām īpašībām, kas tiem atnes vai nu nopēlumus, vai cildinājumus. Un tā nu notiek, ka vienu uzskata par izšķērdīgu, citu par skopu (lietojot Toskānas terminu, jo par sīkstuli mūsu mēlē sauc ari tādu, kas kāro saraust mantu, par skopuli saucam tādu, kas pārāk atturas lietot savu mantu)47, dažs tiek turēts par devīgu, cits par mantkārīgu, dažs par cietsirdīgu, cits - žēlsirdīgu; viens zvēresta lauzējs, otrs uzticīgs; viens sievišķīgs un gļēvs, otrs varmācīgs un drosmīgs; viens cilvēcīgs, otrs baigs; viens netikls, otrs šķīsts; viens maigs, otrs skarbs; viens cietu, otrs mīkstu dabu; viens nopietns, otrs paviegls; viens dievbijīgs, otrs neticīgs un tamlīdzīgi.
Un, protams, ikviens atzīs, cik brīnišķīgi būtu, ja atrastos kāds valdnieks ar visām tām nosauktajām īpašībām, kas tiek uzskatītas par labām. Bet tāpēc, ka viņš tādas nevar iegūt, nedz arīdzan cilvēku dzīves nosacījumi ļautu tām pilnā mērā izpausties, ir nepieciešams, lai viņš izvairītos no tādu netikumu neslavas, kuru dēļ var zaudēt valsti, un, cik iespējams, sargātos arī no pārējiem. Bet, ja viņš to nespēj, var arī uz to tik stingri neraudzīties. Lai viņš necenšas izvairīties no tiem netikumiem, bez kuriem būtu grūti glābt valsti, jo, aplūkojot visu pamatīgi, izrādīsies, ka daža laba īpašība, kas liktos tikums, atnes postu, ja tai seko, bet kāda cita, kas liktos netikums, sagādās drošību un labklājību.