Tātad, iesākot ar pirmajām minētajām īpašībām, teikšu, ka ir labi, ja tevi tur par devīgu. Tomēr, ja tu esi devīgs, bet netiec par tādu uzskatīts, tas tev kaitē. Ja to dara smalkā veidā, kā pieklājas, par to nekas nekļūs zināms, un tas tev nespēs novērst skopulības neslavu. Tāpēc, ja gribi, lai cilvēku sabiedrība tevi sauc par devīgu, nākas nevairīties no pārspīlējumiem, bet tā valdniekam allaž būs jāiztērē visa sava manta labdarībai, un beigās, ja gribēs paturēt devīgā slavu, viņš būs spiests apkraut tautu ar smagiem nodokļiem, ieviest jaunus un darīt visu, lai dabūtu naudu. Tas padarīs viņu nīstamu apakšnieku acīs, viņš kļūs nabags un zaudēs cieņu. Un, tā kā ar savu devību viņš daudziem būs kaitējis, bet apbalvojis nedaudzus, tas smagi jutīs pirmo neveiksmi, un pirmo briesmu gadījumā tam draudēs bojāeja. To atskārtis un gribēdams atkāpties, viņš tūdaļ kritīs neslavā par skopulību.
Tātad gudram valdniekam, kas nevar būt devīgs, neradot sev zaudējumus, nav jākautrējas no skopuļa vārda, jo ar laiku to sāks aizvien vairāk uzskatīt par devīgu, redzot, ka, būdams taupīgs, tas iztiek pats ar saviem ienākumiem, var aizstāvēties pret iekarotājiem, neuzlikt papildu nodokļus, neapspiest tautu, tātad var būt devīgs pret visiem tiem, kam viņš neko neatrauj, kādu ir nebeidzams skaits, bet būt skops pret tiem, kam viņš neko nedod, kādu ir maz. Mūsu laikos esam pieredzējuši veicam Lielus darbus tikai tos, kurus uzskata par skopuļiem, pārējie ir izputējuši. Pāvests Jūlijs, kas izmantoja sava devīguma slavu, lai kļūtu par pāvestu, nedomāja to vairs paturēt, kad karoja ar Francijas karali. Un viņš ir izkarojis tik daudzus karus, neuzliekot savējiem nekādus papildu nodokļus, tāpēc ka Liekajiem izdevumiem bija iekrājis ar savu ilgo taupību. Tagadējais Spānijas karalis, ja būtu turēts par devīgu, nebūtu paveicis tik daudzus pasākumus. Tāpēc valdniekam, ja tas neaplaupa pavalstniekus, spēj aizstāvēties, nekļūst nabags un nicināts, nav spiests kļūt zvēriski mantkārīgs, nav jāpievērš uzmanība, ja tam piedēvē skopulību, jo tas ir viens no netikumiem, kas palīdz valdīt. Bet ja kāds teiktu: Cēzars ieguva impēriju ar savu devību, un daudzi citi, kas bijuši devīgi un par tādiem turēti, pacēlušies līdz visaugstākajiem sasniegumiem, atbildu: vai nu tu jau esi valdnieks, vai tikai grasies par tādu kļūt. Pirmajā gadījumā šī devība ir kaitīga. Otrajā, turpretim, nepieciešams, Lai tevi uzskata par devīgu. Cēzars bija viens no tiem, kas gribēja kļūt par Romas valdnieku, bet, ja, to sasniedzis, viņš būtu dzīvojis ilgāk un nebūtu ierobežojis izdevumus, viņš būtu izpostījis impēriju. Un, ja kāds iebilstu: bijuši daudzi valdnieki, kas dēvēti par Loti izšķērdīgiem un veikuši ar karaspēku lielas lietas, es atbildu: vai nu valdnieks tērē to, kas pieder viņam un pavalstniekiem, vai svešu mantu. Pirmajā gadījumā tam jābūt sīkstam, otrajā tas nedrīkst atstāt neizmantotu nevienu iespēju izrādīt devību. Un tādam valdniekam, kura karaspēks pārtiek no kara laupījuma un varmācībām, rīkojoties ar svešu mantu, devība ir nepieciešama, citādi kareivji tam nesekos.
To, kas nav tavs, nedz ari pieder taviem pavalstniekiem, tu vari šķiest jo plaši, kā to darīja Kīrs, Cēzars un Aleksandrs, jo svešas mantas šķiešana neapdraud tavu labo slavu, bet gan to vairo, vienīgi savu mantu izšķiest ir kaitīgi.
Bet nav citas lietas, kas tik ātri apēd pati sevi, kā devība. Kas to piekopj, zaudē savu spēju to turpināt, un tu kļūsti vai nu nabags un nicināts, vai ari, Lai izbēgtu no nabadzības, alkatīgs un nīstams. Un starp visām lietām, no kurām valdniekam vajag piesargāties, svarīgākā ir šī: nekļūt nicinātam un ienīstam, bet devība tevi noved kā pie viena, tā otra. Tāpēc ir daudz gudrāk paturēt skopuļa vārdu, kas ceļ neslavu, bet ne naidu, nevis, dzenoties pēc devīgā slavas, plēsoņas vārdu, kas ceļ gan neslavu, gan naidu.
Nonākot pie pārējām īpašībām, teikšu, ka katram valdniekam jāvēlas, lai viņu uzskata par žēlsirdīgu, nevis par cietsirdi. Tomēr jābrīdina no šīs žēlsirdības lietošanas nepareizi. Čezāri Bordžu turēja par cietsirdīgu, bet cietsirdība viņam līdzēja pievienot Romanju, apvienot to un ieviest tur mieru un pakļāvību. Un, labi apsverot, izrādīsies, ka viņš bijis daudz žēlsirdīgāks par florenciešiem, kas, lai netiktu dēvēti par cietsirdīgiem, ļāva nopostīt Pistoiju. Tāpēc valdniekam nav jāvairās no cietsirdības neslavas, lai noturētu savus padotos vienotībā un uzticībā, jo tas dažkārt izrādīsies daudz žēlsirdīgāk, nekā aiz pārliecīgas mīkstsirdības ļaut izcelties nekārtībām, kam seko slepkavības un laupīšanas. Jo tās mēdz skart visu sabiedrību, bet nāvessodi, kurus lemj valdnieks, skar tikai atsevišķu personu. Vairāk par citiem tieši jaunam valdniekam ir neiespējami izvairīties no cietsirža vārda, jo jaunas valstis ir briesmu pilnas. Tāpēc ari Vergilijs ar Didonas muti aizbildina viņas cietsirdīgo valdīšanu, jo tā ir vēl sākumā, sacīdams:
Res dūra, et regni novitas me talia cogunt Moliri, et tate fines custode tueri.
(Bargie notikumi un valsts jaunums liek man ta rīkoties un tik stingri sargāt robežas. (Latīņu val.) Vergilijs. Eneīda, 1. grāmata.)
Nav viņam jābūt pārāk lētticīgam un grūti iekustināmam, bet tas nedrīkst ari baidīties no savas ēnas, un tam jārīkojas mēreni, apdomīgi un cilvēcīgi, lai pārmērīga paļāvība to nepadara nepiesardzīgu un pārāk liela neuzticēšanās - neiecietīgu. No tā izriet strīds, vai labāk, ja tevi mīl, nevis bīstas, vai - ja bīstas, nevis mīl. Atbildu, ka vajadzētu panākt kā vienu, tā otru. Bet, tā kā grūti abus savienot, daudz drošāk ir, ja no tevis bīstas, nekā tevi mīl, ja jau vienam no abiem jāpaliek neiegūtam. Jo par cilvēkiem vispār var teikt, ka viņi ir nepateicīgi, svārstīgi, neīsti, bēg no briesmām un ir peļņas kāri, un, kamēr tev veicas, viņi visi pieder tev, piedāvā savas asinis, mantu, dzīvību un bērnus, kā jau teikts, kamēr pēc tā nav vajadzības. Bet, kad tā pienāk, viņi pagriež muguru. Valdnieks, kas visnotaļ balstās uz viņu vārdiem, ja tam nav citu sagatavotu līdzekļu, iet bojā, jo draudzība, kas iegūta pret maksu, nevis ar dvēseles lieliskumu un cēlumu, liek par sevi samaksāt un izbeidzas, ja ar laiku to vairs nav iespējams nopirkt. Un cilvēki mazāk kautrējas aizvainot tādu, kas iedveš mīlestību, nekā to, kas liek no sevis bīties. Mīlestību uztur pienākuma saite, kas cilvēku nelietīgās dabas dēļ pirmajā izdevīgajā gadījumā var tikt sarauta, bet bijāšanu uztur bailes no soda, un tās tevi nekad neatstāj. Tomēr valdniekam jāliek no sevis bīties tā - ja viņš neiegūst mīlestību -, lai netiktu ari nīsts, jo ļoti labi var pieciest, ka no tevis bīstas, bet tevi neienīst. Tas notiks, ja valdnieks vienmēr atturēsies no savu pilsoņu un padoto mantas, kā arī no viņu sievām. Un, ja viņam kādreiz nākas izliet asinis, lai viņš to dara, atklājot iemeslu un to pienācīgi pamatojot, bet pats galvenais, - lai atturas no citu mantas, jo cilvēki drīzāk aizmirst tēva nāvi nekā mantojuma zaudējumu. Turklāt ieganstu atsavināt mantu nekad netrūkst, jo tāds, kas sācis dzīvot ar laupīšanu, vienmēr atradīs iemeslus iegūt svešu mantu, turpretim izdevības piespriest nāvessodu ir retas un to parasti trūkst.
Bet, ja valdnieks ir karavadonis un tam jāvalda pār daudziem kareivjiem, tad nevajag kautrēties no cietsirža vārda, jo bez tā karaspēku nekad neuzturēs vienotu un gatavu kara darbiem. Hannibala brīnišķīgo panākumu vidū jāpiemin tas, ka, lai gan viņam bija milzum liels karaspēks, kurā bija visdažādākie cilvēki, un viņš bija spiests karot svešā zemē, tur nekad neizcēlās ne mazākās nesaskaņas ne pašu karavīru vidū, ne karavīriem ar vadoni - kā laimē, tā nelaimē. Tas nevarēja rasties ne no kā cita, kā no viņa necilvēcīgās cietsirdības, kas līdz ar neskaitāmām izcilām īpašībām viņu vienmēr padarīja kareivju acīs cienījamu un briesmīgu; bez cietsirdības viņa pārējās īpašības nebūtu panākušas tādu iespaidu. Nevērīgi rakstnieki, no vienas puses, apbrīno viņa veiktos darbus, bet, no otras, nosoda to galveno iemeslu. Un ar karavadoņa pārējām izcilajām īpašībām patiesi nebūtu pieticis, - tas redzams no Scīpiona, kurš bija loti reta parādība ne vien savā laikā, bet vispār, ciktāl sniedzas mūsu atmiņa, un kura karaspēks Spānijā pret viņu sadumpojās50. Tam par iemeslu nebija nekas cits, kā viņa pārmērīgā mīkstsirdība, kas karavīriem bija atvēlējusi vairāk patvaļas, nekā pienācās, ievērojot militāro disciplīnu. To viņam senātā pārmeta Fabijs Maksims un nosauca viņu par romiešu karaspēka samaitātāju. Viņš neatrieba lokriešus, kurus izpostīja kāds Scīpiona pilnvarnieks, nedz ari pārmācīja šā pilnvarotā nekrietnību, un tas viss notika viņa mīkstās dabas dēļ. Tikmēr kāds, gribēdams Scīpionu senātā aizstāvēt, teica, ka viņš piederot pie cilvēkiem, kam vieglāk nekļūdīties pašam nekā labot citu kļūdas. Tāda daba ar laiku būtu izpostījusi Scīpiona godu un slavu, ja viņš būtu valdījis viens. Bet, tā kā viņš atradās senāta virsvadībā, šai viņa īpašībai ne vien nebija kaitīgu seku, bet tā atnesa viņam slavu. Tātad, atgriežoties pie tā, vai labāk, ja tevi bīstas vai mīl, secinu, ka ļaudis valdnieku mīl pēc sava ieskata, bet bīstas pēc valdnieka gribas. Valdniekam vajag balstīties uz to, ko nosaka viņš pats, nevis uz to, ko nosaka citi. Viņam vienīgi, kā jau teikts, jāvairās no naida.