Cik slavējami būtu, ja valdnieks turētu doto vārdu un rīkotos atklāti, nevis ar viltu, to saprot katrs. Tomēr mūslaiku pieredze rāda, ka taisni tie valdnieki veikuši lielas lietas, kas maz ņēmuši vērā doto vārdu un ar viltu pratuši sagrozīt ļaudīm galvu, bet beigās uzvarējuši tos, kas balstījušies uz godīgumu.
Jums, proti, jāzina, ka ir divi cīņas veidi51: viens ar likumiem, otrs ar varu. Pirmais pienākas cilvēkiem, otrs - zvēriem. Bet, tā kā ar pirmo vien bieži nepietiek, jāķeras pie otrā. Šo patiesību valdniekiem apslēptā veidā ir mācījuši senie rakstnieki, kas aprakstījuši, kā Ahillejs un daudzi citi senie valdnieki nodoti audzināšanā Kentauram Heironam, lai apgūtu viņa mācību: tas, ka tiem bijis par audzinātāju pus-cilvēks, puszvērs, nozīmē, ka valdniekam jāprot izmantot kā viena, tā otra raksturu, un tie viens bez otra nevar pastāvēt. Tā kā valdniekam nepieciešams izmantot zvēru dabu, viņam jāņem no tiem lapsa un lauva. Lauva nespēj pretoties slazdiem, lapsa - vilkiem. Tātad jābūt lapsai, lai pazītu slazdus, un lauvam, lai izbiedētu vilkus. Tie, kas paļaujas vienīgi uz lauvu, neprot savu mākslu. Nevar, tātad, gudrs sinjors turēt vārdu, ja tas vēršas pret viņu pašu un ja mainījušies iemesli, kas viņam likuši dot solījumu. Ja visi cilvēki būtu labi, šis priekšraksts nebūtu vietā. Bet, tā kā tie ir ļauni un netur vārdu, tad ari tev nav tas jātur viņiem. Nevienam valdniekam nekad netrūks likumīgu iemeslu, lai tas vārda laušanu varētu iztēlot attiecīgās krāsās. Es varētu minēt neskaitāmus piemērus no mūsu laikiem un parādīt, cik daudzi miera līgumi, cik daudzi solījumi valdnieku neuzticības dēļ kļuvuši par tukšu gaisu. Un tas, kas būs vairāk mācījies no lapsas, iegūs vairāk. Bet šo dabu vajag labi nomaskēt un prast veikli tēlot un izlikties. Cilvēki taču ir tādi vientieši un tik ļoti klausa acumirkļa vajadzībām, ka tas, kurš vēlas pievilt, vienmēr atradīs tādu, kurš ļausies pievilties.
Negribu noklusēt kādu svaigu piemēru. Aleksandrs VI nekad neko citu nav darījis, kā vīlis cilvēkus, nedz arī domājis darīt ko citu, un viņš vienmēr atradis kādu, kurš ļāvies pievilties. Nekad nav dzīvojis cilvēks, kurš tik neapstrīdami prastu kaut ko pierādīt un to apliecinātu ar vislielākajiem zvērestiem, bet kurš tos vēl mazāk ievērotu nekā viņš. Un tomēr tas vienmēr prata pievilt ad ovlum52, jo labi pazina šo pasaules mākslu.
Tātad valdniekam nav noteikti jāpiemīt visām nosauktajām īpašībām, bet viņam gan katrā ziņā jāizliekas, ka tam tādas ir. Es drīzāk uzdrošinātos teikt, ka tad, ja šīs īpašības allaž piemīt un tās ievēro, tās ir kaitīgas, bet, izliekoties, ka tādas piemīt, tās ir derīgas, -piemēram, izskatīties žēlsirdīgam, uzticīgam, cilvēcīgam, dievbijīgam, atklātam - un tādam arī būt. Bet audzināt savu raksturu tā, ka vajadzības gadījumā tu proti tās pārvērst pretējās. Un labi jāiegaumē tas, ka valdnieks, it sevišķi jauns valdnieks, nevar atļauties visas šīs īpašības, kuru dēļ cilvēkus uzskata par labiem, jo, Lai noturētu valsti, tam bieži jārīkojas pretēji dotajam vārdam, pret žēlsirdību, pret cilvēcību, pret reliģiju. Tāpēc vajag, lai viņa prāts būtu pieradis izgrozīties pa visiem vējiem un ceļiem, kā to prasa gadījuma Laime. Un, kā jau teicu, Lai viņš nenovēršas no labā, ja tas iespējams, bet lai vajadzības gadījumā prot rīkoties ar ļaunu. Tātad valdniekam gaužām jārūpējas. Lai no viņa mutes neatskanētu nekas tāds, kas pilnam nebūtu saskaņā ar minētajām piecām īpašībām, un, to dzirdot un redzot, Lai viņš šķiet pati žēlsirdība, pati uzticība, pati cilvēcība, pati atklātība, pati dievbijība. Neko nav tik svarīgi izrādīt, kā šo pēdējo tikumu, jo cilvēki visumā secina vairāk ar acīm nekā rokām, - redzēt var katrs, bet sataustīt tikai nedaudzi. Visi redz tevi tādu, kāds tu izliecies, tikai nedaudzi zina, kāds tu esi, un šie nedaudzie neuzdrošināsies pretoties daudzo uzskatiem, kurus turklāt aizstāv valsts vara. Jo, spriežot par cilvēku rīcību un īpaši par valdniekiem, kurus nav gudri kaitināt, vislabāk ir spriest pēc sekām. Tātad valdniekam jāveltī visa vērība, lai tas iekarotu un noturētu valsti. Līdzekļus vienmēr uzskatīs par godīgiem, un katrs viņu slavinās, jo pūli vienmēr aizrauj šķietamība un gala iznākums. Bet pasaulē nav nekā cita kā pūlis, un nedaudzajiem savrupniekiem tikai tad atrodas vieta, kad daudzajiem nav uz kā balstīties. Kāds mūslaiku valdnieks - nebūtu labi to minēt53 - ne par ko citu nesprediķo, kā tikai par mieru un solījumu turēšanu, būdams nāvīgs ienaidnieks kā vienam, tā otriem, un, ja tas kādu no tiem būtu dzīvē izpildījis, jau daudzkārt būtu zaudējis kā slavu, tā valsti.
Tā kā esmu runājis tikai par vissvarīgākajām no minētām īpašībām, pārējās iztirzāšu īsumā, sekojot vispārējam norādījumam, lai valdnieks cenšas, kā pa daļai jau teicu, izvairīties no visa, kas padara to nīstamu un nicināmu. Un ikreiz, kad viņš no tā būs izvairījies, tas būs izpildījis savu uzdevumu, un nekāda cita neslava tam nesagādās briesmas.
Nīstamu to vispirmām kārtām, kā jau teicu, padara ieraušanas kāre un tas, ka viņš piesavinās savu padoto mantu un sievas, no kā vajag atturēties. Jo, ja cilvēku kopumam nelaupa ne mantu, ne godu, tie vienmēr dzīvo mierā, un tad jācīnās vairs tikai ar nedaudzu personu godkāri, kas savaldāma daudzējādiem paņēmieniem un it viegli. Valdnieku dara nicināmu, ja tas tiek turēts par svaidīgu, vieglprāti, mīkstčauli, gļēvuli un nenoteiktu, no kā valdniekam jāvairās kā no zemūdens klints un jācenšas, lai viņa darbos varētu samanīt valdonību, drosmi, nopietnību un spēku. Attiecībā uz viņa privātajām darīšanām ar padotajiem jācenšas, lai viņa lēmums ir neatsaucams un lai viņš uztur par sevi tādas domas, ka neviens neuzdrošinās ne to piekrāpt, ne izmuļķot. Valdnieks, par kuru ir šādi uzskati, tiek ļoti cienīts, un pret to, kas tiek cienīts, ir grūti sākt sazvērestību un grūti tam uzbrukt, ja zināms, ka viņš ir priekšzīmīgs un savējo godāts. Tāpēc valdniekam jābūt divējām bažām, vienām - par pavalstniekiem, otrām - par ārzemju varenajiem. No otrajām var izsargāties ar labu karaspēku un labiem sabiedrotajiem, un labi sabiedrotie tam būs vienmēr, ja tam būs labs karaspēks. Iekšlietas būs vienmēr kārtībā tad, kad būs kārtībā ārējās, ja vien nav iejaukusies sazvērestība. Bet, ja viņš būs rīkojies un dzīvojis, kā esmu teicis, arī sarežģījoties ārlietām, tas vienmēr izturēs ikvienu uzbrukumu, kā jau es stāstīju par spartieti Nabidu.