Ja ārlietās valda miers, jābīstas vienīgi no tā, ka pavalstnieki var grasīties rīkot slepenu sazvērestību, pret ko valdnieks nodrošināsies, ja stingri vairīsies kļūt nīstams un nicināms un ja tauta būs ar viņu apmierināta. Tas katrā ziņā ir panākams, kā jau par to esmu plaši izteicies. Viens no visiespaidīgākajiem līdzekļiem pret visām sazvērestībām, kāds valdniekam var būt, ir - neiemantot pavalstnieku nicināšanu un naidu, jo sazvērnieks vienmēr domā ar valdnieka nāvi apmierināt tautu. Bet, ja sazvērnieks domā, ka tautai tas nepatiks, tad nespēj sadūšoties uz tādu rīcību, jo grūtības, kādas viņam jāpārvar, ir nebeidzamas. Piedzīvojumi rāda, ka sazvērestību bijis daudz, bet tikai nedaudzas beigušās laimīgi, jo sazvērnieks nevar būt viens un nevar sabiedroties ne ar kādiem citiem, kā tikai ar neapmierinātajiem. Bet, tiklīdz tu vienam neapmierinātajam esi atklājis savu nolūku, tu dod viņam izdevību gūt labumu, jo, tevi nododot, viņš var cerēt uz atlīdzību. Tā ka, no vienas puses redzot drošu peļņu, bet no otras - nedrošību un briesmas, vajag būt vai nu reti sastopamam draugam, vai īpašam valdnieka ienaidniekam, lai tas paliktu tev uzticīgs.
Īsos vārdos teikšu, ka sazvērnieka pusē ir bailes, neuzticība, bažas par sodu, kas viņu satrauc, bet valdnieka pusē ir principāta majestāte, likumi, draugu patvērums un valsts, kura viņu aizsargā tā, ka, pievienojot vēl tautas labvēlību, nav iespējama kāda pārdroša sacelšanās. Parasti sazvērniekam jābīstas pirms ļaunā darba veikšanas, bet šajā gadījumā tam jābaidās arī pēc tā, jo tauta tam kļūs par ienaidnieci, tāpēc viņš nevar cerēt ne uz kādu glābiņu. Par šo jautājumu varētu minēt neskaitāmus piemērus, bet es apmierināšos ar vienu no mūsu tēvu laikiem. Kad meseru Annibali Bentivoljo, tagadējā mesera Annibales vectēvu, kas bija Boloņas valdnieks, nogalināja Kanneski, kuri bija pret viņu sadumpojušies, un no viņa dzimtas palika vienīgi mesers Džovanni54, kas vēl bija autiņos, tauta šīs slepkavības dēļ tūdaļ sacēlās pret Kanneskiem un tos nogalināja. Tas notika tautas labvēlības dēļ, kādu Bentivoljo nams toreiz baudīja Boloņā. Tā bija tik liela, ka tad, kad pēc Annibales nāves nepalika neviena, kas varētu valdīt valsti, bet bija norādījumi, ka Florencē esot kāds Bentivoljo pēcnācējs, ko līdz tam uzskatīja par kalēja dēlu55, boloņieši viņa dēļ devās uz Florenci un nodeva tam savas pilsētas valdīšanu, un viņš to darīja tikmēr, kamēr mesers Džovanni bija sasniedzis valdīšanai pienācīgo vecumu. Tātad secinu, ka valdniekam nav daudz jābažījas par sazvērestībām, ja tauta tam ir labvēlīga, bet, ja tā viņam naidīga un to neieredz, jābaidās no visiem un ikviena. Un labi iekārtotas valstis un gudri valdnieki pieliek visas pūles, rūpēdamies, Lai grandi netiktu aizkaitināti un tauta būtu apmierināta, jo tas ir viens no valdnieka vissvarīgākajiem uzdevumiem.
Starp labi iekārtotām un labi pārvaldītām karaļvaļstīm var minēt Franciju, un tur atrodams nebeidzams skaits krietnu institūciju, no kurām atkarīga karaļa brīvība un drošība. No tām kā pirmo var nosaukt parlamentu un tā autoritāti. Tas, kurš šo karaļvalsti iekārtojis56, pazīdams augstmaņu godkāri un bezkaunību, sprieda, ka nepieciešams viņiem ielikt mutē dzelžus, lai tos savaldītu. No otras puses, zinādams par tautas naidu pret grandiem, kas dibinās uz bailēm, un vēlēdamies to izlīdzināt, viņš negribēja, ka tas būtu karaļa uzdevums. Un, lai noņemtu krustu, kāds tam būtu ar grandiem, ja dotu priekšroku tautai, un grūtības ar tautu, ja dotu priekšroku grandiem, tika iecelts trešais tiesnesis, kurš bez karaļa iejaukšanās pārmācītu grandus un atbalstītu vājākos. Nevar būt saprātīgākas un gudrākas iekārtas, kas labāk gādātu par karaļa un valsts drošību. No tā var secināt, ka valdniekam nepatīkamās lietas jādod kārtot citiem, bet patīkamās jādara pašam. Atkal secinu: valdniekam jātur cieņā grandi, bet nav jāiegūst tautas naids. Daudziem varbūt Liksies, ka, aplūkojot romiešu imperatoru dzīvi un nāvi, būs atrodami piemēri, kas runās pretī šiem maniem uzskatiem. Atradīs dažu labu, kas vienmēr dzīvojis cildeni un rādījis augstu garu, tomēr zaudējis impēriju, vai arī to nogalinājuši paša ļaudis, kas pret viņu sazvērējušies. Gribēdams atbildēt šiem ieskatiem, pārspriedīšu dažu imperatoru īpašības, uzrādot viņu bojāejas iemeslus, kas neatšķirsies no tiem, kādus minēju es. Daļēji pieskaršos tām Lietām, kas svarīgas katram, kurš lasa par to laiku notikumiem. Un man liekas, ka pietiks, ja minēšu visus imperatorus, kas valdījuši no filosofa Marka līdz Maksimīna impērijai, proti: Marks Aurēlijs, viņa dēls Kommods, Pertinakss, Juliāns, Sevērs, Antonīns, viņa dēls Kara-kalla, Makrins, Hēliogabals, Aleksandrs un Maksimīns57. Vispirms jāatzīmē, ka citiem principātiem bijis jācīnās vienīgi pret grandu varaskāri un tautas nekaunību, turpretī romiešu imperatoriem bija vēl trešās grūtības - tiem bija jāiztur karaspēka nežēlība un mantrausība, kas nācās tik smagi, ka daudziem bija par posta cēloni. Ir grūti reizē apmierināt karavīrus un tautu, tāpēc ka tauta mīl mieru, tā mīl rāmus valdniekus, bet karavīri mīl valdnieku ar kareivīgu garu, tādu, kas būtu bezkaunīgs, cietsirdīgs un plēsīgs. Viņi gribēja, lai valdnieks tāds būtu arī pret savu tautu, jo tad tie varētu saņemt divkāršu algu, kā ari apmierinātu savu mantkāri un cietsirdību. Tā nu notika, ka tie imperatori, kas - ne dabiski, ne mākslīgi – nespēja iegūt tādu cieņu, Lai turētu grožos kā vienus, tā otrus, vienmēr izputēja. Un vairums, it sevišķi tie, kas principātā bija jaunienācēji, pazīdami grūtības ar abiem šiem pretējiem spēkiem, sāka izpildīt karavīru gribu, nepievēršot uzmanību tautai nodarītajām pārestībām. Šis solis bija neizbēgams: ja valdnieki nevar izvairīties no dažu naida, tiem vispirms jācenšas, lai tos neienīstu vairākums. Bet, ja tas nav panākams, tad visiem spēkiem jācenšas izvairīties no tās sabiedrības daļas naida, kas ir visvarenākā. Tāpēc jaunie imperatori, kuriem bija vajadzīgs ārkārtējs atbalsts, daudz labprātāk pieslējās karaspēkam nekā tautai, un tas vai nu izvērtās viņiem par labu, vai ne, atkarībā no tā, vai valdnieks prata nodibināt savu cieņu armijā. Šo iemeslu dēļ notika tā, ka Marks, Pertinakss un Aleksandrs, būdami mērenas dabas taisnības mīļotāji, cilvēcīgi un labvēlīgi, neciezdami cietsirdību, visi, izņemot Marku, piedzīvoja bēdīgu galu. Vienīgi Marks nodzīvoja un nomira godāts un cienīts, jo tika pie impērijas mantojuma ceļā, un viņam nebija jābūt atkarīgam ne no armijas, ne tautas. Tā kā viņam piemita daudzi tikumi, kas lika to cienīt, vēlāk savas dzīves laikā viņš pirmo noturēja pie kārtības un otro - savās robežās un nekad nebija ne nīsts, ne nicināts. Bet Pertinakss kļuva par imperatoru pret armijas gribu, - Kommoda laikā pieraduši pie vaļīgas dzīves, kareivji nevarēja paciest godīgo kārtību, pie kādas viņus gribēja pieradināt Pertinakss. Viņš bija tādējādi sacēlis naidu un, tā kā bija vecs, naidam vēl pievienojās nicināšana, tāpēc viņš gāja bojā savas valdīšanas sākumā. Jāpiezīmē, ka naidu var iemantot gan ar labiem, gan ļauniem darbiem. Un tāpēc, kā jau teicu, ja valdnieks grib noturēt valsti, viņš bieži ir spiests nebūt Labs: ja kāda šķira - tauta, zaldāti vai grandi - lai tie būtu, kas būdami -, pēc tavām domām, ir vajadzīgi, lai tu noturētos, bet ir samaitāti, tev jāklausa un jāapmierina viņu iegribas, un tad ar labiem darbiem tev nav pa ceļam.