Bet pāriesim pie Aleksandra, kas bija tik labs, ka līdzās visiem citiem slavinājumiem, kādi viņam piešķirti, var minēt to, ka četrpadsmit gadu laikā, kamēr viņš valdīja impēriju, tas nevienam nelika mirt bez tiesas sprieduma. Tomēr, tā kā viņu turēja par mīkstčauli un vīru, kas ļauj pār sevi valdīt mātei, viņu sāka neieredzēt, karaspēks sadumpojās un viņu nogalināja. Turpretim, ja pārrunājam Kommoda, Sevēra, Antoniņa, Karakallas un Maksimīna rakstura īpašības, jūs atradīsiet, ka viņi bija ļoti cietsirdīgi un alkatīgi. Lai izpatiktu kareivjiem, tie netaupīja nekādas netaisnības, ko vien tautai spēja nodarīt. Un visi, izņemot Sevēru, piedzīvoja bēdīgu galu, jo Sevērs bija tik spējīgs, ka, paturot sev pa draugam armiju, kaut arī tauta bija apspiesta, varēja laimīgi valdīt. Viņa izcilās īpašības padarīja to kareivju un tautas acīs tik apbrīnojamu, ka tauta jutās pārsteigta un apstulbināta, bet kareivji - apmierināti. Viņa, jauna valdnieka, darbi bija ievērojami, tāpēc gribu īsumā parādīt, cik labi viņš savā raksturā prata apvienot lauvu un lapsu, par kuriem jau teicu, ka valdniekam nepieciešams atdarināt to dabu.
Sevērs, pazīdams imperatora Juliāna laiskumu, pārliecināja savu karaspēku, ko komandēja Skjavonijā58, ka viņš gribētu doties uz Romu atriebt Pertinaksa nāvi, ko bija nogalinājuši pretoriešu zaldāti, un šā iemesla aizsegā, neizrādot, ka viņš cenšas iegūt impēriju, veda karaspēku uz Romu un nonāca Itālijā ātrāk, nekā kļuva zināms par viņa tuvošanos. Viņam ierodoties Romā, senāts izbijies ievēlēja viņu par imperatoru un sodīja ar nāvi Justiniānu. Pēc šāda iesākuma Sevēram atlika divi šķēršļi, ja viņš gribēja uzkundzēties pār visu valsti: pirmais Āzijā, kur Nigērs, aziātu karaspēka galva, bija licis sevi izsludināt par imperatoru, otrs rietumos, kur atradās Albīns55, kas arī tīkoja pēc impērijas. Un domādams, ka būs bīstami atklāti cīnīties ar abiem, Sevērs nolēma uzbrukt Nigēram un pievilt Albīnu, kuram viņš rakstīja: tā kā senāts viņu esot ievēlējis par imperatoru, viņš gribot šajā godā dalīties ar Albīnu, piešķīra tam cēzara titulu, vēl vairāk: senāts tam esot licis iecelt viņu par savu biedru, un Albīns to visu ņēma par pilnu. Bet, kad Sevērs bija uzvarējis, panācis Nigēra nāvi un nomierinājis austrumus, viņš, atgriezies Romā, sūdzējās senātā, ka Albīns, neraugoties uz viņam piešķirto labvēlību, esot nodevīgi tīkojis Sevēru nogalināt, tāpēc esot nepieciešams sodīt tā nepateicību. Pēc tam viņš devās uz Franciju un atņēma tam valsti un dzīvību.
Kas sīki izpētīs viņa rīcību, atradīs, ka tas bijis zvērīgākais lauva un viltīgākais lapsa, ka ikviens no viņa baidījās un cienīja viņu, bet karaspēks neienīda, tāpēc nav brīnums, ka Sevērs, jaunatnācējs, varējis noturēt tik lielu impēriju, jo viņa ārkārtīgā slava to vienmēr pasargāja no naida, kādu tautai vajadzēja just no pastāvīgām izspiešanām. Bet arī Antonīns, Sevēra dēls, bija loti izcils cilvēks un apvienoja sevī lieliskas īpašības, kas padarīja viņu apbrīnojamu tautas un tīkamu karavīru acīs, jo viņš bija karotājs, kas viegli panes visas grūtības, nicina smalkus ēdienus un dažādu izsmalcinātību, un tas visiem karapulkiem lika viņu mīlēt. Tomēr viņa zvēriskums un nežēlība bija liela un nedzirdēta: viņš bija licis izpildīt neskaitāmus nāvessodus -liela daļa Romas iedzīvotāju un visi Aleksandrijas iemītnieki bija pagalam -, tāpēc visi viņu briesmīgi ienīda un sāka bīties pat tie, kas atradās ap viņu, un tā kāds centurions viņu nogalināja karaspēka vidū.
Te piebilstams, ka no līdzīgas nāves, kādu lemj ar stingru, izlēmīgu drosmi, valdnieki nespēj izvairīties, jo katrs, kam nāve nerūp, var viņus apdraudēt; tomēr valdniekiem no tā nav daudz jābaidās, jo šādi gadījumi notiek ļoti reti. Vienīgi jāsargās nodarīt smagu netaisnību tiem, kas ir valdnieka tuvumā un kalpo viņam, kā to bija darījis Antonīns, kas apkaunojošā kārtā bija licis nogalināt minētā centuriona brāli un ik dienas viņam draudējis, kaut gan tas kalpoja viņa miesassargos. Tas bija pārgalvīgi un bīstami, kā ari vēlāk apliecinājās.
Bet pievērsīsimies Kommodam, kam būtu bijis viegli noturēt impēriju, jo viņš to bija mantojis, būdams Marka dēls, un viņam būtu pieticis vienīgi staigāt tēva pēdās, lai apmierinātu ir tautu, ir karaspēku. Bet, būdams cietsirdīgas un zvērīgas dabas, viņš sāka iztapt karaspēkam un ļaut tam vaļu, lai varētu izmantot savu varu pār tautu. No otras puses, nerūpēdamies par savu cieņu, bieži dodamies teātri, lai cīnītos ar gladiatoriem, un darīdams vēl citas ķeizariskās majestātes necienīgas, zemiskas lietas, viņš sāka zaudēt cieņu kareivju acīs, un, tā kā viena puse viņu ienīda, otra nicināja, pret viņu sadumpojās un to nogalināja.
Atliek vēl pastāstīt par Maksimīna raksturu. Viņš bija ļoti kareivīgs cilvēks, un, kad karaspēkam bija apnikusi Aleksandra mīkstčaulība, par ko jau runāts, pēc viņa nāves tie ievēlēja Maksimīnu par imperatoru, bet tas nevilkās ilgi, jo divas lietas to padarīja nīstamu un nicināmu. Pirmā: viņš bija gaužām zemas kārtas, jo bija ganījis aitas Trāķijā (tas bija visiem zināms un pazemoja viņu ikviena acīs), otrs: pārņemot principātu, viņš bija kavējies doties uz Romu un, apsēžoties ķeizara tronī, pierādījis savu ārkārtīgo nežēlību, jo pret Romas prefektiem un vēl citās impērijas vietās bija pastrādājis daudz varmācību, tādējādi vispārējam nicinājumam viņa zemās izcelšanās pēc pievienojās naids, ko iedvesa bailes no viņa zvēriskuma. Vispirms sadumpojās Āfrika, pēc tam senāts ar visiem Romas iedzīvotājiem, līdz pret viņu sacēlās visa Itālija, kam vēl pievienojās viņa paša karaspēks. Aplencot Akvileju un sastopoties tur ar iekarošanas grūtībām, karavīri, viņa cietsirdības novārdzināti un zaudējuši bailes, jo redzēja, cik daudz viņam ienaidnieku, to nogalināja. Negribu runāt ne par Hēliogabalu, ne Makrīnu, ne Juliānu, kas, būdami caur un cauri nekrietni, ātri noziedēja. Bet, nonākot pie šā iztirzājuma noslēguma, teikšu, ka mūsu laiku valdniekiem ir mazāk grūtību, jo tiem vairs nav tik ārkārtīgi jārēķinās ar karaspēka iegribām. Lai gan pret karaspēku jāizturas ar zināmu ievērību, jautājums tomēr ātri atrisināms, tāpēc ka nevienam no šiem valdniekiem karaspēks kopš seniem laikiem nav vienots ar provinču pārvaldi un administrāciju, kā tas bija Romas impērijā. Un, ja toreiz bija nepieciešams pievērst vairāk vērības armijai nekā tautai, tas notika tikai tāpēc, ka karavīri spēja vairāk nekā tauta. Tagad turpretim visiem valdniekiem, izņemot turku valdnieku un sultānu60, nepieciešams vairāk pievērsties tautai nekā karavīriem, jo tauta spēj vairāk nekā viņi. Kā izņēmumu es minu Turciju, kas vienmēr tur divpadsmit tūkstošus kājnieku un piecpadsmit tūkstošus jātnieku, no kuriem atkarīga karaļvalsts drošība un stiprums. Līdzīgi tas ir ar Ēģiptes valdnieku, kam, atrodoties pilnīgi karavīru rokās, nākas sadzīvot ar tiem pa draugam, nepievēršot uzmanību tautai. Un iegaumējiet, ka Ēģiptes valsts atšķiras no visiem citiem principātiem, - tā līdzinās kristīgai pāvesta valstij, ko nevar dēvēt ne par mantotu, nedz jaunu principātu, jo nevis vecā valdnieka bērni ir mantinieki, bet tas, kuru šajā amatā ievēl pilnvarotas personas, savukārt vecā valdnieka dēli kļūst tikai par augstmaņiem. Un, tā kā šis institūts ir sens, to nevar saukt par jaunu principātu, jo tur nav jāsastopas ne ar vienu no tādām grūtībām kā jaunajos. Lai gan valdnieks ir jauns, šīs valsts institūcijas ir senas un pieņem valdnieku, it kā tas būtu valsts varas mantinieks.