Bet, lai atgrieztos pie mūsu temata, teikšu - ievērojot līdzšinējo iztirzājumu, katram ir skaidrs, ka minēto imperatoru bojāejas cēlonis ir bijis vai nu naids, vai nicināšana. Tā arī būs redzams, kāpēc, daļai no viņiem rīkojoties vienādi, citai - otrādi, tikai dažiem bijis laimīgs, bet pārējiem nelaimīgs gals. Jo, tā kā Pertinakss un Aleksandrs bija jauni valdnieki, tiem nebija vajadzīgs un bija pat bīstami atdarināt Marku, kas principātu tika mantojis. Tāpat Karakallam, Kommodam un Maksimīnam ir bijis par postu atdarināt Sevēru, jo viņiem nebija tādu spēju, lai varētu mīt tā pēdās. Jaunam valdniekam principātā nav iespējams atdarināt Marka rīcību, nedz arī vajag sekot Sevēram, bet viņam no Sevēra jāmācās tikai tas, kas vajadzīgs, dibinot valsti, bet no Marka, - kā pienācīgi un slavējami uzturēt valsti, kas jau ir stingra un nostiprinājusies.
Daži valdnieki, lai noturētu varu, ir atbruņojuši savus padotos, daži citi - sašķēluši pakļautās zemes, vēl citi kurinājuši naidu paši pret sevi. Daži centušies iegūt savā pusē tos, kas valdīšanas sākumā tiem bijuši nelabvēlīgi, citi likuši celt nocietinājumus, citi atkal tos nopostījuši un iznīcinājuši. Un, Lai gan par šīm lietām nevar dot izšķirošu spriedumu, ja visos sīkumos neiedziļinās šo valstu apstākļos, no kurienes tad varētu izrietēt attiecīgie secinājumi, tomēr runāšu par to plašākā nozīmē, kā to prasa pats temats. Nekad nav noticis tā, ka jauns valdnieks atbruņotu savu padotos. Gluži otrādi, ja viņš tos atradis neapbruņotus, tad vienmēr apbruņojis, jo apbruņojot karaspēks top tavs, tie, kas tev neuzticējās, kļūst uzticīgi, bet tie, kas bija uzticīgi, tādi paliek, un no taviem padotajiem viņi top par taviem piekritējiem.
Bet, tā kā visus padotos nevar apbruņot, tad, izraugoties tos, kurus apbruņo, ar pārējiem var rīkoties drošāk. Tas, ka pret pirmajiem tu esi izturējies citādi, padara viņus par taviem parādniekiem, bet otrie tevi aizbildina, jo spriež, ka tie, kam vairāk briesmu un pienākumu, pelna arī vairāk ievērības. Bet, ja tu padotos atbruņo, tu tos aizvaino un parādi, ka viņiem neuzticies vai nu aiz ļaunuma, vai aiz viltus. Kā viens, tā otrs iedveš pret tevi naidu. Un, tā kā tu nevari palikt bez armijas, tev jāvēršas pie algotņiem, kuriem piemīt jau aprakstītās īpašības. Un, pat ja šis karspēks būtu labs, tas nespēj tevi aizsargāt pret vareniem ienaidniekiem un nelabvēlīgiem pavalstniekiem.
Tāpēc, kā jau teicu, jauns valdnieks jaunā principātā vienmēr radījis armiju. Ar šādiem piemēriem ir pilna vēsture. Bet, ja kāds valdnieks iegūst jaunu valsti, pievienojot to vecajai, tad nepieciešams šo valsti atbruņot, izņemot tos, kas iekarošanas brīdī nostājušies tavā pusē. Bet ari tos ar laiku, skatoties pēc izdevības, vajag padarīt gļēvus un sievišķīgus un rīkoties tā, lai visi apbruņotie vīri būtu tevis paša zaldāti, kas dzīvojuši tev apkārt vecajā valstī. Mūsu senči un it sevišķi tie, kurus dēvēja par gudriem, mēdza teikt, ka Pistoiju esot vajadzējis noturēt ar partiju ķildu palīdzību, bet Pizu - ar nocietinājumiem. Tāpēc viņi dažā labā sev pakļautā zemē atbalstīja šķelšanos, lai varētu to vieglāk valdīt. Tajos laikos, kad Itālija atradās zināmā līdzsvara stāvoklī, tas bija Labi darīts. Bet man neliekas, ka to varētu ieteikt tagad, jo es domāju, ka ķildas nenes nekādu labumu, gluži otrādi - kad tuvojas ienaidnieks, sašķeltās pilsētas neizbēgami tūdaļ jāzaudē, jo vājākā partija vienmēr piesliesies svešajai varai, bet otra nespēs stāvokli glābt. Venēcieši, pēc manām domām, minēto iemeslu mudināti, sev pakļautajās pilsētās atbalstīja gvelfu un gibelīnu naidu un, lai gan nekad neļāva nonākt līdz asinsizliešanai, tomēr veicināja šķelšanos viņu vidū, lai pilsoņi, aizņemti ar saviem strīdiem, pret viņiem nesaceltos. Tas, kā redzams, vēlāk neizvērtās venēciešiem par labu, jo, kad pie Vailas viņus sakāva, tūdaļ pilsētas sadūšojās un atkrita no viņiem.
Tādējādi līdzīga rīcība nodod valdnieka vājumu. Stiprā principātā šāda šķelšanās nekad netiktu pieļauta, jo miera laikā tā gan ir izdevīga, tāpēc ka tā var vieglāk valdīt pār padotajiem, bet kara laikā līdzīga kārtība atklāj savas postošās sekas. Nav šaubu, ka valdnieki top Lieli, ja pārvar grūtības un pretestību, kas stājas tiem ceļā. Tāpēc liktenis, it sevišķi, ja tas grib darīt lielu kādu jaunu valdnieku, kam ir vairāk vajadzības iegūt slavu nekā valsts mantiniekam, liek rasties ienaidniekiem, kas sāk ar viņu cīņu, lai tam būtu izdevība viņus pārvarēt un pa tām pašām kāpnēm, kas nesušas ienaidnieku, uzkāpt augstāk. Tāpēc daudzi domā, ka gudram valdniekam veikli jāveicina maza pretestība, lai, to apspiežot, pieaugtu viņa slavas lieliskums.
Valdnieki, un it sevišķi jaunie, palaikam atraduši vairāk uzticības un noderības tajos ļaudīs, kas viņu valdīšanas sākumā turēti aizdomās, nekā tajos, kas viņiem pieslējušies no paša sākuma. Sjēnas valdnieks Pandolfo Petruči valdīja galvenokārt ar to palīdzību, kurus sākumā turēja aizdomās vairāk nekā citus. Bet par to nav iespējami vispārīgi spriedumi, jo viss mainās atkarībā no apstākļiem. Teikšu vienīgi, ka cilvēki, kas valdīšanas sākumā bijuši naidīgi, ja tiem vajadzīgs atbalsts, valdniekam vienmēr būs ļoti viegli iemantojami un būs spiesti tam uzticīgi kalpot, jo atzīs, ka viņiem ar darbiem nepieciešams grozīt uzskatus, kādi par tiem pastāv. Un tā valdniekam no viņiem vienmēr būs vairāk labuma nekā no tiem, kas, juzdamies pārāk droši par viņa labvēlību, top nolaidīgi. Kā temats to prasa, gribu atgādināt valdniekam, kas ieguvis kādu valsti ar tās iekšējo atbalstu, lai viņš labi apsver, kādi iemesli pamudinājuši viņu atbalstīt. Ja tā nav dabiska pieķeršanās viņam, bet tas darīts vienīgi tāpēc, ka iedzīvotāji nav bijuši apmierināti ar iepriekšējo iekārtu, tad viņš tikai ar lielām pūlēm un grūtībām varēs tos noturēt sev pa draugam, jo nespēs tos apmierināt. Un, ja nu senākajā un jaunajā vēsturē rūpīgi iztirzājam šīs parādības iemeslus, būs redzams, ka daudz vieglāk iegūt par draugiem tos, kas bijuši apmierināti ar iepriekšējo iekārtu un tātad bijuši viņam naidīgi, nekā tos, kas, nebūdami apmierināti, atbalstījuši valsts iekarošanu un izturējušies draudzīgi.
Lai drošāk varētu noturēt savu valsti, valdniekiem bijis paradums celt nocietinājumus, kas savalda un iegrožo tos, kuri būtu nodomājuši viņam uzbrukt, un kas būtu drošs patvērums uzbrukuma laikā. Šī rīcība ir slavējama, jo tā mēdz darīt kopš seniem laikiem. Tomēr mūsu dienās ir piedzīvots, ka mesers Nikolo Vitelli, lai noturētu varu, nopostījis divus Cita di Kastello cietokšņus. Gvido Ubaldo, Urbīno hercogs, atgriezies savā valstī, no kuras to bija padzinis Čezāre Bordža, nolīdzināja visus šīs provinces nocietinājumus un nosprieda, ka bez tiem šo valsti būs grūtāk pazaudēt. Bentivolji, atgriezušies Boloņā, rīkojās tāpat. Tātad nocietinājumi ir vai nav noderīgi atkarībā no apstākļiem, un, ja tie ir izdevīgi vienā gadījumā, tad citā tie kaitē. Šo jautājumu var atrisināt šādi: tam valdniekam, kas vairāk baidās no savas tautas nekā no svešiniekiem, jāceļ cietokšņi, bet tam, kas vairāk bīstas no svešiniekiem nekā no tautas, tas nav vajadzīgs. Sforcu namam Milānas cietoksnis, ko tur uzcēla Frančesko Sforca, atnesis vairāk nelaimes nekā visi nemieri šajā valstī.