Kā vēsturnieks Makjavelli tiek pilnam atzīts un celts gaismā vienīgi priekš simt gadiem. Savu laikabiedru vidū viņš ir izcilākais, kas pārstāv renesanses historiogrāfijā florenciešu skolu. To pa daļai raksturo humānistu vēstures tradīciju turpināšana, pa daĻai jaunu ceļu meklēšana. No humānistiem šie florencieši jau tīri ārēji atšķiras ar to, ka augstākas izglītības trūkuma dēļ spiesti rakstīt darbus nevis latīņu valodā, bet demokrātiskajā mātes valodā - itāliski. Tas nozīmē, ka latīnistu retorikas vietā florencieši raksta savus darbus vienkāršā, reālistiskā stilā, kas Makjavelli darbos sasniedz lielu konkrētu spilgtumu. No agrākajiem hronistiem viņš novēršas arī savu darbu kompozīcijas ziņā, atmetot līdz tam ierasto annālistisko (t. i., gadagrāmatu) formu, un tajā vietā sniedz vēsturisku notikumu sakarīgu tēlojumu aizrautīgā stāstījumā, kas saistās ar kādas ievērojamas politiskas personas likteni.
Ar šīm divām savu darbu īpašībām Makjavelli ir pilnīgi mūsdienīgs vēsturnieks un iet daudz tālāk par humānistiem. Tas sevišķi sakāms par viņa ģeniālo historiogrāfisko sacerējumu "Florences vēsture", it īpaši par tās otro un trešo grāmatu, kas tēlo Florences iekšējo vēsturi no pirmsākumiem līdz Mediči nākšanai pie varas (1434). Ar politiķa saasināto skatienu Makjavelli intuitīvi tver sīku faktu dziļāko sakarību un vēsturisko jēgu, kas liecina, ka viņš ir ne vien vēsturnieks, bet arī vēstures filosofs un, par visām lietām, politisks domātājs. Ar to kopš Aristoteļa un Polibija laikiem bija doti neredzēti spēcīgi ierosinājumi vēstures ģenētiskam skatījumam. Bet arī tikai ierosinājumi. Makjavelli bija pārāk impulsīvs gars, pārāk liels itāliešu patriots un politisks polemists, lai ar vēsturniekam vajadzīgo distanci un mieru varētu pagātnes tēlojumos neredzēt smagos sitienus savai nelaimīgajai tēvijai un neizvirzīt politiskas teorijas tās glābšanai. Vēsture viņu neinteresē kā tīra zinātne vai māksla, bet kā ilustrāciju un faktu materiāls savu doktrīnu pierādīšanai. Vēsture viņam ir tikai valsts mākslas kalpone (historia ancilla scientiae poli-ticae). Tāpēc Makjavelli bez sirdsapziņas pārmetumiem noklusē un sagroza vēstures faktus, lai varētu rādīt kā tēvzemes glābējus tādus vīrus (piem., biogrāfijā par Lūkas tirānu Kastručo Kastrakāni), kas vēstures patiesības gaismā bieži izrādās vidusmēra cilvēki. Faktu precizitātes ziņā viņu pārspēj kā priekšgājēji, tā laikabiedri. Savu vēsturisko darbu pamatā Makjavelli parasti ņem kādu agrāku hroniku, papildinot to ar citu hronistu nedrošām ziņām. Pat sava laika tēlojumos tas neizlieto dokumentu liecības, bet uzticas literāriem avotiem. No abām devīzēm "zinātnei un tēvzemei" Makjavelli vienmēr pirmā vietā lika otro, ja ari tā prasīja no viņa pārestību pret vēsturisko patiesību. Par spīti šiem trūkumiem, Makjavelli neapstrīdams nopelns vienmēr paliks viņa mēģinājums tēlot humānistu teorētisko shēmu vietā dzīvus cilvēkus - tēlot viņus reālistiski un patriotiskā degsmē. Makjavelli ieguvis lielāku popularitāti kā valsts politiķis, nevis kā vēsturnieks, sevišķi ar darbu "Valdnieks", kas radīja veselas ideoloģiskas polemikas, kurās cīnījās divi virzieni: makjavellisms un antimakjavellisms. Šos terminus gan visai bieži mēdz Lietot nevis politisku teoriju apzīmēšanai, bet politiskas rīcības raksturošanai, tā bieži vien sagrozot un pārprotot autora īstos nolūkus. Vērtējot Makjavelli politiskos darbus, nodarīsim autoram pāri, patvarīgi šķirot doktrīnu no reālpolitiskiem apstākļiem, kādos šī doktrīna radusies. Tā, saskatot pretišķības starp "Valdnieku" un citiem Makjavelli darbiem, kur tas par ideālo valsts iekārtu atzīst republiku, nav jāaizmirst Itālijas toreizējā politiskā situācija, kas spieda meklēt glābiņu vienvaldības principā, lai sīkās atsevišķās valstiņās sašķelto ienaidnieka apdraudēto zemi pasargātu no iznīcības. Šo mērķi - tautas un valsts pastāvēšanu - Makjavelli licis augstāk par jebkuru citu morāli un ētiku, un šis nacionālais fanātisms ierindo viņu lielāko Itālijas patriotu vidū.
Pirmo reizi kopš viduslaikiem politikai tika dota autonomija, neatkarīgi no visiem cilvēciskās morāles likumiem. Pirmo reizi politika tika pacelta tādos augstumos, ka tai vairs nebija jārēķinās ne ar kādām tradicionālās ētikas normām. Šis princips tad arī izraisīja aso polemiku ap "Valdnieku", kas turpinājusies daudzus gadu simteņus. Parādījusies vesela rinda pretmakjavellisku darbu, no kuriem, piemēra pēc, var minēt klasisko ķeizara Fridriha II darbu "Anti-Machiavell". Ļoti dažādas teorijas bijušas arī Makjavelli attaisnotājiem. Daži saredzējuši viņa darbos nesaudzīgu realitātes attēlojumu, kas nav uztverams kā doktrīna, citi saskatījuši "Valdniekā" satīru par tirānu, un tikai pēdējā gadu simtenī Itālija to dēvē par "vienu no cildenākajiem nacionāLo jūtu izpaudumiem, kādu pazīst Itālijas gara vēsture" (Enciclopedia Italiana, Machiavelli). Tas sakāms it sevišķi par "Valdnieka" pēdējo nodalu, kas noslēdzas kvēlā patriotiskā uzliesmojumā, gaišredzīgās cerībās uz Itālijas glābēju. "Valdniekā" raksturīga Makjavelli individuālistiskā uztvere: valdnieks ir pilnā mērā atbildīgs par valsts likteņiem, kurus noteic viņa aplamā vai pareizā rīcība. Kā tipisku šīs aplamās rīcības piemēru Makjavelli allaž piemin kara algotņu turēšanu nacionāla karaspēka vietā. Ar šo vienīgo iemeslu viņš tad ari izskaidro daudzu valstu sabrukumu. Jau plašāks skatījums redzams "Pārrunās par Tita Līvija pirmo dekādi", kur autors piegriež vērību arī citiem spēkiem, kas virza vēsturi neatkarīgi no valdnieka personas: tautai, reliģijai, audzināšanai. Renesanses naturālisma ietekmē Makjavelli uzskata valsti par dzīvu organismu, kas aug, nobriest un sabrūk. Ja nu šos dabīgos procesus aizkavē kāda launa "kaite", tad ļaunums jāiznīcina pašā pirmsākumā, nebaidoties no kara un izšķirošiem lēmumiem. Svarīgos vēstures pagriezienu brīžos Makjavelli vienmēr māca asu nostāju - pa labi vai pa kreisi, neatzīstot kompromisus un gļēvu vairīšanos no galējām konsekvencēm. Vienmēr uzsverot un atgādinot stipra karaspēka nozīmību valstī, Makjavelli ir viens no pirmajiem, kas sapratis militāras varas spēku un tās saistību ar iekšpolitiskiem un ārpolitiskiem notikumiem.
Balstoties uz uzskatu, ka "vēsture ir mūsu un it sevišķi valdnieku skolotāja un pasaulē vienmēr dzīvojuši cilvēki, kam vienmēr bijušas vienas un tās pašas kaislības", Makjavelli ne tikai atzīst vēstures dotību fatālu atkārtošanos, bet ari piešķir šīm dotībām pamatnozīmi atkarībā no pesimistiskā uzskata par parasta cilvēka dabas ļaunumu un vājumu. Uz šīs premisas, ko izveidojusi dzīves pieredze un nesaudzīgs psihologa skatiens, tad arī paceļas Makjavelli ideju un mācību celtnes asās, satricinoši patiesās līnijas.