Tāpēc vislabākais cietoksnis, kāds var būt, ir neiemantot tautas naidu. Jo, kaut ari tu būtu nocietinājies, bet, ja tauta tevi nīst, tas tevi neglābtu, jo, kad tā ķērusies pie ieročiem, nekad nav trūcis ārzemnieku, kas tai palīdz. Mūsu laikos nav redzams, ka cietoksnis kādam valdniekam būtu nesis labumu, izņemot vienīgi grāfieni di Forli61, kura pēc tam, kad tika nogalināts viņas dzīvesbiedrs grāfs Džirolāmo, paglābās cietoksnī no satracinātās tautas, lai sagaidītu palīdzību no Milānas un atgūtu atpakaļ valsti. Turklāt toreiz bija tādi laiki, kad ārzemnieki nevarēja tautai palīdzēt. Bet pēc tam ari viņai cietoksnis vairs nederēja, kad uzbruka Čezāre Bordža un naidīgā tauta sabiedrojās ar svešinieku. Tātad viņa būtu bijusi lielākā drošībā, ja nebūtu iemantojusi tautas naidu, nekā paļaudamās uz cietoksni. Visu apkopojot, es slavēšu gan tos, kas ceļ cietokšņus, gan tos, kas neceļ, bet pelšu katru, kas, tiem uzticēdamies, neņems par pilnu tautas naidu.
Nekas tā neliek valdnieku cienīt kā diženi pasākumi un lielisks paraugs. Mūsu laikos tāds ir Aragonas Ferdinands, tagadējais Spānijas karalis. Viņu gandrīz varētu saukt par jaunu valdnieku, jo no nenozīmīga karaļa tas ar slavu un iekarojumiem iemantojis pirmā kristīgā karaļa vārdu. Un, ja aplūkosiet viņa darbus, jūs atradīsiet, ka tie visi ir izcili, bet dažs labs pat ārkārtējs. Savas valdīšanas sākumā viņš uzbruka Granadai, un šis pasākums lika pamatus viņa valsts varenībai. Viņš uzsāka karu laikā, kad zemē valdīja miers, nebīdamies tikt aizkavēts, un tā aizrāva Kastīlijas baronus, ka tie atmeta domas par iekšējiem nemieriem. Pa to laiku viņš nemanot ieguva ietekmi un varu pār baroniem. Ar baznīcas un tautas naudu viņš varēja uzturēt karaspēku un ar šo ilgo karu lika pamatus savai karavadoņa prasmei, kas vēlāk viņam atnesa slavu. Turklāt, lai varētu uzsākt vēl lielākas lietas, vienmēr izmantodams reliģiju, viņš rīkojās ar dievbijīgu nežēlību, iztīrot savu karaļvalsti no mauriem; nav cietsirdīgāka un apbrīnojamāka piemēra par šo.
Ar tādu pašu ieganstu viņš iebruka Āfrikā, sāka karagājienu uz Itāliju un pēdīgi uzbruka Francijai. Un tā viņš uzvilka metus lieliem pasākumiem, kas vienmēr turējuši sasprindzinājumā un apbrīnā pavalstnieku sirdis, kurām bija svarīgs gala iznākums. Sieviņa darbi izrietēja cits no cita; viņš nekad nav Ļāvis saviem ļaudīm atelpu, lai tie paspētu darboties viņam pretī.
Valdniekam ir ari ļoti noderīgi rādīt izcilus paraugus valsts iekšējā dzīvē, līdzīgi tam, kā stāsta par meseru Bernabo no Milānas62. Kad rodas izdevība kādu, kurš civilā dzīvē izdarījis kaut ko ārkārtēju - vai nu Ļaunu, vai labu, apbalvot vai sodīt, to vēlams darīt tā, lai par notikumu daudz runātu. Bet pats galvenais - valdniekam jāpūlas piešķirt katram savam darbam slavas un lieliskuma spožumu. Valdnieks ari tiek cienīts, ja viņš ir patiess draugs vai ienaidnieks, bez svārstīšanās parāda vienam labvēlību salīdzinājumā ar otru. Tāda nostāja ir daudz noderīgāka nekā neitralitāte, jo, ja divi tavi vareni kaimiņi sanāk strīdā, tev vai nu ir jābaidās no uzvarētāja, vai ari nav. Abos gadījumos vienmēr būs izdevīgāk atklāt savu nostāju un piedalīties cīņā. Jo pirmajā gadījumā, ja tu nepiedalies, tu kļūsi uzvarētāja upuris - par lielu prieku un gandarījumu uzvarētajam, un nevienam nebūs iemesla tevi aizstāvēt un pieņemt. Jo tas, kas uzvar, negrib divkosīgus draugus, kuri nepalīdz nelaimē, bet zaudētājs tevi nepieņems, jo tu nebūsi gribējis ieročiem rokās dalīties viņa liktenī. Aitolieši bija pierunājuši Antiohu doties uz Grieķiju, lai aiztriektu romiešus. Antiohs aizsūtīja sarunu vedējus pie ahajiešiem, kas bija romiešu draugi, lai tos pierunātu palikt neitrāliem, bet, no otras puses, romieši tos mudināja ķerties pie ieročiem viņu pusē. Lieta nonāca ahajiešu padomes apspriedē, kur Antioha sūtnis tos mēģināja pārliecināt pa Li kt neitrāliem. Romiešu sūtnis viņam atbiLdēja: "Attiecībā uz stāju, ko jūsu valstij ieteic kā labāko un izdevīgāko - neiejaukties mūsu karā, nekas nevar būt nepareizāks, jo neiejaucoties jūs bez žēlastības un bez goda paliekat uzvarētāja laupījums." Un vienmēr tas, kas nav tavs draugs, prasīs no tevis neitralitāti, bet tas, kas ir tev draugs, prasīs, lai tu ar ieročiem nostājies viņa pusē. Neapdomīgi valdnieki, lai izbēgtu no tuvīnām briesmām, pa lielākai daļai sāk neitralitātes ceļu un Lielākoties iet bojā. Bet, ja valdnieks drošsirdīgi un atklāti nostājas vienā pusē, tad, ja tas, kam tu piekriti, uzvar, kaut ari viņš būtu varens un tu paliktu viņa žēlastībā, viņam pret tevi būs pienākums - mīlestības pienākums; cilvēki nekad nav tik negodīgi un tik nepateicīgi, lai tevi tad apspiestu. Turklāt uzvaras nekad nemēdz būt tik pilnīgas, lai uzvarētājam nebūtu jāuzmanās - it sevišķi attiecībā uz to, kas pienākas pēc taisnības. Bet, ja tas, kam tu pieslējies, zaudē, viņš tevi pieņem un palīdz cik varēdams, un tā tu paliec sabiedrotais liktenī, kas var atkal vērsties uz labu.
Otrajā gadījumā, kad tev nav jābīstas no uzvarētāja, lai kurš tas būtu, vēl jo gudrāk ir pieslieties vienai pusei. Tad tu vienu iznīcināsi ar otra palīdzību, kaut gan, ja tas būtu gudrs, viņam vajadzētu pretinieku glābt. Un uzvaras gadījumā sabiedrotais paliek tavā varā, turklāt nav nemaz iespējams, ka, tev palīdzot, viņš neuzvarētu. Te nu jāpiebilst, ka valdnieks jābrīdina nesabiedroties ar kādu varenāku, lai uzbruktu citiem, izņemot, ja uz to spiež vajadzība, kā jau bija teikts. Jo, stiprajam uzvarot, tu paliec viņa varā, bet valdniekiem, cik vien iespējams, jāvairās nokļūt citu žēlastībā. Venēcieši sabiedrojās ar Franciju pret Milānas hercogu, bet viņi varēja no šīs savienības, kas tos iegrūda postā, izvairīties. Bet, ja izvairīšanās nav iespējama, kā tas bija florenciešiem, kad pāvests ar spāniešiem devās uzbrukumā uz Lombardiju, tad minēto iemeslu dēļ valdniekam jāizšķiras par labu vienai pusei. Lai neviena valsts nedomā, ka tā var izvēlēties pilnīgi drošu ceļu. Drīzāk lai šaubās par visiem, jo tāda nu reiz ir pasaules kārtība, ka tu nekad nepagūsti izbēgt no kādas likstas, neieskrienot citā. Bet gudrība ir pazīt nelaimju raksturu un izvēlēties mazāk bīstamo.
Valdniekam arīdzan jāizrāda, ka tas mīl talantus, un jāatbalsta izcili cilvēki katrā mākslā. Turklāt viņam jāiedrošina pavalstnieki, lai tie mierīgi strādā savu darbu, vai nu tas būtu tirdzniecībā vai zemkopībā, vai ikkurā citā cilvēku nodarbībā, lai dažs neatturas izdaiļot savus īpašumus aiz bailēm, ka tie netiek atņemti, un cits - atvērt uzņēmumu aiz bailēm no nodokļiem, bet valdniekam jārūpējas par apbalvojumiem tiem, kas ar šīm lietām nodarbojas. Un lai katrs domā, kā varētu kuplināt savu pilsētu vai valsti. Turklāt zināmos gadalaikos tautai jāgādā svētki un izrādes, un, tā kā katra pilsēta sadalās pēc amatiem vai ģildēm, ar šīm sabiedrībām jārēķinās un savā reizē jāviesojas viņu vidū. Jābūt par paraugu cilvēcībai un augstsirdībai, tomēr vienmēr paturot stingru savas majestātes cieņu, jo tās nedrīkst trūkt nevienā reizē.
Valdnieka liktenī nav niecīga nozīme ministru izvēlei, kas ir vai nav labi atkarībā no valdnieka gudrības. Pirmais, pēc kā var vērtēt kādu valdnieku un viņa sajēgu, ir palūkoties, kādi ļaudis tam apkārt, un, ja tie ir piemēroti un uzticami, valdnieku vienmēr var uzskatīt par gudru. Jo viņš būs pratis atzīt to piemērotību un paturēt tos uzticamus. Bet, ja tie tādi nav, par valdnieku nekad nevarēs būt labās domās, jo pirmā kļūda, ko tas būs pieļāvis, būs šī izvēle. Nav neviena, kas, pazīdams meseru Antonio da Venafro kā Sjēnas valdnieka Pandolfo Petruči ministru63, neuzskatītu Pandolfo par ļoti gudru vīru, ja viņam tāds ministrs.