Jo ir trīs sapratnes paveidi: viena saprot pati, otra saprot, ja cits paskaidro, trešā nespēj saprast ne pati, ne ar citu paskaidrojumiem. Pirmā ir lieliska, otrā izcila, trešā nekam nederīga. No teiktā secināms, ka Pandolfo piederēja ja ne pirmajai grupai, tad noteikti otrajai. Jo, ja kāds valdnieks prot izšķirt labo no ļaunā kāda cilvēka vārdos un darbos, tad, pats nebūdams īpaši apķērīgs, viņš pazīs sava ministra labos un sliktos darbus un vienus slavēs, otrus pels; tā ministrs nevarēs cerēt viņu piekrāpt, bet tam būs jāizturas krietni. Bet, lai valdnieks spētu novērtēt ministru, der šāds paņēmiens, kas nekad neviļ. Ja tu redzi, ka ministrs vairāk domā par sevi nekā par tevi un visās darīšanās slepeni meklē savu labumu, tad tāds nekad nebūs labs ministrs, nedz arī tu viņam vari uzticēties. Jo tādam, kura rokās ir citam piederoša valsts, nekad nav jādomā par sevi, bet par valdnieku un nav jārūpējas par lietām, kas to neskar. Bet, no otras puses, valdniekam, lai ministrs paliktu uzticams, jāveltī tam cieņa, jāpadara tas bagāts, jāsaistās ar viņu pienākumiem un jādalās godinājumos un svarīgos uzdevumos, lai daudzie pagodinājumi un piešķirtās lielās bagātības neliek tam iekārot citu godu un bagātības un lai lielie amati liek viņam bīties no varas maiņām, un jāliek viņam atzīt, ka bez valdnieka tas nevar pastāvēt. Kad valdnieki un ministri būs tādi, tie varēs viens otram uzticēties, ja citādi, pienāks bēdīgs gals kā vienam, tā otram.
Negribu atstāt malā kādu svarīgu jautājumu un kādu kļūdu, no kuras valdniekiem grūti atturēties, ja tie nav ļoti piesardzīgi vai ja neprot Labi izvēlēties. Un tas ir par glaimotājiem, ar kuriem ir pilni galmi. Jo cilvēki ir tik lieli patmīļi un tā sevi krāpj, ka tikai ar grūtībām spēj izsargāties no šīs sērgas, un, kad tie veļas izsargāties, rodas briesmas tikt nicinātam. Jo nav cita līdzekļa izsargāties no glaimiem, kā likt cilvēkiem saprast, ka viņi tevi neapvaino, sacīdami patiesību. Bet, ja katrs var tev teikt patiesību acīs, trūkst respekta. Tāpēc gudram valdniekam jāiet trešais ceļš, izvēloties valdībā gudrus cilvēkus un vienīgi viņiem dodot brīvu vaļu teikt patiesību un tikai par tām lietām, par ko viņiem jautā, ne par ko citu. Viņi jāizvaicā par visu un jāuzklausa viņu domas, bet pēc tam pašam jāizdara secinājumi. Un pret šiem padomniekiem, ikvienu no viņiem, jāizturas tā, lai katrs saprot, ka, jo brīvāk tas runās, jo vairāk to uzklausīs. Bez viņiem valdniekam nav jāuzklausa neviens cits, jāseko nolemtajam un jābūt savos lēmumos negrozāmam. Kas rīkojas citādi, vai nu glaimotāja dēļ iet bojā, vai arī bieži maina savu izturēšanās veidu, tāpēc viņa cieņa krītas.
Pāters Luka, pašreizējā imperatora Maksimiļiāna uzticības persona", runājot par viņa Majestāti, teica, ka viņš neapspriežoties ne ar vienu, bet ari neko nedarot pēc sava prāta. Proti, viņš rīkojas pretēji minētajiem noteikumiem. Jo imperators ir noslēgts cilvēks, kas savus nolūkus nevienam neizpauž un nevaicā neviena domas. Bet, kad nu viņš sāk darboties un viņa nodomi sāk atklāties, viņš saduras ar to cilvēku pretestību, kas tam ir apkārt. Un, būdams vieglas dabas, viņš no saviem nodomiem atkāpjas. Tā nu notiek, ka to, ko viņš vienā dienā padara, tas otrā iznīcina. Un nekad nevar saprast, ko viņš grib un ko nodomājis darīt, un uz viņa lēmumiem nevar paļauties. Tāpēc valdniekam vienmēr jāapspriežas, bet tikai tad, kad viņš pats grib, nevis kad citi grib. Gluži otrādi, viņam jānoraida katra vēlēšanās dot tam padomus tādās lietās, kur viņš to neprasa. Taču pašam jābūt izšķērdīgam vaicātājam un pēc tam pacietīgi jāuzklausa patiesība pārjautāto, un viņam jādusmojas, ja kāds aiz kautrības nerunā taisnību.
Bet, ja citi domā, ka dažs valdnieks, kuru tur par gudru, tādu slavu ieguvis nevis paša, bet savu labo padomnieku dēļ, tie, protams, maldās. Jo tā ir vispārēja regula bez izņēmumiem, ka valdnieks, kas pats nav gudrs, nevar gūt labus padomus, varbūt tikai tad, ja viņš uzticas vienam vienīgam ļoti gudram vīram, kas to visās lietās vada. Šajā gadījumā viņu var labi vadīt, bet tas nevilktos ilgi, jo tāds pa-valdonis īsā laikā viņam atņemtu valsts varu. Bet, apspriežoties ar vairākiem, valdnieks, kas nebūs saprātīgs, negūs saskanīgus padomus, nedz arī pratīs pats tos saskaņot. Padomnieki katrs turēs prātā savu, un valdnieks nespēs ne viņus savaldīt, ne izprast. Un citādi nemaz nevar būt, jo cilvēki vienmēr būs negodīgi, ja nepieciešamība tos nepadarīs godīgus. Tāpēc jāsecina, ka labi padomi, lai tie nāktu no kā nākdami, vienmēr rodas no valdnieka gudrības, nevis valdnieka gudrība no labiem padomiem.
Ja minētajiem ieteikumiem prātīgi seko, jauns valdnieks sāk līdzināties senam, un tas viņu tūdaļ padara daudz drošāku un stiprāku nekā tad, ja viņš valsts varu būtu mantojis. Jo sveša valdnieka darbību novēro daudz vairāk nekā mantinieka darbību, un, ja šī darbība izrādās ievērojama, viņš iegūst un piesaista daudz vairāk cilvēku nekā senās cilts valdnieks. Jo cilvēkus daudz vairāk nodarbina tagadne nekā pagātne, un, ja tie tagadnē atrod ko labu, tie par to priecājas un cita nemeklē, bet iestājas par savu valdnieku, ja vien viņš pats gādā par savām lietām. Un tā viņa slava būs divkāršojusies, jo viņš būs radījis jaunu principātu, kā arī to izgreznojis un nostiprinājis ar labiem Likumiem, krietnu armiju, labiem draugiem un labiem piemēriem. Tāpat kā divkāršos savu kaunu tas, kas, būdams dzimis valdnieks, sava īsā prāta pēc valsti pazaudēs. Ja aplūkojam sinjorus, kas mūsu laikos Itālijā pazaudējuši valstis, kā Neapoles karali, Milānas hercogu un citus, tad viņiem visiem būs viens kopīgs trūkums attiecībā uz armiju, - par iemesliem jau iepriekš plaši runāts. Turklāt būs redzams, ka dažam labam vai nu tauta bijusi naidīga, vai, ja ari tauta būtu bijusi draudzīga, tas nebūs pratis sev iemantot augstmaņus. Jo bez šīm kļūdām nevar pazaudēt varu, ja pietiek spēka turēt armiju karalaukā. Maķedonijas Filipam, nevis Aleksandra Lielā tēvam, bet tam, ko uzvarēja Tīts Kvintijs65, nebija liela valsts salīdzinājumā ar grieķiem un romiešiem, kas viņam uzbruka. Bet, tā kā viņš bija karavīrs, prata apieties ar tautu un nodrošināja savā pusē augstmaņus, viņš izturēja pret ienaidniekiem daudzus kara gadus, un, ja arī beigās pazaudēja dažas pilsētas, tomēr viņam palika karaļvalsts.
Tāpēc tie mūsu valdnieki, kas daudzus gadus valdījuši un pēc tam zaudējuši principātu, lai neapsūdz likteni, bet pašu laiskumu, jo viņi mierīgos laikos nekad nav domājuši, ka laiki var mainīties (tā ir parasta cilvēku kļūda - labā laikā neparedzēt negaisu), un, kad nu vēlāk pienāk slikti laiki, viņi domā par bēgšanu, nevis par aizstāvēšanos, un cer, ka tauta, uzvarētāju varmācības nomākta, sauks tos atpakaļ. Šis ceļš ir labs, ja neviena cita nav, bet nav gudri tā dēļ. pamest citus līdzekļus; neviens taču negribēs krist ar cerību, ka vēlāk atradīsies kāds, kas to piecels. Tas var notikt un var nenotikt, turklāt pat tad, ja tas notiek, tev nav nekādas drošības, jo tā ir nederīga izeja, kas nav atkarīga no tevis. Tikai tie aizsardzības līdzekļi ir labi, droši un izturīgi, kas atkarīgi no tevis paša un tavām spējām.