Nav man nezināms, ka daudziem ir bijis un vēl pastāv uzskats: pasaules lietas vada Dievs un liktenis. Cilvēki ar savu prātu nespēj tās labot, un tur nekas nav līdzams. Tāpēc varot secināt, ka nav vērts daudz gar šīm lietām nopūlēties, bet labāk atstāt tās likteņa ziņā. Šis uzskats liekas vēl ticamāks mūsu laikos, vērojot lielās pārmaiņas, kādas redz ik dienas norisināmies pretēji katram cilvēku aprēķinam. Par to domājot, es dažu labu reizi esmu savā ziņā pieslējies šim uzskatam. Tā kā mūsu brīvā griba nav dzisuši, domāju, būs taisnība, ka liktenis valda pār pusi no mūsu darbiem, bet otru pusi vai drusku mazāk tas atstāj lemt mums pašiem. Es to pielīdzinu postīgai upei, kas dusmās pārplūdina līdzenumus, aizrauj kokus un ēkas, izskalo no vienas vietas zemi un aiznes to citā. Visi no tās bēg, katrs piekāpjas tās trakuma priekšā, nespējot pretoties. Bet, ja ari tā būtu, nav tā, ka cilvēki mierīgos laikos nevarētu tālredzīgi ierīkot dambjus un aizsprostus, lai, līmenim ceļoties, ūdens notecētu vai nu kanālā, vai arī varētu novaldīt straumes spēku, lai tā nekļūtu tik patvaļīga un bīstama. Tāpat tas ir ar likteni, kas parāda savu varu, ja nav gādāts par pretestības iespējām, un tad vērš savu niknumu turp, kur tas zina, ka nav celti nekādi dambji, ne aizsprosti tā savaldīšanai.
Ja jūs aplūkosiet Itāliju, kas ir šo lielo pārmaiņu vieta un ir tās iekustinājusi, jūs redzēsiet, ka tā ir līdzens lauks bez dambjiem un aizsprostiem. Jo, ja tai būtu dotas pienācīgas iespējas pretoties, kā Vācijai, Spānijai un Francijai, šie pali nebūtu radījuši tagadējās lielās pārmaiņas vai arī nemaz nebūtu uznākuši. Ar to, man šķiet, ir diezgan sacīts par pretošanos liktenim vispār. Bet, pievēršoties atsevišķiem gadījumiem, jāteic, ka šodien var redzēt dažu labu valdnieku laimīgi valdām, bet rīt nogrimstam, lai gan nav manāms, ka viņš būtu mainījis savu dabu vai spējas. Tas notiek, pēc manām domām, aiz iemesliem, par kuriem jau plaši pārrunāts iepriekš, tas ir: valdnieks, kas visnotaļ balstās uz likteņa laimi, iet bojā, ja tā mainās.
Es domāju arī, ka veiksmīgs ir tas, kura rīcība saskan ar laika īpatnībām66 un tāpat neveiksmīgs irtas, kurš rīkojas pretēji laikam. Jo ir redzams, ka cilvēki, sekojot mērķim, kāds ir katram, tas ir, slavai un bagātībai, rīkojas dažādi: viens - ar apdomu, otrs - strauji, viens -varmācīgi, otrs - ar viltu; viens - ar pacietību, otrs - pretēji; un katrs mērķi var sasniegt dažādos veidos. Gadās redzēt ari divus apdomīgos, no kuriem viens sasniedz mērķi, otrs ne; un tāpat divus ar vienādiem panākumiem, kaut gan dažādi rīkojoties, jo viens būs bijis apdomīgs, otrs straujš. Tas neceļas ne no kā cita, kā no laikmeta īpatnībām, kas saskan vai nesaskan ar viņu rīcību. No šejienes ari izriet tas, ko teicu, ka divi, rīkodamies dažādi, sasniedz vienu un to pašu gala iznākumu. Bet, diviem rīkojoties vienādi, viens mērķi sasniedz, otrs ne. No tā ari atkarīgas veiksmes maiņas, jo, ja vienam, kas rīkojas apdomīgi un pacietīgi, apstākļi tā iegrozās, ka šāda rīcība ir laba, tam laimējas. Bet, ja laiki un apstākļi mainās, tas krīt postā, jo nemaina savu rīcības veidu.
Cilvēki bieži nemēdz būt tik gudri, ka prastu tam piemēroties. Pa daļai tāpēc, ka virsroku gūst dabas noslieces, daļēji arī tāpēc, ka, ja cilvēkam visu laiku laimējies, ejot vienu ceļu, viņu nevar pārliecināt no tā novērsties. Un apdomīgais, kad pienācis laiks rīkoties strauji, nedara to un iet bojā, bet, ja viņš spētu mainīt savu dabu pēc laikiem un apstākļiem, viņa laime paliktu nemainīga. Pāvests Jūlijs II rīkojās viscaur strauji, un viņam gadījās šim rīcības veidam tik piemērots laiks un apstākļi, ka iznākums vienmēr bija laimīgs. Aplūkojiet pirmo uzbrukumu Boloņai vēl mesera Džovanni Bentivoljo dzīves laikā. Venēcieši nebija ar to apmierināti, Spānijas karalis ari ne, ar Franciju vēl notika pārrunas, bet pāvests ar visu savu straujumu un sparu pats metās šajā pasākumā, un, kad tas reiz bija iekustināts, Spānijai un venēciešiem bija jāpaliek mierā -pēdējiem aiz bailēm, pirmajai - aiz vēlēšanās iegūt visu Neapoles karalisti. No otras puses, viņš piesaistīja Francijas karali, jo šis karalis, redzēdams, ka pāvests sācis rīkoties, un vēlēdamies to iegūt par sabiedroto, lai pazemotu venēciešus, nolēma, ka nevar viņam liegt savus ļaudis, citādi tas būtu publisks apvainojums. Tātad Jūlijs ar savu pēkšņo karagājienu panāca to, ko nebūtu panācis neviens cits ar visu savu cilvēcisko gudrību. Jo, ja tas būtu vilcinājies, lai pirms iziešanas no Romas pieņemtu stingrus lēmumus un visas lietas savestu kārtībā, kā to būtu darījis jebkurš cits pāvests, viņam nekas nebūtu izdevies. Francijas karalis tad būtu atradis tūkstoš aizbildinājumu, un pārējie būtu tam radījuši lielus draudus. Nepieminēšu pārējos šā pāvesta darbus, jo tie visi bijuši līdzīgi un visi labi izdevušies, un īsā dzīve tam nav ļāvusi izjust pretējo. Ja būtu iestājušies laiki, kad vajadzētu rīkoties apdomīgi, viņam būtu jāiet bojā, tāpēc ka viņš no sava rīcības veida nekad nebūtu novērsies, jo daba viņu uz to spiestu. Tātad secinu, ka likteņa maiņās, ja cilvēki stūrgalvīgi paliek pie sava rīcības veida, tie ir laimīgi, kamēr abu starpā ir saskaņa, bet nesaskaņas gadījumā top nelaimīgi. Domāju gan, ka labāk būt straujam nekā apdomīgam, jo Fortūna ir sieviete un, ja viņu grib pakļaut, to vajag sist un grūstīt. Ir redzams, ka to drīzāk var pieveikt straujie, nevis tie, kas rīkojas vēsi. Un tā viņa vienmēr, kā jau sieviete, ir draudzīga jaunekļiem, jo tie nav tik apdomīgi, bet ir nežēlīgi un savalda viņu ar lielāku drosmi.
Aplūkojot visu sacīto un pašam pārdomājot, vai tagadējā Itālijā būtu pienākuši laiki jaunam valdniekam un vai būtu radusies izdevība kādam gudram un spējīgam vīram ieviest jaunu kārtību, kas viņam darītu godu un panāktu visu pavalstnieku labumu, man šķiet, - tik daudzi apstākļi sakrīt par labu jaunam valdniekam, ka es nezinu, vai jebkad tam bijis piemērotāks laiks par šo. Kā jau sacīts, ja gribēja parādīties Mozus spēks, bija vajadzīgs, lai Izraēla tauta atrastos Ēģiptes verdzībā. Lai pazītu Ķīra drosmi un varenību, persiešiem vajadzēja būt mēdiešu apspiestiem, un, lai izceltos Tēsēja lieliskums, atēniešiem vajadzēja būt izklīdinātiem. Tāpat tagad, ja gribam iepazīt kāda itāliska gara izcilumu, bija nepieciešams, lai Itālija nonāk tagadējos apstākļos, lai tā nonāk lielākā verdzībā par ebrejiem, Lielākā klaidonībā par atēniešiem, bez vadonības, bez likumiem, sakauta, izlaupīta, saplosīta, apkrāpta, un lai tā būtu izcietusi visu postu.
Lai gan līdz šim parādījies dažs cerības stars kādā personā6', tā ka būtu jādomā, - Dievs viņu sūtījis Itālijas glābiņam, tomēr liktenis to piemeklējis viņa darbības augstākā skrējienā, tā ka zeme palikusi kā bez dzīvības un gaida, kas varētu dziedināt tās brūces un darīt galu Lombardijas jukām un laupīšanām, Neapoles karaļvalsts un Toskānas izlaupīšanai un apcirpšanai, un kas darītu veselas jau kopš ilga laika trumos izvērtušās vainas. Redziet, kā tā lūdz Dievu, lai viņš sūta kādu, kas to pestītu no šīm nežēlībām un barbariskajām var-mācībām. Redziet ari, cik tā sagatavojusies un nobriedusi sekot kopīgam karogam, ja vien būtu kāds, kas to satver. Bet pašlaik nav redzams neviens cits, uz ko tā varētu cerēt, kā vien Jūsu slavenais Nams, kas ar savu spēku un likteņa laimi, Dieva un Baznīcas izredzēts, pār kuru tas tagad valda68, var uzņemties atbrīvošanas vadību. Un tas Jums nenāksies pārlieku grūti, ja Jūs turēsiet acu priekšā jau minēto vīru darbus un dzīvi. Lai gan šie vīri bija izcili un brīnumaini, tomēr tie bija cilvēki, un katram no viņiem bija mazāk izdevības nekā pašlaik, jo viņu panākums nebija nedz taisnīgāks, nedz vieglāks par šo, nedz ari Dievs tiem bija lielāks draugs nekā Jums. Šī ir taisna tiesa, - šis karš ir taisnīgs, jo nepieciešams, un šie ieroči ir svēti, jo ne uz ko citu vairs nav cerības69. Te ir vislielākā izdevība, un, kur ir liela izdevība, nevar būt lielu grūtību, ja vien seko to vīru rīcībai, kurus esmu norādījis paraugam. Turklāt ir pieredzēti ārkārtīgi Dieva darbi, kādiem nav piemēra, - jūra ir atvērusies, kāds mākonis Jums rādījis ceļu, no klints izplūdis ūdens, no debesīm kritusi manna, viss sadarbojas Jūsu varenībai. Pārējais jāveic Jums. Dievs nevēlas padarīt visu, lai neatņemtu gribas brīvību un to slavas daļu, kas piederas mums. Un nav nekāds brīnums, ja neviens no minētajiem itāliešiem nav spējis izdarīt to, ko, cerams, izdarīs Jūsu slavenais Nams. Ja arī tik daudzās Itālijas revolūcijās un tik daudzos karos allaž licies, ka tās militārais spēks izsīcis, tas notika tādēļ, ka vecie likumi nebija labi, un nebija zināms neviens, kas prastu atrast jaunus. Bet nekas tā neceļ godā vīru kā viņa iedibinātie jaunie likumi un rīkojumi.