Ja tiem ir droši pamati un savs lieliskums, tie dara valdnieku cienījamu un apbrīnojamu, un Itālijā netrūkst vielas, kam piešķirt jaunas formas. Te locekļos ir liels spēks, taču galvā tā pietrūkst. Divkaujās un atsevišķās sadursmēs jūs vērojat, cik itālieši ir pārāki par citiem spēkā, veiklībā un attapībā. Bet, tiklīdz ir darīšana ar karaspēku, tas vairs neparādās. Un tas viss notiek vājās vadības dēļ: tie, kas lietu prot, nav paklausīgi, un katram liekas, ka viņš ir gudrāks, lai gan Līdz šim nav zināms neviens, kas būtu tā izcēlies ar savām spējām un veiksmi, lai citi tam pakļautos. Ar to izskaidrojams, kāpēc tik ilgā laikā, tik daudzos karos pagājušos divdesmit gados, vienmēr, kad karaspēks sastāvējis tikai no itāliešiem, tam klājies slikti. Par to vispirmām kārtām liecina Taro, tad Alesandrija, Kapuja, Dženova, Vaila, Boloņa un Mestri70.
Tātad, ja Jūsu slavenais Nams grib sekot tiem izcilajiem vīriem, kas atguvuši savas provinces, tad vispirms nepieciešams kā katra pasākuma pamatu radīt savu armiju, jo nevar būt uzticamāku un labāku karavīru. Un, lai gan katrs no viņiem ir labs, visi kopā tie kļūs vēl labāki, ja redzēs, ka tos vada viņu valdnieks, tos cienīdams un uzturēdams. Tātad ir nepieciešams veikt priekšdarbus šādam karaspēkam, lai svešiniekiem varētu pretoties aritālisku drosmi. Un, lai gan šveiciešu un spāniešu kājniekus dēvē par briesmīgiem, tomēr abiem ir trūkumi, tāpēc trešais spēks ne tikai spētu tiem pretoties, bet var cerēt tos uzvarēt. Jo spānieši nespēj turēties pretī jātniekiem, bet šveiciešiem ir bail no kājniekiem, kurus tie sastop kaujā tikpat negantus kā viņi paši.
Tā ir jau piedzīvots un pieredze to rādīs, ka spānieši nespēj pretoties franču jātniekiem, bet šveiciešus sagrauj spāņu kājnieki. Lai gan par pēdējo nav vēl pilnīgas pieredzes, tomēr kaujas dienā pie Ravennas varēja redzēt mazu mēģinājumu: spāņu kājnieki sadūrās ar vācu karaspēku, kuram irtie paši cīņas paņēmieni kā šveiciešiem, turklāt spāņi ar sava ķermeņa izveicību un savu mazo vairodziņu palīdzību bija iespiedušies tiem zem pīķiem un atradās tur pa cīņas laiku drošībā, kamēr vācieši nekā nespēja rīkoties pretī. Un, ja nebūtu jātnieku, kas spāņus aiztrieca, viņi visi būtu pagalam. Tā kā ir zināmi abu šo infantēriju trūkumi, varētu veidot kādu jaunu, kas spēj pretoties jātniekiem un kam nav bail no kājniekiem. To nevarēs panākt ar citādiem ieročiem, bet ar kārtības maiņu. Un tās, lūk, ir lietas, kas, no jauna iekārtotas, piešķir jaunam valdniekam slavu un varenību.
Tātad nevajadzētu palaist garām šādu izdevību, lai Itālija pēc tik ilga laika ierauga parādāmies savu glābēju. Nevaru izteikt, ar kādu mīlestību visās šajās provincēs, kas cietušas no svešinieku plūdiem, viņu saņemtu - ar kādām atriebības slāpēm, ar kādu nelokāmu uzticību, ar kādu bijību, ar kādām asarām. Kuri vārti gan viņam aizvērtos? Kuri novadi viņam liegtu savu paklausību? Kāda skaudība stātos tam ceļā? Kurš itālietis atrautu viņam savu cieņu? Visiem riebjas šī barbaru kundzība. Lai tad nu Jūsu slavenais Nams uzņemas šo uzdevumu ar drosmi un cerībām, kādas pavada taisnus darbus, lai zem tā karogiem mūsu tēvija atgūtu savu diženumu, un zem tā zīmes lai piepildās Petrarkas vārdi:
Pret mežonību tikums
Tvers ieročus, būs cīniņš ātri šķirts:
Jo senās drosmes likums
Nav izgaisis no itālieša sirds.71
1 Šeit Makjavelli norāda uz savu Likteni 1512. un 1513. gadā, kad pēc republikāniskās Soderīni valdības krišanas viņš tika atcelts no visiem amatiem, kā ari īslaicīgi apcietināts aizdomās par līdzdalību sazvērestībā.
2 Frančesko Sforca (1401-1466) - Sforcu dinastijas dibinātājs Milānā, sākotnēji kondotjers, kurš kļuva par Milānas pilsētas un hercogistes valdnieku.
3 Neapoles karaliste 15. un 16. gadsimta mijā atradās pārmaiņus Spānijas un Francijas ietekmes sfērā. Makjavelli šeit domā Aragonas karali Ferdinandu II (1479-1516), kurš kļuva par Neapoles valdnieku 1504. gadā.
4 Makjavelli atsaucas uz savu darbu "Pārrunas par Tita Līvija pirmo dekādi" ("Discorsi spora la prima Deca di Tito livio", 1513-1517).
s T.i., Alfonso d" Este (1476-1537), Ferrāras hercogs, viens no sava laika Itālijas redzamākajiem politiķiem, izcils mākslu patrons. Makjavelli minētie gadskaitļi attiecas uz 1484. un 1510. gadu.
6 Šeit Makjavelli raksta par notikumiem Milānā 1499.-1511. gadā. Francijas karalis Ludviķis XII (1462-1515) uzreiz pēc nākšanas pie varas 1498. gadā vairākkārt centās atņemt Milānu Lodoviko Sforcam (1452-1508), Milānas hercogam, kurš galu galā bija spiests hercogisti pamest frančiem. Taču pāvesta Jūlija II vadītā "Svētā savienība" 1513. gadā (t.i., "Valdnieka" sarakstīšanas gadā) atkal padzina frančus no Milānas.
7 T.i., kad Osmaņu impērija 1453. gadā iekaroja pēdējās grieķiski runājošās Bizantijas (Austrumromas) impērijas paliekas, t. sk. Konstantinopoli.
8 T.i., viegli bruņoti kājinieki.
9 Grieķijas reģiona Aitolijas iedzīvotāji, kuri 2. gs. p.m.ē., konkurēdami ar ahajiešiem, aicināja palīgā romiešus. Iznākumā Aitolija 146. g. p.m.ē. kļuva par Romas republikas provinci.
10 Antiohs III "Lielais" (241-187 p.m.ē.), Seleikīdu impērijas imperators, kurš romiešu-sīriešu karā (191-188 p.m.ē.) karoja ar romiešiem par Grieķijas teritorijām un zaudēja.
" Filips V (238-179 p.m.ē.) - Maķedonijas karalis.
12 Li., par Ludviķi XII, kurš pārvaldīja teritorijas Itālijā no 1499. līdz 1512. gadam, nevis Kārli VIII, kurš tur valdīja vienīgi 1494. un 1495. gadā.
13 1499. gadā Francijas karalis Ludviķis XII, sekojot Venēcijas republikas uzaicinājumam, iebruka Lombardijā un ieņēma Milānu.