Beidzot dažus vārdus par terminoloģiju tulkojumā. Tā kā latviešu valodā nav valststiesiska termina, kas atbilstu Latīņu princeps (fr. -le prķnce, vācu - der Fürst), saskaņā ar Rietumeiropas politisko vēsturi esam spiesti lietot plašāko terminu "valdnieks". Šādu terminoloģiju Makjavelli darba saturs pilnīgi pieļauj, jo viņa il prķncipe tēls nav iecerēts kādas noteiktas politiskas sistēmas ietvarā, bet reprezentē absolūtās varas nesēju, kas var būt tiklab firsts, hercogs, karalis vai ķeizars. Blakus terminam prķncipe stāv principato, kas Makjavelli darbā apzīmē valsti, kurā, pretstatā republikai, valda vienpersonīgs valdnieks. Šo terminu esam atstājuši negrozītu. "Valdnieks" pirmo reizi iespiests pēc Makjavelli nāves, 1532. gadā. Pirmais kritiskais izdevums parādās 1899. gadā, kam seko daudzi citi. No jaunākiem komentētiem izdevumiem var minēt: C. Guerrieri Crocetti2. izd. (Florencē, 1931), G. Moroīzd. (Florencē, 1927) un L. Russo (Florencē, 1931). Par vecākiem izdevumiem un tulkojumiem plašu bibliogrāfiju sniedz A. Gerbera darbs "Niccolo Machiavelli, Die Handschriften, Ausgaben und Uebersetzungen seiner Werke im 16. u. 17. Jh.". Gotha-Monaco, 1912.-1914. g. ar faksimiliem.
Tulkotāja, 1942
__________________
* Brīvības un miera desmitnieks.
** Deviņvīru komiteja Florences kartības un drošības karaspēka uzturēšanai.
*** Kavalērijas milicija.
**** Piecu vīru komiteja nocietinājumu būvei.
***** Šādu vārdu neaizsniedz nekāds slavinājums.
Lorenco Dižajam, Pjēro de Mediči dēlam
Parasti tie, kas tīko iegūt kāda valdnieka žēlastību, mēdz viņam tuvoties ar to, kas tiem visdārgāks, vai arī ar to, par ko tie redz viņu visvairāk priecājamies; tāpēc daudzkārt var redzēt viņiem piedāvājam zirgus, ieročus, zelta audumus, dārgus akmeņus un līdzīgus greznumus, kas viņu varenības cienīgi. Arī es, vēlēdamies nākt pie Jūsu Augstības ar kādiem savas padevības apliecinājumiem, neesmu atradis starp sev piederīgām mantām citu, kas būtu man dārgāka vai ko es vērtētu augstāk par lielu vīru darbu pazīšanu, kādu esmu ieguvis, ilgstoši pieredzēdams jaunus un pastāvīgi pārlasīdams vecus notikumus; šīs atziņas, kuras esmu ilgi ar lielu rūpību pārcilājis un pārdomājis, un tagad sakopojis mazā sējumiņā, nododu Jūsu Augstībai. Un, lai gan apzinos, ka šis darbs nav veltīšanas cienīgs, tomēr gribu ticēt, ka Jūsu laipnība to pieņems, ievērojot, ka no manis nevar prasīt lielāku dāvanu, kā dot iespēju visīsākā laikā piesavināties visu to, ko esmu iepazinis tik daudzos gados un ar tādām briesmām un grūtībām; darbu neesmu nedz pušķojis, nedz piebāzis ar plašām klauzulām vai uzpūtīgiem un lieliskiem vārdiem, vai ar kādu citu ārišķīgu greznumu un vilinājumu, ar ko daudzi mēdz izrotāt un izskaistināt savus darbus; jo esmu gribējis, lai to vai nu negrezno nekas, vai ari lai to dara tīkamu vienīgi satura patiesīgums un temata svars. Negribētu arī, lai man piedēvē augstprātību, ka zemas un necienīgas kārtas vīrs uzdrīkstas iztirzāt un kārtot valdnieku lietas; tāpat kā tie, kas zīmē ainavas, novietojas tuvu pie zemes, lai novērotu kalnu un augstieņu dabu, bet, lai novērotu ielejas, nostājas augstu kalnos, tā arī līdzīgā kārtā, lai labi iepazītu tautu raksturu, vajag būt valdniekam, bet, lai pazītu valdnieku, jānāk no tautas. Tāpēc lai Jūsu Augstība pieņem šo mazo dāvanu tādā pašā nozīmē, kā es to nododu; un, ja tā tiks rūpīgi lasīta un izprasta, atklāsies mana viskarstākā vēlēšanās - lai Jūsu Augstība iegūst to varenību un laimi, kādu tai sola citas īpašības. Un, ja Jūsu Augstība no sava diženuma virsotnes kādreiz pievērsīs acis šīm zemām vietām, tā atzīs, cik nepelnīti esmu nesis lielu un neatlaidīgu likteņa Ļaunprātību1.
Visas zemes, visas kundzības, kam bijusi un ir vara pār cilvēkiem, ir valstis, un tās ir vai nu republikas, vai principāti. Principāti ir vai nu mantoti, - pār tiem ilgu laiku valdījušas viņu kunga asinis -, vai jauniegūti. Jauniegūtie ir vai nu pilnīgi jauni, kā Frančesko Sforcam Milāna2, vai arī tiek pievienoti kā sastāvdaļas valdnieka mantotajai valstij, - kā Spānijas karalim Neapoles karaliste3. Šīs tādā kārtā iegūtās kundzības ir vai nu radušas pastāvēt zem viena valdnieka, vai arī mēdz būt brīvas; tās iegūst vai nu ar citu, vai saviem ieročiem, vai nu ar laimīgu gadījumu, vai ar paša drosmi.
Atstāšu malā pārrunas par republikām, jo citkārt esmu par to gari runājis.4 Pievērsīšos vienīgi principātam, turpinot iepriekšminētajā kārtībā pa punktiem, un iztirzāšu, kā šos principātus var pārvaldīt un paturēt. Teikšu tā, ka mantotās valstis, kas pieradušas pie sava valdnieka cilts, ir daudz mazāk grūtību noturēt nekā jaunās; jo pietiek jau ar to vien, ka nepārkāpj savu priekšteču kārtību un vēlāk prot izmantot gadījumu, tā ka, ja šādam valdniekam ir kaut vidusmēra veiksme, tas vienmēr noturēsies savā valstīja vien negadīsies kāds neparasts un ārkārtējs spēks, kas viņam to atņems; un, kaut ari valsts viņam tiek atņemta, iekarotāja pirmās neveiksmes gadījumā viņš to atgūs atpakaļ. Mums Itālijā, piemēram, ir Ferrāras hercogs5, kas astoņdesmit ceturtajā vienīgi tāpēc atvairīja venēciešu un desmitajā gadā - pāvesta Jūlija X uzbrukumu, ka bija šai kundzībā jau no seniem laikiem. Jo dabiskajam valdniekam ir mazāk iemeslu un nav tik nepieciešami lietot varu; tāpēc tam pienākas vairāk mīlestības; un, ja vien viņu neliek nīst ārkārtēji netikumi, ir saprotami un dabīgi, ka ļaudis viņu mīl; turklāt senā un pastāvīgā kundzībā izgaist atmiņas par jauninājumiem un ierosmēm, jo katra pārmaiņa vienmēr atstāj saistakmeni nākamajai.
Bet jaunos principātos ceļas grūtības. Un, pirmām kārtām, ja tas nav viscaur jauns, bet jauna ir tikai kāda sastāvdaļa, tad visu kopā to var gandrīz vai dēvēt par jauktu; pārmaiņas tur rodas vispirms kādu dabisku grūtību dēļ, kas ir visos jaunos principātos, proti, cilvēki labprāt maina kungu, ticēdami, ka būs labāk; un šī ticība tiem liek pacelt ieroci pret to, kurš valda; šajā ziņā viņi maldās, jo vēlāk tie redz, ka klājas vēl sliktāk. Tās ir kādas dabiskas un parastas nepieciešamības sekas, ka jaunajam valdniekam vienmēr jāaizskar tie, pār kuriem tas sāk valdīt, vai nu ar kara ļaudīm, vai citām neskaitāmām varmācībām, kas seko jaunieguvumiem. Tādā kārtā tev par ienaidniekiem top visi tie, ko esi aizskāris, okupējot šo principātu, un tu nevari paturēt sev draugos tos, kas tevi tur ielikuši, jo tu nespēj attaisnot viņu cerības tā, kā tie bija iedomājušies, un tu nevari ari pret viņiem lietot spēcīgus līdzekļus, būdams no tiem atkarīgs; jo vienmēr, ieejot kādā provincē, lai ari kādam būtu ļoti stiprs karaspēks, viņam ir vajadzīga provinciešu labvēlība. Šo iemeslu dēļ Ludviķis XII, Francijas karalis, ātri okupēja Milānu un ātri to pazaudēja, un, lai Milānu atņemtu, pirmo reizi pietika ar paša Lodoviko6 spēkiem; jo tauta, kas bija karalim atdarījusi vārtus, atrodot, ka ir pievīlusies savās cerībās par nākotnes labumiem, ko bija iztēlojusies, nevarēja paciest jaunā valdnieka nelādzības. Tiesa gan, ka, atgūstot sadumpojušos novadus atpakaļ, tos ir grūtāk pazaudēt, jo kungs, izmantojot sacelšanos, nav vairs tik atturīgs un sevi nodrošina, sodīdams ļaundarus, noskaidrodams aizdomas, nostiprinādams vājākās vietas. Tā, lai liktu Francijai zaudēt Milānu pirmo reizi, pietika ar kādu hercoga Lodoviko patrokšņošanu pierobežā, bet, lai liktu zaudēt otrreiz, vajadzēja sacelt pret to visu pasauli un iznīcināt un aiztriekt karaspēku no Itālijas. Tas izriet no iepriekš minētajiem iemesliem. Lai nu kā, Milāna Francijai tika atņemta kā pirmo, tā otro reizi.