Bet atgriezīsimies pie Francijas un aplūkosim, vai tā ir izpildījusi kaut ko no minētā; es runāšu par Ludviķi un nevis par Kārli12, jo Ludviķim Itālija piederējusi ilgāk, tāpēc viņa rīcību var labāk novērot, un jūs redzēsiet, ka viņš visu darījis tieši pretēji tam, kas jādara, lai noturētu valsti. Karali Ludviķi uz Itāliju ataicināja venēciešu godkārība, kas ar šo ierašanos cerēja nopelnīt pusi Lombardijas valsts". Nenosodu šo karaļa pasākumu, ja, gribēdams nostiprināties Itālijā, tā kā viņam šajā provincē nebija draugu - gluži otrādi, karaļa Kārļa izturēšanās tam bija slēgusi visas durvis, - viņš bija spiests pieņemt tādus sabiedrotos, kādi bija iespējami, un viņa plāni būtu izdevušies ļoti ātri, ja nebūtu pieļautas kļūdas citos darījumos. Tātad šis karalis iemantoja Lombardiju un drīz atguva labo slavu, ko bija samaitājis Kārlis: Dženova padevās, florencieši kļuva par viņa draugiem, Mantujas marķīzs, Ferrāras hercogs, Bentivoļjo dzimta, madonna di Forli, Faencas, Pezāro, Rimini, Kamerino, Pjombīno sinjori, Lūkas, Pizas, Sjēnas vaLdnieki - visi viņam tuvojās, lai kļūtu par viņa draugiem. Tad venēcieši varēja redzēt, cik viņu pasākums bīstams, - lai iegūtu divus novadus Lombardijā, tas padarīja karali par kungu divās trešdaļās Itālijas.
Lai nu katrs redz, cik maz grūtību karalim bija jāpārvar, lai uzturētu Itālijā savu labo slavu, ja vien viņš būtu ievērojis minētos priekšrakstus un aizsargājis visus tos savus draugus, kas, lai gan lieli skaitā, dažs Baznīcas, dažs venēciešu iebiedēts, tomēr pastāvīgi bija spiesti turēties ar viņu kopā. Ar šo sabiedroto atbalstu tas viegli varēja nodrošināties pret katru, kas vēl bija atlicis spēcīgs. Bet viņš vēl nebija nonācis Milānā, kad izdarīja gluži pretējo, sniegdams palīdzību pāvestam Aleksandram, lai tas iekaro Romanju. Viņš nemanīja, ka ar šo lēmumu padara sevi vāju, atņemot sev draugus, turklāt tādus, kas bija metušies viņa rokās, bet Baznīcu padara lielu, garīgajai varai, kas tai piešķir autoritāti, pievienojot arī laicīgo. Un, pieļāvis pirmo kļūdu, viņš bija spiests turpināt tikmēr, kamēr, lai ierobežotu Aleksandra godkārīgās prasības un neļautu tam kļūt par Toskānas kungu, viņam vajadzēja doties uz Itāliju pašam. Un nepietika ar to, ka, stiprinājis Baznīcu, tas pazaudēja draugus; vēlēdamies iegūt Neapoles karaļvalsti, viņš tajā dalījās ar Spānijas karali; kaut gan viņš varēja būt vienīgais Itālijas valdnieks, tas pieņēma sabiedroto, lai godkārīgajiem un šīs provinces nemierniekiem būtu pie kā vērsties; viņš būtu varējis atstāt šajā karaļvalstī karali, kas maksā viņam nodevas, taču viņš to padzina, lai ielaistu tādu, kas spēj padzīt viņu pašu.
Patiešām, ir ļoti dabiski un parasti tīkot pēc ieguvumiem, un tad, kad cilvēki spēj tos sasniegt, tie tiek cildināti, nevis pelti. Bet, kad tie nespēj un tomēr visādā ziņā to grib, rodas maldi un alošanās. Tātad, ja Francija ar saviem spēkiem spēja uzbrukt Neapolei, tai vajadzēja to darīt; ja nespēja, nevajadzēja dalīties. Un, ja dalīšanās Lombardijā ar venēciešiem ir aizbildināma, lai tādējādi varētu nostiprināties Itālijā, tad šī, turpretī, ir peļama, jo to nevar attaisnot tāda nepieciešamība. Ludviķis tātad bija pieļāvis piecas šādas kļūdas: iznīcinājis vājāko varu, stiprinājis vienu no spēcīgākajām varām Itālijā, atvedis tur ļoti spēcīgu ārzemnieku, nebija pats apmeties tur dzīvot un nebija sūtījis kolonistus. Šīs kļūdas viņa mūža laikā varēja viņu arī neskart, ja nebūtu izdarīta vēl sestā: venēciešiem atņemta vara. Ja viņš nebūtu stiprinājis Baznīcu, nedz arī ievedis Itālijā Spāniju14, būtu bijis loti prātīgi un nepieciešami pavājināt venēciešus; bet, kopš viņš bija izšķīries par divām pirmajām rīcībām, viņam nekādi nevajadzēja ļaut venēciešus sagraut, jo, kamēr viņi bija vareni, tie būtu vienmēr pārējos turējuši tālu no Lombardijas, gan tāpēc, ka venēcieši nebūtu to ļāvuši, nekļūdami tur paši par kungiem, gan ari tāpēc, ka pārējie nebūtu gribējuši Lombardiju atņemt Francijai, lai atdotu Venēcijai, bet uzbrukt abiem nevienam nebūtu bijis dūšas.
Ja kāds sacītu - karalis Ludviķis atdevis Aleksandram Romanju un spāniešiem Neapoles karaļvalsti, lai izbēgtu no kara, atbildu ar minētajiem aizrādījumiem: nekad nevajag turēties pie kļūdām, lai izvairītos no kara, jo karš nav novēršams, bet tā attālināšana tev nāk par ļaunu. Un, ja daži atgādina solījumu, ko karalis bija devis pāvestam, - izdarīt viņam šo pakalpojumu, lai šķirtu savu laulību15un iegūtu Ruānas arhibīskapa micīti, atbildu ar to, kas būs tālāk teikts par valdnieka solījumiem un par to, kā tie turami. Tātad karalis Ludviķis pazaudēja Lombardiju tāpēc, ka nebija ievērojis nevienu no noteikumiem, ko ievēroja citi, kas ieguvuši provinces un gribējuši tās noturēt. Tas nav nekāds brīnums, bet ļoti saprotama un parasta lieta. Par šo tematu es runāju Nantē ar ruānieti16, kad Valentīno, kā tauta dēvēja Čezāri Bordžu, pāvesta Aleksandra dēlu, ieņēma Romanju; un, kad Ruānas kardināls man teica, ka itālieši neprotot karot, es viņam atbildēju, ka franči nesaprot valsts lietas, jo, ja tie saprastu, tie nebūtu ļāvuši Baznīcai sasniegt tādu varenību. Un no piedzīvotā redzams, ka Baznīcas un Spānijas varenība Itālijā ir bijis Francijas panākums, kas veicināja tās pašas bojāeju. No šejienes izriet vispārējs likums, kam izņēmumi notiek reti vai arī to nav nekad: tas, kas veicina citu varenību, pats iet bojā, jo viņš licis lietā vai nu veiksmi, vai spēku, un kā viens, tā otrs dara aizdomīgu to, kurš kļuvis varens.
Ņemot vērā grūtības, kādas rodas, kad jānotur jauniegūta valsts, dažs labs varētu brīnīties, kā tas noticis: Aleksandrs Lielais dažos gados kļuva par Āzijas kungu un, tikko to iekarojis, nomira, tāpēc šķita dabiski, ka visai šai valstij vajadzētu sacelties, tomēr viņa pēcnieki to noturēja un tiem nebija citu grūtību, kā vienīgi tās, kas viņu starpā cēlās aiz pašu godkārības. Atbildu, ka tos principātus, par kuriem palikušas atmiņas, pārvaldīja divos dažādos veidos. Vai nu bija valdnieks un visi pārējie - kalpi, kuri ar viņa atļauju un žēlastību kā ministri palīdzēja pārvaldīt karaļvalsti, vai valdnieks un augstmaņi, kas ieņem šo amatu nevis kunga žēlastības, bet cilts senuma dēļ. Šiem augstmaņiem ir valdījumi un padotie, kas atzīst viņus par saviem kungiem un tiem dabiski uzticas. Tajās valstīs, kur valda valdnieks ar kalpiem, valdniekam ir lielāka autoritāte, jo visā zemē nav neviena, kas būtu atzīts par augstāku nekā viņš vienīgais, un, ja arī ļaudis paklausa citiem, tad tikai kā ministriem un ierēdņiem, viņi tiem nedāvā nekādu īpašu mīlestību. Šādas divējādas valdīšanas piemēri mūsu laikos ir Turcija un Francijas karaļvalsts. Pār visu Turcijas monarhiju valda viens kungs, pārējie ir viņa kalpi; sadalot savu valstību sandžakos, valdnieks turp nosūta dažādus administratorus un maina un izkārto tos pēc savas patikas. Bet Francijas karalis atrodas senu augstmaņu pulkā, kurus atzīst un mīl viņa padotie; šiem augstmaņiem ir sava dižciltība, un karalis nevar bez briesmām viņiem to atņemt.
Kas nu aplūkos vienu un otru no abām valstīm, tas atzīs, ka ir lielas grūtības iekarot turku valsti; bet, kad tā uzvarēta, loti viegli to paturēt. Tam, kas grib iekarot Turcijas karaļvalsti, grūtības ceļas tāpēc, ka okupētāju nevar ataicināt šīs karaļvalsts dižciltīgie, nedz arī var cerēt, ka tie, kas valdniekam apkārt, veicinās šo pasākumu saceļoties. Tas izriet no minētajiem iemesliem. Jo tie visi, būdami karaļa kalpi un pakļautie, grūtāk piekukuļojami, bet, ja ari viņi būtu nopirkti, no tiem nevar cerēt daudz labuma, jo minēto iemeslu pēc tie nespēj aizraut līdzi tautu. Tātad - kurš uzbrūk turkiem, lai patur prātā, ka atradīs tos vienotus, un tam nāksies vairāk domāt par saviem paša spēkiem nekā par citu vājībām; bet, ja nu reiz tie būs uzvarēti un satriekti kaujas laukā tā, ka karaspēks vairs nebūs atjaunojams, nebūs vairs jābīstas ne no kā cita, vienīgi no valdnieka cilts, un, ja, tā būs izdeldēta, nepaliks vairs nekā, no kā būtu jābaidās, jo pārējiem tautā nav uzticības. Un, tāpat kā uzvarētājs pirms kaujas nevarēja uz viņiem cerēt, tā pēc kaujas tam nevajag no tiem baidīties.