Pilnīgi pretējais notiek tādās karaļvalstīs, kurās valda kā Francijā, jo šādā valstī var viegli iekļūt, iegūstot savā pusē kādu karalistes augstmani, tāpēc ka tur vienmēr atrodas neapmierinātie un tādi, kas kāro pēc pārmaiņām. Minēto iemeslu pēc viņi spēj pavērt ceļu uz šo valsti un atvieglināt uzvaru, pēc kuras, ja gribi noturēties, seko nebeidzamas grūtības gan ar tiem, kas tev palīdzējuši, gan ar tiem, ko esi apspiedis. Nepietiek ari, ja tu izdeldē valdnieka cilti, jo paliek tie augstmaņi, kas jaunajos apstākļos uzmetas par vadītājiem; un, tā kā tu nevari viņus nedz apmierināt, nedz izdeldēt, tu pazaudē šo valsti pirmajā neizdevīgajā gadījumā.
Tagad, ja jūs apskatāt, kāda valsts iekārta bija Dārijam, jūs atradīsiet, ka tā līdzinājās Turcijas karaļvalstij, tāpēc Aleksandram vajadzēja vispirms uzbrukt visā frontē un atņemt karaspēkam pretestības spējas. Pēc šīs uzvaras, kad Dārijs bija miris, Aleksandram šī valsts aplūkoto iemeslu pēc kļuva droša. Un, ja viņa pēcnieki būtu bijuši vienoti, tie varētu to valdīt drošībā un bezdarbībā, jo šai karalistē citi nemieri necēlās, kā vien tie, ko sacēla paši pēcnieki. Bet tā iekārtotās valstīs kā Francija nav iespējams tik mierīgi valdīt. Biežās sacelšanās pret romiešiem Spānijā, Francijā un Grieķijā notika to pašu daudzo principātu dēļ, kas bijuši šajās valstīs, un, ciktāl vien saglabājušās atmiņas, romiešiem tur valdīt vienmēr bijis nedroši. Bet, kad atmiņas par tiem bija izdzēstas, impērijas varai saglabājoties ilgāk, romieši kļuva par drošiem īpašniekiem. Vēlāk, romiešiem cīnoties savā starpā, tie varēja katrs sev piesaistīt atsevišķas šo provinču daļas - atkarībā no tur iegūtās autoritātes, un, tā kā veco kungu cilts bija izdzēsta, tur neatzina nevienu citu kā romiešus. Tātad, visu to ņemot vērā, nav ko brīnīties, cik viegli Aleksandram nācās noturēt Āzijas valsti un cik grūti bija paturēt iekaroto, piemēram, Pirram un daudziem citiem, - tas nav noticis iekarotāja mazo vai Lielo spēju, bet gan iekarojuma atšķirību dēļ.
Ja iegūtās valstis, kā jau sacīts, pieradušas dzīvot pēc saviem likumiem un brīvībā, ir trejādi veidi, kā tās paturēt: pirmais ir tās izpostīt, otrs - doties tur dzīvot, trešais - ļaut tām dzīvot pēc viņu likumiem, saņemot nodevas un ieceļot tur valdību no nedaudzām personām, kas rūpējas, lai valsts paliek tev draudzīga. Jo, tā kā šo valdību iecēlis iekarotājs valdnieks, tā zina, ka nevarēs bez viņa draudzības un atbalsta pastāvēt, un darīs visu, lai to paturētu. Un, ja grib paturēt kādu pilsētu, kas pieradusi dzīvot brīvībā, to daudz vieglāk izdarīt ar tās pilsoņu palīdzību, nevis jebkurā citā veidā. Tā aplūkosim, piemēram, spartiešus un romiešus. Spartieši noturējās Atēnās un Tēbās, ieceļot tur valdību no nedaudziem vīriem, tomēr viņi vēlāk šīs valstis pazaudēja. Romieši, lai noturētu Kapuju, Kartāgu un Numanciju, tās izpostīja, bet nepazaudēja. Viņi gribēja noturēt Grieķiju tāpat, kā darīja spartieši, atstājot to brīvībā un saviem likumiem, bet tas viņiem neizdevās. Tā viņi bija spiesti nopostīt daudzas šīs provinces pilsētas, Lai to paturētu, jo īstenībā nav cita droša veida kaut ko iegūt, kā izpostot. Un, ja kāds kļūst par tādas pilsētas kungu, kas paradusi būt brīvībā, un to neizposta, lai gaida, ka tā viņu pašu iegrūdis postā, jo sacelšanās gadījumos tā vienmēr var rīkoties brīvības un savu veco likumu vārdā, ko neļauj aizmirst ne ilgs laiks, ne privilēģijas. Un, lai kā tu rīkotos un pret kādiem gadījumiem nodrošinātos, ja iedzīvotāji netiek sašķelti un izklīdināti, tie nekad neaizmirst ne brīvību, ne likumus, bet katrā izdevīgā gadījumā tūdaļ pie tiem atgriežas, kā to darīja Piza pēc simt gadiem, kurus tā atradās florenciešu jūgā.17
Bet, ja pilsētas vai provinces paradušas dzīvot valdnieka varā un ja viņa cilts izdeldēta, tad, no vienas puses, pieradušas paklausīt, bet, no otras, vairs neatrodot veco valdnieku, tās nejēdz iecelt kādu no sava vidus, bet brīvi dzīvot neprot. Tās ir laiskākas ķerties pie ieročiem, un kāds valdnieks var vieglāk tās iegūt un sev nodrošināt. Bet republikās ir lielāka dzīvība, lielāks naids, stiprāka atriebības kāre; atmiņa par seno brīvību nerimstas un nevar rimties, tā ka visdrošākais līdzeklis ir vai nu tās iznīcināt, vai apmesties tur uz dzīvi.
Lai neviens nebrīnās, ja es, runājot par visnotaļ jauniem principā-tiem, valdniekiem un valstīm, minēšu loti izcilus piemērus. Tā kā cilvēki gandrīz vienmēr staigā pa citu iemītiem ceļiem un atdarina savā darbā citus, nespējot ne pilnīgi ieturēt citu ceļu, ne sasniegt tā lielumu, ko viņi atdarina, prātīgam cilvēkam vienmēr jāstaigā lielu vīru pēdās un jāatdarina tie, kas bijuši visizcilākie; kaut arī viņa spēks tik tālu nesniedzas, viņam vismaz būs kāda nojausma par to; viņam jādara kā tiem gudriniekiem strēlniekiem, kas, atzīdami, ka mērķis, kurā tie tēmē, ir pārāk tālu, un zinādami, cik spēj viņu šaujamais loks, notēmē daudz augstāk par izraudzīto vietu nevis, lai dzītos ar savu spēku vai bultu tik lielā augstumā, bet, lai, tik augstu tēmējot, varētu trāpīt mērķī.
Teikšu tātad, ka visnotaļ jaunos principātos, kur nāk jauns valdnieks, ir vai nu mazākas vai lielākas grūtības tos paturēt atkarībā no ieguvēja lielām vai mazām spējām. Bet, kad privātpersona kļūst par valdnieku, tai jāpiemīt vai nu spējām, vai veiksmei, šķiet, ka vienas un otra pa daļai mazinās daudzas grūtības. Tomēr tas, kas mazāk bijis laimes bērns, noturējies ilgāk. Vēl vieglāk ir, ja valdnieks, tā kā viņam nav citas valsts, spiests pats apmesties tur dzīvot. Bet no tiem, kas kļuvuši pārvaldniekiem ar pašu spējām, nevis laimīga gadījuma pēc18, visievērojamākie ir Mozus, Kīrs, Romuls, Tēsējs un viņiem līdzīgi. Un, lai gan par Mozu nevajadzētu runāt, jo viņš ir bijis tikai Dieva pavēļu izpildītājs, tomēr viņš jāapbrīno kaut vai žēlastības dēļ, kas viņu izraudzījusi sarunām ar Dievu. Bet, ja aplūkojam Ķīru un citus, kuri iekarojuši un nodibinājuši karalvalstis, visi būs apbrīnošanas cienīgi. Un, ja aplūkojam viņu sevišķos darbus un rīkojumus, tie ne-atšķirsies no Mozus darbības, kaut arī tai bija tik dižens iedvesmotājs. Iztirzājot viņu darbu un dzīvi, nav redzams, ka tiem būtu bijusi cita laime kā izdevība, kas viņiem ļāva ieviest tādu valsts iekārtu, kāda tiem patika; un, ja nebūtu šīs izdevības, viņu drosmes spēks būtu izsīcis, bet bez šā spēka izdevība būtu nākusi veltīgi. Tātad bija nepieciešams, lai Mozus atrod Izraēla tautu Ēģiptē paverdzinātu un ēģiptiešu apspiestu, lai tā, vēlēdamās izkļūt no verdzības, būtu gatava viņam sekot. Bija vajadzīgs, lai Romuls tūlīt pēc dzimšanas tiktu izdzīts no Albas, ja gribēja, lai viņš top par Romas valdnieku un dibinātāju. Vajadzēja, lai Kīrs atrod persiešus nemierā ar mīdiešu varu un mīdiešus - ilgā miera atmiekšķētus un izlutušus. Tēsējs nevarētu parādīt savu spēku, ja nebūtu atradis atēniešus sašķeltus. Šīs izdevības tātad padarīja šos cilvēkus veiksmīgus, bet viņu izcilās spējas lika tiem izdevību izmantot par godu un laimi viņu tēvijai.