Tie, kas līdzīgi viņiem tapuši par valdniekiem ar savām spējām, iegūst principātu ar grūtībām, bet notur to viegli; un grūtības, kādas tiem ceļas, iegūstot principātu, rodas pa daļai no jaunajiem likumiem un paražām, ko tie spiesti ieviest, lai nodibinātu savu valdīšanu un drošību. Un nāksies vērot, ka nav grūtāk izdarāma, šaubīgāka un bīstamāka pasākuma, kā ieviest jaunu kārtību. Jo jauninātājam top par ienaidniekiem visi tie, kuriem vecā kārtība bijusi laba; un vāji aizstāvji viņam ir visi tie, kuriem būtu laba jaunā kārtība.
Tāds vājums ceļas pa daļai aiz bailēm no pretiniekiem, kuru pusē ir likums, pa daļai aiz cilvēku neticības, - tie īsteni netic jauninājumiem, ja neredz tos stingri pārbaudītus. Tāpēc dažreiz gadās, ka tie, kas ir naidīgi, atrod izdevību uzbrukumiem un izdara tos kā partizāni, bet pretējā puse aizstāvas vāji, tā ka briesmas gaidāmas no abiem kopā.
Ja gribam šo jautājumu iztirzāt, tomēr ir nepieciešams izšķirt, vai šie jauninājumu ieviesēji ir patstāvīgi vai atkarīgi no citiem - vai viņiem, lai panāktu savu, jālūdzas, vai tie var arī piespiest. Pirmajā gadījumā tiem nekas neizdodas un tie nekā nepanāk; bet, ja viņi ir neatkarīgi un var piespiest, tad tikai retu reizi nepanāk savu. Tā izskaidrojams, kāpēc visi apbruņotie sludinātāji ir uzvarējuši, bet neapbruņotie gājuši bojā, jo, līdztekus jau minētajiem iemesliem, tautu raksturs ir svārstīgs un tās viegli par kaut ko pārliecināt, bet grūti šo pārliecību nostiprināt. Tāpēc jāizrīkojas tā, lai tad, kad tās vairs netic, varētu piespiest tās ticēt. Mozus, Kīrs, Tēsējs un Romuls nebūtu varējuši ilgi paturēt savas iekārtas, ja tie būtu bijuši neapbruņoti, kā mūsu laikos tas notika ar brāli Džirolāmo Savonarolu19, kas izputēja ar savu jauno kārtību, kad vairākums pārstāja viņam ticēt un tam nebija iespēju nedz stingri noturēt tos, kas bija ticējuši, nedz arī likt ticēt neticīgajiem. Viņiem darbībā ik uz sola draud lielas grūtības un briesmas, viņiem tās jāprot pārvarēt ar savām spējām. Bet, ja reiz viņi tās ir pārvarējuši, tad, pēc tam kad iznīcināti visi, kas viņus apskauda, tie sāk celties cieņā, top vareni, nodrošināti, godāti un laimīgi. Tik izciliem piemēriem gribu pievienot kādu mazāku, bet tam būs gan sava līdzība ar iepriekšējiem, un es gribu, lai tas man aizstāj visus citus gadījumus. Tas ir Hierons Sirakūzietis20. No privāta vīra viņš kļuva par Sirakūzu valdnieku. Arī viņš nepazina citas likteņa laimes kā vienīgi izdevīgu gadījumu: tā kā sirakūzieši bija apspiesti, tie viņu ievēlēja par savu vadoni, tāpēc viņš izpelnījās iespēju kļūt par to valdnieku. Pats personīgi viņš bija apveltīts ar tādām īpašībām, ka visi, kas par to raksta, atzīst - viņam neesot valdīšanai trūcis nekā cita, kā vien valsts. Viņš likvidēja veco karaspēka sistēmu, radīja jaunu, pameta vecos sabiedrotos, dabūja jaunus; un, tā kā viņam bija sabiedrotie un karavīri, uz kuriem varēja paļauties, uz tāda pamata viņš varēja celt jebkuru ēku; tā viņam bija daudz pūļu iegūstot un maz, iegūto paturot.
Tie, kas vienīgi laimīga gadījuma pēc no privātiem vīriem top par valdniekiem, kļūst par tādiem viegli, bet noturas grūti; augšupceļā viņiem nav nekādu grūtību, tā ka tie lidot lido, bet visas grūtības rodas pēc tam, kad tie sākuši valdīt. Un pie tādiem pieder tie, kam valsts piešķirta vai nu par naudu, vai ar piešķīrēja žēlastību, kā tas ar daudziem notika Grieķijā, Jonijas un Hellesponta pilsētās, kur Dārijs savus favorītus iecēla par valdniekiem, lai viņi valdītu tam par slavu un drošību. Līdzīgi notika arīdzan ar tiem imperatoriem, kas tika pie valdīšanas, uzpērkot kareivjus. Viņi ir atkarīgi vienīgi no tā gribas, kas viņiem kaut ko piešķīris, un no veiksmes, - no divām gaužām šaudīgām un nepastāvīgām lietām. Viņi neprot un nespēj šajos apstākļos noturēties: ja cilvēks nav izčib apdāvināts un spējīgs, nav domājams, ka, dzīvojis vienmēr privāti, viņš prastu pavēlēt; turklāt tam nav draudzīgu un uzticamu palīgspēku. Turklāt valstis, kas rodas pēkšņi, kā viss cits, kas dabā dīgst un izaug ļoti ātri, nespēj riest saknes un rast atbalstu tā, lai tās neiznīcinātu pirmais negaiss. Kā jau sacīts, - ja vien tie, kas pēkšņi kļuvuši par valdniekiem, nav tik spējīgi, Lai prastu tūdaļ sagatavoties un paturēt to, ko laime viņiem iesviedusi klēpī, un vēlāk neatrod balstus, kādus citi atraduši, pirms kļuvuši par valdniekiem.
Par vienu un par otru no šiem gadījumiem, - kad kļūst par valdnieku vai nu ar savām spējām, vai Laimi - gribu minēt divus piemērus, kas mums palikuši atmiņā; un tie ir Frančesko Sforca un Čezāre Bordža21. Frančesko ar atļautiem Līdzekļiem un ar savām lielajām spējām no privāta vīra kļuva par Milānas hercogu, un to, ko tas ar tūkstoš pūliņiem bija ieguvis, viņš spēja viegli paturēt. Savukārt Čezāre Bordža, tautā saukts par hercogu Valentīno, ieguva valsti sava tēva veiksmes dēļ un tādējādi ari to pazaudēja, kaut gan no savas puses lietoja dažādus līdzekļus un darīja visu, kas vien gudram un spējīgam vīram darāms, lai nostiprinātos tajos novados, kurus viņam bija piešķīruši citu ieroči un laimīgs liktenis. Jo, kā jau iepriekš teikts, kas nav licis pamatus laikus, ja viņam ir izcilas spējas, var to izdarīt vēlāk, lai gan tas celtniekam sagādā lielas neērtības un apdraud ēku. Ja nu aplūkojam hercoga rīcību, redzam, ka viņš turpmākai varai licis stiprus pamatus; neuzskatu par lieku to pārrunāt, jo es nezinu labāku mācību, kādu dot jaunam valdniekam viņa darba paraugam; un, ja šī rīcība tam neatmaksājās, tā nav bijusi viņa vaina, tas noticis aiz ārkārtīgas un neparastas likteņa ļaunprātības. Aleksandram VI, kas gribēja padarīt savu dēlu - hercogu par lielu vīru, tagadnē un nākotnē bija jāpārvar daudz grūtību. Vispirms viņš redzēja, ka nespēj padarīt to par tādas valsts sinjoru, kura nebūtu Baznīcas valsts; un, gribēdams ņemt Baznīcas valsti, viņš zināja, ka Milānas hercogs un venēcieši nekad tam nepiekristu, jo Faenca un Rimini jau atradās venēciešu aizbildnībā. Turklāt viņš redzēja, ka Itālijā ieroču spēks, it sevišķi tas, ko viņš būtu varējis lietot, atrodas to ļaužu rokās, kam jābīstas no pāvesta varas pieauguma; viņš tiem nevarēja uzticēties, jo tie visi atradās Orsīni un Kolonnas dzimtu un viņu piekritēju rokās. Tātad vajadzēja šo kārtību izjaukt un satricināt viņu pašu valstis, lai droši varētu kādai daļai uzkundzēties. Tas viņam nācās viegli, jo viņš izmantoja venēciešus, kuri, citu iemeslu mudināti, bija iedomājušies aicināt frančus uz Itāliju; viņš to nevis aizkavēja, bet pat veicināja, šķirot karaļa Ludviķa agrāko laulību. Tātad karalis ieradās Itālijā ar venēciešu atbalstu un Aleksandra piekrišanu, un, tiklīdz viņš paspēja nokļūt Milānā, tā pāvests no viņa dabūja karaspēku Romanjas ieņemšanai, - tā viņam padevās karaļa slavas dēļ. Pēc tam, kad hercogs bija ieguvis Romanju un sakāvis kolonniešus, lai to paturētu un dotos tālāk uz priekšu, viņu traucēja divas lietas: pirmkārt, armija tam nelikās uzticama, otrkārt, Francijas varenība: tas ir, viņš baidījās, ka Orsīni kareivji, kas viņam kalpoja, nepārmetas otrā pusē, ne vien kavējot viņa turpmākos iekarojumus, bet pat liekot zaudēt iekaroto, un ka arī karalis varbūt rīkosies līdzīgi.