Ar Orsīni karaspēku viņam bija darīšana, kad pēc Faencas iekarošanas viņš uzbruka Boloņai un redzēja kareivjus ejam šajā uzbrukumā negribīgi. Un karaļa nodomi viņam kļuva skaidri, kad, ieņēmis Urbīno hercogisti, viņš gribēja uzbrukt Toskānai, bet karalis lika viņam no tā atteikties; tāpēc hercogs nolēma kļūt neatkarīgs no citu ieročiem un kara veiksmes.
Vispirmām kārtām viņš sāka novājināt Orsīni un Kolonnas partijas Romā; visus to piekritējus, kas bija dižciltīgi, viņš ieguva sev, padarot tos par saviem augstmaņiem; piešķirot viņiem lielus ienākumus, viņš tos apbalvoja pēc nopelniem ar tituliem un pavalstīm, tā ka nedaudzos mēnešos mīlestība pret partijām bija viņu sirdīs izdzisusi un pievērsās hercogam. Tad viņš gaidīja izdevību, lai pēc tam, kad bija izklīdinājis Kolonnas nama piederīgos, iznīcinātu Orsīni piekritējus. Šī izdevība viņam pienāca, un viņš to labi izmantojamo Orsīni, pārvēlu pamanījuši, ka hercoga un Baznīcas varenība nozīmē viņu postu, sasauca sanāksmi pie Madžones Perudžā. No tās radās Urbīno sacelšanās, nemieri Romanjā un nebeidzamas briesmas hercogam, ko viņš pārvarēja ar franču palīdzību. Pēc tam, kad viņš bija atguvis savu reputāciju, tas, neuzticēdamies ne Francijai, ne citiem ārzemju spēkiem, Lai nebūtu bīstamu mēģinājumu, ķērās pie viltības un tik labi prata noslēpt savus nodomus, ka Orsīni ar sinjora Paolo starpniecību samierinājās ar viņu, - hercogs izmantoja visas iespējas un līdzekļus, lai nodrošinātu sev Paolo uzticību, dāvinot viņam gan naudu, gan drānas un zirgus, kamēr Orsīni vientiesība noveda tos viņa rokās Sinigaljā. Tātad pēc tam, kad šie vadoņi bija iznīcināti un to sabiedrotie padarīti par hercoga draugiem, viņš savai varai bija licis ļoti labus pamatus, iegūstot visu Romanju līdz ar Urbīno hercogisti un dabūjot savā pusē abas šīs tautas, jo tās bija sākušas baudīt labklājību. Tas ir atzīmēšanas un citu atdarināšanas cienīgs panākums, tāpēc negribu to atstāt nepieminētu. Pēc tam, kad hercogs bija ieņēmis Romanju un atradis, ka tur valda nespējīgi sinjori, kas savus pakļautos drīzāk aplaupa nekā pārvalda, ka tur vairāk tiek veicināta šķelšanās nekā vienotība, tā ka šī province ir pilna ķildām, laupīšanām un visādām citām nelietībām, viņš nolēma, ka, ja grib to padarīt mierīgu un paklausīgu valdītāja rokai, tai jādod stipra valdība. Tāpēc viņš tur iecēla meseru Ramiro d'Orko, bargu un izdarīgu vīru, kam piešķīra visplašākās pilnvaras. D'Orko īsā laikā padarīja provinci rāmu un vienotu, tā iemantojot bargu slavu. Vēlāk hercogs domāja, ka tik ārkārtēja valdonība vairs nebūtu vietā, jo baidījās, ka tā netop nepatīkama, un iecēla provinces centrā pilsonisku tiesu ar priekšzīmīgu prezidentu, kurā katrai pilsētai bija savs pārstāvis. Un zinādams, ka pārciestā stingrība ir sacēlusi nepatiku pret viņu, lai šķīstītu šo ļaužu sirdis un iemantotu tās sev, viņš gribēja parādīt, ka bardzība nav cēlusies no viņa, bet gan no ministra skarbās dabas. Tādēļ viņš izdevīgā brīdī lika d'Orko līķi kādu rītu novietot Čezēnā, laukuma vidū, pāršķeltu uz pusēm, ar asiņainu dunci blakus. Šā skata šaušalīgums ļaudis reizē apmierināja un izbiedēja.
Bet atgriezīsimies pie iesāktā: hercogs nu jutās visvarens un tobrīd drošs no briesmām, savācis savu armiju pēc tam, kad bija iznīcinājis krietnu daļu kaimiņu karaspēka, kas varēja viņam kaitēt; ja tas gribēja turpināt iekarojumus, jābaidās bija vienīgi no Francijas, jo viņš zināja, ka karalis, kas veļu bija atskārtis savu kļūdu, vairs viņu neatbalstītu. Un tāpēc viņš sāka meklēt jaunas draudzības un vilcinājās ar Franciju, kad franči devās uz Neapoles karalisti pretī spāniešiem, kuri apdraudēja Gaetu. Viņa nodoms bija pret tiem nodrošināties, un tas ātri vien būtu izdevies, ja Aleksandrs būtu vēl dzīvs. Tāda bija viņa valdīšana pašreizējos apstākļos. Bet nākotnē viņam bija jābīstas, vai jaunais Baznīcas galva tam nebūs nedraudzīgs un nemeklēs izdevību atraut viņam visu to, ko bija devis Aleksandrs. Viņš domāja to novērst četrējādos veidos. Vispirms, izdeldējot visu to sinjoru ciltis, kurus viņš bija aplaupījis, lai neatstātu pāvestam sabiedrotos. Otrkārt, pielabinot visus Romas dižciltīgos, kā jau teikts, lai ar to atbalstu varētu pāvestu turēt grožos. Treškārt, dabūjot, cik vien iespējams, savā pusē Svēto kolēģiju. Ceturtkārt, iekams nomirst pāvests Aleksandrs, iegūstot tik lielu varenību, lai viņš pats spētu izturēt pirmo uzbrukumu.
No četriem nodomiem līdz Aleksandra nāvei viņš bija paveicis trīs, ceturtais jau bija uzsākts. Aplaupītos sinjorus viņš nogalināja, cik vien spēja, un to izglābās pavisam maz. Romiešu dižciltīgos viņš bija ieguvis savā pusē, un kolēģijā vairums bija viņa ļaužu. Attiecībā uz jauniem iekarojumiem viņš bija nodomājis kļūt parToskānas kungu, viņam jau piederēja Perudža ar Pjombīno, un Pizu tas bija ņēmis savā aizsardzībā. Un, tā kā viņam vairs nebija jābaidās no Francijas (jo spānieši jau bija frančiem nolaupījuši Neapoles karaļvalsti, tālab abām pusēm vajadzēja meklēt viņa draudzību), Čezāre būtu varējis iekarot Pizu. Pēc tam Luka un Sjēna padotos, pa daļai aiz naida pret florenciešiem, pa daļai aiz bailēm. Florenciešiem izejas nebūtu, ja viņam viss būtu izdevies tāpat kā tajā gadā, kad ALeksandrs nomira, - viņš bija kļuvis tik stiprs un ieguvis tādu slavu, ka būtu noturējies pats un nebūtu atkarīgs no citu veiksmes un spēkiem; vienīgi no sava stipruma un spējām.
Bet Aleksandrs nomira piecus gadus pēc tam, kad hercogs bija sācis cilāt zobenu. Viņš atstāja dēlu vienīgi ar nostiprināto Romanjas valsti - viss cits karājās gaisā starp divām varenām ienaidnieka armijām, turklāt uz nāvi slimu. Bet hercogam bija tāda drošsirdība un tāds spēks, un viņš tik labi zināja, kā var cilvēkus iegūt un zaudēt, un pamati, ko tas īsā laikā bija licis, bija tik stipri, ka, ja viņam nebūtu uz kakla šīs armijas, vai arī, ja viņš būtu bijis vesels, tas būtu izturējis visas grūtības. Bet viņa varas pamati bija stipri, un tas redzams tādējādi, ka Romanja to gaidīja vairāk nekā mēnesi; Romā, kaut arī pusdzīvs, viņš jutās drošībā; un, lai gan uz Romu bija devušies Baļjoni, Vitelli un Orsīni piekritēji, viņi to nevajāja. Viņš būtu varējis izvēlēties pāvestu, ja arī ne to, kuru gribēja, tad vismaz panākt, ka neievēl to, ko viņš negribēja. Ja viņš, Aleksandram mirstot, būtu bijis vesels, viss būtu izdevies viegli. Un tajā dienā, kad ievēlēja Jūliju II22, viņš man stāstīja, ka esot domājis par visu, ko būtu uzsācis pēc tēva nāves. Visu viņš bija izdomājis, izņemot to, ka tēva nāves brīdī pašam būs jācīnās ar slimību un nāvi. Pārskatot hercoga darbību kopumā, nezinu, ko viņam pārmest; gluži otrādi, man šķiet, kā jau teicu, ka to var ieteikt atdarināt visiem, kas ar Likteņa laimi vai citu ieročiem pacēlušies varā. Jo viņš, kam bija liela drosme un augsti mērķi, nevarēja citādi rīkoties. Un vienīgais, kas stājās pretī viņa nodomiem, bija Aleksandra īsais mūžs un paša slimība. Tātad tam, kurš uzskata par vajadzīgu savā jaunajā principātā nodrošināties pret ienaidnieku, iegūt draugus, uzvarēt vai nu ar spēku, vai ar viltu, likt tautām sevi mīlēt un no sevis bīties, kareivjiem - klausīt un godāt, iznīcināt tos, kas tam spēj un grib kaitēt, atsvaidzināt ar jauniem likumiem veco kārtību, būt stingram un laipnam, devīgam un augstsirdīgam, iznīcināt neuzticamo karaspēku, savākt jaunu, uzturēt draudzību ar karaļiem un valdniekiem tā, lai viņiem tīk tam pakalpot un ir bail kaitēt, nevaru atrast dzīvāku piemēru par viņu. Viņam var pārmest vienīgi Jūlija II iecelšanu par pāvestu, kas nebija laba, jo, kā jau sacīts, kaut arī viņš nevarēja iecelt pāvestu pēc sava prāta, tomēr varēja kaut ko darīt, lai par pāvestu netiek nevēlamais; viņam nekad nevajadzēja piekrist, ka par pāvestu kļūst kāds no kardināliem, kurus viņš bija aizvainojis, vai kāds, kurš, kļūdams par pāvestu, sāktu no viņa baidīties. Jo cilvēki mēdz kaitēt vai nu aiz bailēm vai naida. Tie, kurus viņš bija aizvainojis, bija: San Pjetro no Vinkuļas dzimta, Kolonnu dzimta, San Džordžo un Askānio Sforca. Katram citam, kas būtu kļuvis par pāvestu, būtu no viņa jābīstas, izņemot ruānieti un spāniešus: spāniešiem - radniecības un ciešu savstarpēju saišu dēļ, bet Ruānas arhibīskapam - tādēļ, ka viņš bija ieguvis savā pusē Francijas karaļvalsti. Hercogam tāpēc vispirms noteikti vajadzēja iecelt par pāvestu kādu spānieti un, ja viņš to nevarēja, tad vajadzēja piekrist, Lai par pāvestu top Ruānas arhibīskaps, nevis San Pjetro no Vinkuļas. Ja kāds iedomājas, ka varu ieguvušai personai ar jauniem pakalpojumiem var likt aizmirst senos pārinodarījumus, tas maldās. Hercogs tātad kļūdījās savā izvēlē, un tas bija par cēloni viņa galīgam sabrukumam.