Bet, tā kā no privāta vīra par valdnieku kļūst divējādos veidos, ko nevar attiecināt uz likteņa laimi vai tikumiem, man neliekas, ka tos vajadzētu noklusēt, kaut arī vienu no tiem varētu plašāk aplūkot tur, kur runāts par republikām. Šie divi veidi: principātu iegūst vai nu noziedzīgā un nekrietnā ceļā, vai ari privāts pilsonis kļūst par tēvijas valdnieku ar citu pilsoņu atbalstu.
Runājot par pirmo paņēmienu, tiks minēti divi piemēri, viens no veciem, otrs no jauniem laikiem, tuvāk neapgaismojot šā paņēmiena lietderību, jo es domāju, ka tam, kam būs nepieciešams, pietiks ar atdarināšanu. Sicīlietis Agatokls23, būdams nevien privāts vīrs, bet ari no zemas un nicināmas kārtas, kļuva par Sirakūzu valdnieku. Viņš, būdams kāda podnieka dēls, visus savus laimes kāpienus atzīmēja ar noziegumiem. Tomēr savas noziedzības viņš veica ar tādu dvēseles un miesas spēku, ka, pievērsies kara lietām, drīz uzkāpa līdz Sirakūzu pretora amatam. Šajā pakāpē iecelts, viņš bija nolēmis kļūt par valdnieku un paturēt ar varu - neatkarīgi no citiem - to, kas tam ticis piešķirts. Šajā nolūkā, sazinājies ar kartāgieti Hamilkāru, kas ar karaspēku atradās Sicīlijā, viņš kādu rītu sapulcināja Sirakūzu iedzīvotājus uz senātu, it kā būtu apspriežamas kādas republikas lietas, un saviem zaldātiem deva pavēli nogalināt visus senatorus un bagātākos iedzīvotājus; kad tie bija beigti, viņš ieņēma un noturēja šīs pilsētas principātu bez jebkādas pilsoņu pretestības. Un, lai gan kartāgieši viņu vēlāk divreiz sakāva un beigās ielenca, viņš ne vien spēja aizsargāt savu pilsētu, bet, atstājis daļu karaspēka tās aizstāvēšanai, ar pārējiem iebruka Āfrikā, īsā laikā atbrīvoja Sirakūzas no aplenkuma un iedzina kartāgiešu tādās sprukās, ka tie bija spiesti ar Agatoklu izlīgt, atstāt viņam Sicīliju un samierināties ar viņa varu Āfrikā.
Ja kāds nu aplūko viņa darbus un spēkus, tas neredzēs nekā vai ļoti maz tāda, ko varētu dēvēt par likteņa laimi, ņemot vērā jau teikto, ka viņš nonāca līdz principātam nevis kāda cita labvēlības dēļ, bet karadienestā sasniedzot pakāpes, kuras bija ieguvis tūkstoš nelaimēs un briesmās, un vēlāk noturot principātu ar daudziem drošsirdīgiem un bīstamiem pasākumiem. Nevar arī saukt par tikumu gatavību nogalināt savus līdzpilsoņus, nodot draugus, būt bez uzticības, bez žēlsirdības, bez reliģijas, - tā gan var iegūt impēriju, bet ne slavu. Ja ņem vērā Agatokla spējas doties briesmās un no tām izkļūt, viņa lielisko drosmi panest un pārvarēt grūtības, nav redzams, kādēļ viņu vajadzētu vērtēt zemāk par jebkuru citu priekšzīmīgu karavadoni. Tomēr viņa zvēriskā cietsirdība un necilvēcība līdz ar citām nebeidzamām noziedzībām neļauj viņu ierindot slavenu vīru pulkā. Nevar tātad piedēvēt ne likteņa laimei, ne tikumiem to, ko viņš panāca bez vienas un otriem.
Mūsu dienās, Aleksandra VI valdīšanas laikā, Oliveroto no Fermo, kas priekš daudziem gadiem jau bērnībā bija kļuvis bārenis un ko uzaudzināja mātes brālis, saukts par Džovanni Foljāni, jau agrā jaunībā tika nodots mācīties kara mākslā pie Paolo Vitelli, lai, vingrinādamies šajā disciplīnā, sasniegtu kādu izcilu karotāja pakāpi. Kad vēlāk Paolo nomira, viņš kalpoja tā brālim Vitelloco un ļoti drīzā
laikā, būdams apdāvināts un drošsirdīgs, kļuva par pirmo vīru karapulkā24. Bet viņam likās pārāk verdziski kalpot citam, un viņš nodomāja ar dažu Fermo pilsoņu palīdzību, kam tēvijas verdzība bija tīkamāka nekā tās brīvība, un ar Vitelloco atbalstu ieņemt Fermo un aizrakstīja Džovanni Foljāni, ka, pavadījis daudzus gadus projām no mājām, viņš gribētu atgriezties, Lai apskatītu dzimto pilsētu un apzinātu savu mantojumu. Un, tā kā viņš neesot pūlējies nekā cita, kā vienīgi slavas dēļ, Lai līdzpilsoņi varētu redzēt, ka viņš nav velti šķiedis laiku, viņš gribot ierasties cienīgi, simt jātnieku - savu draugu un kalpu - pavadībā, un lūdza, lai Foljāni būtu tik Laipns un norīkotu, ka Fermo iedzīvotāji to cienīgi uzņem, kas darīšot godu ne tikvien viņam pašam, bet arī Foljāni, jo viņš bija to uzaudzinājis. Džovanni arīdzan nekavējās izpildīt katru māsas dēla vēlēšanos un pēc tam, kad bija licis pilsētniekiem to cienīgi saņemt, izmitināja viņu savā namā, kurtas, pavadījis dažas dienas, gaidot piepildāmies to, kas bija nepieciešams viņa nākamajam noziegumam, sarīkoja gaužām svinīgu mielastu, uz kuru ielūdza Džovanni Foljāni un visus Fermo izcilos vīrus. Un, kad bija beigusies mielošanās un visi citi uzjautrinājumi, kādi notiek līdzīgās dzīrēs, Oliveroto veikli uzsāka nopietnas sarunas par pāvesta Aleksandra varenību un viņa dēlu Čezāri, par viņu panākumiem, un, kad uz šīm runām Džovanni un pārējie atbildēja, viņš pēkšņi piecēlās, sacīdams, ka par šādām lietām jārunā slepenībā, un aizgāja savrup kādā istabā, kur Džovanni un pārējie pilsoņi viņam sekoja. Tiklīdz viņi bija apsēdušies, no istabas paslēptuvēm izlīda zaldāti, kas nogalināja Džovanni un visus pārējos. Pēc šā asins darba Oliveroto uzlēca zirgā un aplenca augstākā maģistrāta namu tik ilgi, kamēr pilsētnieki aiz bailēm bija spiesti viņam paklausīt un nodibināt valsts iekārtu ar viņu kā valdnieku. Kad visi tie, kas, būdami neapmierināti, varētu viņam kaitēt, bija beigti, viņš izdeva jaunus civilos un militāros rīkojumus, tā ka viena gada Laikā, kopš valdīja principātu, viņš ne tikai bija drošībā Fermo pilsētā, bet kļuva bīstams arī visiem saviem kaimiņiem. Viņu apkarot būtu bijis tikpat grūti kā Agatoklu, ja vien viņš nebūtu ļāvies Čezārem Bordžam sevi pievilt, kad tas Sinigaljā, kā jau stāstīts, sagūstīja Orsīni un Vitelli piekritējus; tur arī Oliveroto - gadu pēc izdarītās slepkavības - tika sagūstīts un nožņaugts kopā ar Vitelloco, savu skolotāju tikumos un noziedzībās.
Dažs varētu brīnīties, kā tas var būt, ka Agatokls un dažs viņam līdzīgs pēc nebeidzamām nodevībām un nežēlībām var ilgi dzīvot drošībā savā tēvijā un aizsargāties pret svešzemju ienaidniekiem, un kā pārējie pilsoņi nekad nav pret viņiem sazvērējušies, kaut gan daudzi citi, rīkodamies cietsirdīgi, nekad nav varējuši pat mierīgos laikos noturēt valsti, kur nu vēl bīstama kara laikā. Es domāju, ka tas izskaidrojams ar slikti un labi lietotu cietsirdību. Par labi lietotu - ja par ļaunu darbu vispār var teikt "labs" - saucama tāda cietsirdība, pie kā ķeras pēkšņi, aiz vajadzības nodrošināties, bet vēlāk vairs tā nerīkojas, ja vien tas nenāk par labu pavalstniekiem. Slikti lietota ir tāda cietsirdība, kas sākumā parādās maz, taču ar laiku drīzāk pieaug nekā izzūd. Tie, kas izmanto pirmo veidu, ar Dieva un cilvēku palīdzību var noturēties, mīkstinot savu varu, kā tas bija ar Agatoklu. Otriem ir neiespējami noturēties.