Bezrūpīgais riksis drīz vien aprāvās, un gaismas stars strauji nogriezās no ceļa. Ceriņš sāka rāmi soļot, uzmanīgi liekot soli pie soļa garajā zālē, sekojot gaismas staram. Necik ilgi soļojuši, viņi izdzirdēja klusu šalkoņu. Troksnis pieauga, un beidzot acu priekšā atklājās varens, dzidri zils ūdenskritums. Violetais gaismas stars nogrima zem augstu krītošās, mutuļojošās ūdens sienas.
- Tie ir vārti, Ceriņš bijīgi noteica, pirms Jancis paspēja ko pajautāt.
- Vārti?
- Jā, vārti. Aiz tiem sākas zilā elfa valstība.
Jancis juta šermuļus pārskrienam pār muguru. Iedomājoties vien, ka nāksies lēkt tieši mutuļojošajā ūdens rīklē, kļuva baisi.
Aiziet, Ceriņ! zēns nočukstēja.
Baltais zirgs iebrida vēsajā ūdenī un devās tieši pretī šalcošajam ūdenskritumam. Vēl daži soļi, un ūdens siena gāzās pāri galvai, gandrīz notriekdama abus no kājām. Aizturējis elpu, Jancis pieplaka zirga kaklam un uz mirkli neko vairs nespēja saskatīt. Apjausma, ka Ceriņš ir blakus, deva spēku un drosmi, kas teju teju draudēja izsīkt. Ar pūlēm turoties zirgam mugurā, zēns sajuta, ka ūdens siena pamazām zaudē sākotnējo spēku. Visbeidzot tā palika aiz muguras.
V NODAĻA Zilā Valstība jeb pat zivis prot runāt
Jancis ievilka krūtīs elpu un pavērās apkārt. Neticīgi papurinājis galvu, viņš ļāva skatienam slīdēt pāri sārtiem, grubuļainiem veidojumiem. Tie atgādināja ķeburainus koku stumbeņus, un aiz tiem slējās neredzēti augi. Daži bija pavisam sīciņi, pārējie krietnu galvastiesu garāki par zēnu. Visi lēni locījās vējā, kura patiesībā nemaz nebija.
Jancis nolēca no zirga un pagāja garām ķeburainajiem kokiem. Viņš apstājās pie zaļganu augu pudurīša, kas izskatījās pēc izstīdzējušas Ziemassvētku eglītes. Jancis pastiepa roku un piesardzīgi pataustīja spuraino augu. Tas nebūt nebija durstīgs kā eglīte.
Arī Ceriņš, pastiepis lūpas, sakampa mutē veselu saišķi ar dīvainajiem augiem, kas, viņaprāt, izskatījās ēdami. Viņš raustīja un staipīja augus, bet tie nekādi nedevās mutē. Tomēr Ceriņš bija gana neatlaidīgs, un visbeidzot pāris stiebru notrūka. Baltais zirgs labpatikā nosprauslājās un, acis piemiedzis, sāka tos kāri košļāt.
Pagaršo, tie ir lieliski! zirgs mēģināja iegalvot arī Jancim.
Jancis satvēra nelielu stiebru un vilka ar visu spēku. Tas izdvesa klusu "blurkš!" un beidzot notrūka. Pakošļājis pašu galiņu, zēns to tūliņ izspļāva.
- Tfū, viņš spļaudījās. Kā tu kaut ko tādu vari ieēst? Garšo pēc… pēc… Zēns pēkšņi apklusa un vērīgi nopētīja lekni sazaļojušo puduri. Mīkstās eglītes likās pazīstamas. Un viņš atcerējās: tieši tādas viņš neskaitāmas reizes bija redzējis turpat ezerā, kur abi ar vecotēvu mēdza makšķerēt.
- Ceriņ, tās ir elodejas! viņš neticīgi nočukstēja.
Baltais kumeļš pacēla galvu nu un tad?
- Tu nesaproti? Elodejas aug tikai zem ūdens. Turklāt tās ir indīgas. Zēns pameta skatienu apkārt. Tiešām, kā viņš uzreiz tās nepazina! Un kraupainie koki? Tie ir koraļļi.
- Mēs esam zem ūdens! Jancis noelsās.
- Laipni lūgts Zilā elfa Valstībā, Ceriņš, izspļāvis treknos elodeju kātus, nosprauslojās un salieca celgalus, aicinot jātnieku sēsties mugurā. Šķiet, ka baltkrēpis ne par ko nebrīnījās, un Janci atkal pārņēma tā pati dīvainā sajūta: kā Ceriņš zina tik daudz par Varavīksnes Valstību, ja te nekad nav bijis?
- Nesaprotu tikai vienu, mazliet atguvies no pārsteiguma, Jancis ierunājās. Kā mēs zem ūdens varam runāt un elpot? Un drēbes arī nekļūst slapjas!
Jancis paburzīja pirkstos krekla piedurkni un pārliecinājās, ka tā joprojām ir sausa. Turklāt Ceriņa kājas cilājās brašā riksī bez mazākās piepūles, un arī zēna augums kustējās tikpat brīvi kā uz sauszemes. Atmiņā atausa karstās vasaras dienas, kad vienīgais glābiņš no svelmes bija vēsais ezera ūdens. Iebridis līdz jostasvietai, viņš mēģināja skriet, cik vien ātri var, bet kājas bija kā sapītas. Reizi pa reizei tā notiek sapņos tu mēģini skriet, kustini kājas līdz pagurumam, bet uz priekšu vienalga netiec.
- Dīvaini… Jancis izbrauca ar roku cauri matiem, kas, protams, arī bija gluži sausi. Patiešām dīvaini, viņš atkārtoja.
- Mēs atrodamies Varavīksnes Valstībā, manu zēn! Te tev nemitīgi būs, par ko brīnīties. Tici man! Zirgs labsirdīgi pasmējās.
Jancis domīgi pamāja ar galvu. Par to viņš nu nemaz nešaubījās. Vēl nebija mērots ne pusceļš, bet pārsteigumi gaidīja ik uz soļa. Viņš klusēdams pavērsa atvērto plaukstu uz priekšu, un zirgs laidās auļos tieši pa gaismas stara iezīmēto ceļu.
Zemūdens ainavas, kas pavērās skatienam, bija cita par citu krāšņākas. Sārtos koraļļus nomainīja dzelteni un balti akmens bluķi, apauguši ar krāsainiem gliemežvākiem, no kuriem vairums nemitīgi kustējās gluži kā dzīvi. Elodeju krūmi mijās ar dažādiem citiem augiem sākot ar maigi dzeltenzaļiem un beidzot ar ugunīgi oranžiem, gan zināmiem, gan tādiem, kas, iespējams, paslīdējuši garām pat vērīgajām ūdensaugu pētnieku acīm. Mīkstās smiltis zem Ceriņa kājām mijās ar gludiem oļiem, un pakavi noskrapstēja pret dīvaina paskata akmeņiem, kas klāja zemi gluži kā poraini sūkli. Šur tur garām aizslīdēja pa kādai zivij. Tās it nemaz nebaidījās no abiem ceļotājiem, vien uzmeta tiem nevērīgu skatienu un netraucēti devās savās gaitās.
Gaismas stars viņus veda arvien dziļāk un dziļāk dzelmē. Jo tumšāks kļuva visapkārt, jo spilgtāk iedegās gaismas stars. Turpat virs galvas, rokas stiepiena attālumā, aizsteidzās bars sīku, sudrabaini mirguļojošu zivtiņu, uz mirkli apgaismojot krēslaino zemūdens pasauli. Jancis nodrebinājās. Viņš labprāt dotos sīkajām zivtelēm līdzi atpakaļ uz krāsaino koraļļu un elodeju ieleju. Šejienes krēsla biedēja ar dziļu klusumu. Likās, ka teju teju no kāda tumša kakta izpeldēs haizivs vai parādīsies milzu astoņkājis… Brrr… Beidzot gaismas stars aizveda līdz alai zemūdens klints sienā, aicinot doties iekšā.
- Tikai ne atkal, Jancis izmisīgi iesaucās un stingrāk pievilka zirga pavadu, liekot tam apstāties. Atmiņā uzpeldēja nikno sikspārņu uzbrukums, kas gandrīz maksāja Ceriņa dzīvību.
- Nebaidies, zirgs mierināja, gaismas stars vienmēr rāda drošāko no ceļiem!
Jancis nopētīja alas iekšpusi, cik nu tumsā varēja saskatīt. Ek, ko tikai viņš būtu gatavs atdot par vienu vienīgu parastu kabatas lukturīti… Viņam gan bija gaismas stars, bet ja nu tas pēkšņi apdziest vai atkal kāds neradījums to notver, atstājot viņus tumsā? Sakodis zobus, lai tie klabot nenodotu viņa bailes, zēns, nolēcis no zirga, nedroši devās alas iekšpusē. Ceriņš sekoja cieši pa pēdām, ik pa mirklim pūzdams siltu dvašu viņam pakausī. Zilais gaismas stars veda viņus tieši cauri alas tumšajiem labirintiem.
Viņi spēra soli pēc soļa, un zēns nemitīgi kustināja lūpas, kaut ko murminot. Ceriņš ieklausoties saprata viņš skaita soļus. Kādēļ tas vajadzīgs, viņš nejautāja, tikai pie sevis nosprieda, ka lai jau, ja vien tas palīdz saglabāt mieru. Arī pašam bija visai neomulīga sajūta pustumsā iesprostotam kaut kādā zemūdens alā.
Divsimt četri, divsimt pieci, divsimt seši… pār Janča lūpām joprojām ripoja skaitlis pēc skaitļa, līdz visbeidzot skaits nojuka un kājas sāka pagurt.
Zēns apklusa. Zobi vairs neklabēja un vēl pēc krietna brīža viņš pat sajutās kā pavisam ikdienišķā pastaigā.
Pēkšņi ausīs iegriezās spalgs kliedziens.