- Ahuuuuuuu! Eheeeeei! atskanēja tik negaidīti, ka Jancis palēca soli atpakaļ un uzgrūdās Ceriņam. Balss viļņojās taisni priekšā. Ja viņi sekos gaismas staram, noteikti satiks neredzamo klaigātāju.
- Ceriņ, Jancis saminstinājies piespieda vaigu kumeļa siltajam kaklam un apklusa.
- Zinu, manu zēn, zinu, Ceriņš mierinoši bubināja un pamāja ar galvu. Arī viņu pēkšņais sauciens dziļajā klusumā šķita sabiedējis. Tomēr bija jādodas tālāk. Kumeļš pastūma zēnu sānis un devās uz priekšu.
- Es iešu pirmais! Zirgabalsī skanējatāda apņēmība, ka Jancis, nebildis vairs ne vārda, piekrītoši pamāja un sekoja Ceriņam. Klusībā viņš sajuta atvieglojumu, jo aiz baltā kumeļa platās muguras jutās pasargāts.
- Heheiiii! atkal atskanēja sauciens. Šoreiz balss skanēja citādi nekā iepriekš. Tātad klaigātājs nebija viens.
- Ahuuuuu! tai pievienojās cita balss tepat līdzās.
Ceriņš pielika soli un nozuda aiz līkuma, no kura
atspīdēja gaisma. Jancis vilcinādamies sekoja.
- Nāc šurp, nebaidies! atskanēja baltkrēpja balss.
Tajā nebija ne miņas no izbailēm, un Jancis ziņkārīgi paskatījās aiz stūra. Skatienam pavērās liels, gaišs klajums. Gaisma iespīdēja no augšpuses. Klajums mudžēja no neskaitāmām krāsainām zivīm. Asari un līdakas, sabāzuši kopā galvas, bija tā aizrāvušies, ka pat nepievērsa uzmanību sīko zivteļu bariņam. Tās turpat draiski skraidelēja cita citai nopakaļ, līdz kāda ietriecās līdakai tieši sānos. Prāvā līdaka pagriezās uz draiskuļu pusi un, kā Jancim šķita, nosodoši nogrozīja galvu: vizuļojošais ķermenis un spēcīgā sarkanā aste līgot nolīgoja. Zēnam iešāvās prātā, ka draiskās zivtiņas atgādina resgalīgu skolēnu baru skolas starpbrīžos un līdaka, tieši tāpat kā bargā matemātikas skolotāja, cenšas ieviest kārtību. Jancis neviļus iespurdzās un tūliņ pat piešāva plaukstu mutei priekšā: zivis gan rādījās gluži miermīlīgi noskaņotas, bet sev uzmanību viņš pievērst tomēr negribēja.
Ahuuuu! atkal atskanēja piemirstais sauciens, un beidzot Jancis ieraudzīja skaļās balss vaininieku. « Tas nevar būt, zēna lūpas gandrīz bez skaņas sakustējās, un viņš spēra pāris soļu tuvāk, neticēdams savām acīm.
Zemūdens Valstībā viņš bija gatavs sastapt milzu ūdensaugu biezokņus, bruņurupučus un varbūt pat kādu haizivi, bet runājošu zivi… Nu nē! Skaļās balss īpašniece bija liela, krāšņa zelta zivs. Zeltainās spuras plandīdama, tā piepūta vaigus un skaļais eheeeeee! piepildīja alas velvi. Balss atbalsojās līdz pat augstajiem griestiem un, atsitusies pret asajiem akmens izciļņiem, atgriezās atpakaļ.
Kamēr Jancis brīnījās, muti pavēris, krāšņā zelta zivs viņu bija pamanījusi.
- Sveiki, sveiki! viņa piepeldēja tuvu klāt un uzmanīgi nopētīja zēnu un balto zirgu. Kādi ūdeņi jūs te atnesuši?
- Mēs dodamies uz Dūmakas Valstību, Jancis beidzot atguva balsi.
- Tad tu esi tas drosminieks… Esam par tevi dzirdējušas. Zivs atzinīgi pamāja ar spurām. Arī pārējie alas iemītnieki ziņkāri sapulcējās apkārt.
- Tu… tu izskaties pēc zirdziņa! Bet tikai tāds jocīgs… kāds jūraszirdziņš izbrīnījies uzrunāja Ceriņu.
- Es nemaz neesmu jocīgs. Esmu normāls zirgs, Ceriņš atbildēja.
- Normāls? Kur tad tavas spuras? Jūraszirdziņš, izbrīnā pavēris muti, riņķoja ap Ceriņu. Aste arī tev tāda izplūkāta…
- Spuras! Ceriņš klusi nosprauslojās. Es neesmu zivs. Esmu zirgs. Sauszemes zirgs ar pavisam normālu asti.
- Tu dzīvo uz sauszemes? jūraszirdziņš patiesi izbrīnījās. Tur taču nav ko elpot!
-Varbūt viņš ir brīnumzirdziņš? astoņkājis vienu no savām astoņām kājām domīgi pielika pie lielās pieres.
- Nu rimstieties! līdaka bargi uzsauca un atkal pievērsās ceļiniekiem.
- Droši vien esat noguruši. Varbūt paliksiet pie mums atpūsties?
- Paldies par uzaicinājumu, bet mums tiešām jāsteidzas. Nepavisam nav laika, Jancis atrunājās.
Nu palieciet, palieciet! mazās zivteles smalkās
balstinās cita caur citu lūdzās.
- Mēs uzkavētos ar lielāko prieku, bet diemžēl nevaram, Jancis skaidroja, cenšoties neaizvainot viesmīlīgās zemūdens radībinas.
- Zēl gan, skumji novilka vissīkākā zivtele. Viņi varētu piedalīties skaļākās balss konkursā. Kas zina, varbūt uzvarētu un iegūtu galveno balvu gada pērli…
- Zēnam nav laika, un mēs nedrīkstam viņu aizkavēt! lielā zivs pārtrauca daudzbalsīgo murdoņu.
- Bet… sīkā zivtele vārgi iebilda un tūdaļ apklusa, līdakas bargā acu skatiena iebiedēta.
- Kāds bet? Lielā zivs novēcināja asti. Ja varavīksne nodzisīs, uz visiem laikiem aizmirsīsiet par rotaļām!
Viņa pavirzījās sānis, un pārējās zivis godbijīgi sekoja viņas piemēram. Mazā zivtele vairs nebilda ne vārda. Vien doma par to, ka jādzīvo bez draiskošanās, stindzināja kā asinskāras haizivs skatiens. To gan sīkaļa, protams, nekad nebija redzējusi, bet gana daudz par to bija dzirdējusi vecāko sugas māsu nostāstos. Jancim sametās nabaga zivteles žēl, un viņš mierinoši pamāja tai ar roku.
- Vēlu veiksmi! Palieciet sveiki! vēl ilgi skanēja nopakaļus alas labirintos, un mazās zivteles pīkstošā balstiņa spalgāk par visām.
- Runājošas zivis, Jancis nogrozīja galvu un uzlūkoja Ceriņu. Es vēl saprotu, ka tu proti runāt, bet zivis…
- Ptrū! nosprauslojās Ceriņš. Reiz jau ieminējos, ka cilvēki neprot klausīties. Pat puķes un koki prot runāt, tikai jūs viņus nez kādēļ nedzirdat.
Jancis domīgi piekrita. Droši vien tā ir. Šaipus Varavīksnei brīnums brīnumam sekoja tik ātri, ka zēnam atlika vien acis un ausis turēt labi plaši vaļā.
- Ko gan es, Ceriņ, bez tevis iesāktu! Zēns noglāstīja spēcīgo zirga kaklu. Labi, ka Zaļumiņš bija atradis tik labu ceļabiedru. Baltais kumeļš zināja apbrīnojami daudz.
- Pasteigsimies, Ceriņ! Jancis uzrāpās zirgam mugurā un cieši saņēma pavadu.
Ala kļuva arvien plašāka un gaišāka un drīz vien aizveda viņus pie aļģu ieskautas zilganas klints. Ciešāk ieskatoties, varēja saskatīt caurspīdīgas durvis. Jancis piespieda plaukstu stikla durvīm un tūdaļ to atrāva nost. Durvis bija aukstas kā ledus. Varbūt tas nemaz nebija stikls?
- Šīs durvis ved uz nākamo Gaišzilā elfa Valstību, Ceriņš ierunājās, bet zēns to bija jau sapratis. Uzmanīgi satvēris durvju rokturi, viņš to nospieda, un durvis atvērās, viegli nodžinkstot.
VI NODAĻA gaišzilā Valstība jeb ceļš cauri ziemai
Kad durvis aiz muguras aizvērās, acis neviļus samiedzās. Pēc krēslainās zemūdens pasaules šeit viss šķita pārāk žilbinošs. Tomēr drīz acis aprada ar spilgto gaismu, un abi ceļotāji ar interesi pētīja apkārtni.
Vai tiešām viņi nokļuvuši ziemā? Koku zari līka zem biezas, zilganbaltas sniega sagšas. Gluži tāda pati sedza zemi zem kājām. Jancis piesardzīgi iebrida sniega kupenā. Tā sniedzās līdz potītēm, un basās, sandalēs ieautās kājas ieskāva gluži kā mīksta vate. Varbūt tas nav sniegs? Sniegam jābūt aukstam, bet tas, kas apņēma zēna kājas, bija gluži… nekāds. Zēns pieliecās un pagrāba to saujā. Cieši sažņaudzis dūri, viņš sajuta, ka tas kļūst aizvien siltāks un mitrāks, līdz caur pirkstiem sāka pilēt ūdens lāses. Tas bija sniegs, taču nez kādēļ silts.
Ejam, Ceriņ! Jancis aizsvieda puskusušo sniega pikuci un pamāja zirgam.