VII NODAĻA zaļā valstība jeb cik labi satikt draugu
- Vai sniegs atkal kļuvis mīksts un silts? Jancim ienāca prātā, sajūtot, ka zeme silda sānus, bet nebija spēka atvērt acis. Nogurums ņēma virsroku, un zēns cieši iemiga, nomurminādams, ka sniegs smaržo pēc zāles.
Ceriņš apgūlās turpat blakus un atviegloti nopūtās. Viņiem bija izdevies nokļūt Zaļajā Valstībā sveikiem un veseliem.
- Zzzzzz… zzz… zzzz kaut kas apnicīgi zumzēja pie auss. Jancis novicināja roku gar seju un pavēra plakstiņus. Šurpu turpu lidinājās maza, zaļa spārīte ar izvalbītām acīm. Tā neatlaidīgi plivināja spārnus gar pašu degungalu un nelikās mierā, līdz Jancim no smalko spārnu pieskāriena tā sāka kutēt deguns, ka viņš neizturējis skaļi nošķaudījās. Pēdējo reizi saplivinājusi spārnus, spārīte aizlaidās.
Tikai tagad Jancis pamanīja, ka guļ zaļā zālē un viņam vairs nesalst. Piecēlies sēdus, viņš aplaida skatienu apkārt. Ceriņš turpat netālu starp vecām, ar zaļu ķērpi apaugušām ābelēm plūca kupli saaugušu zāli un palaikam pastiepa kaklu, lai no zara noplūktu pa kādam sulīgam ābolam.
- Hei, Ceriņ! Jancis uzsauca.
- Labrīt, draudziņ! baltais kumeļš atsaucās un, mīkstajās lūpās satvēris lielu ābolu, sīkā riksītī devās pie zēna.
- Es nemaz neatceros, kā mēs te nokļuvām! Zēns noplātīja rokas. Atminos tikai, kā tu lēci pāri baļķu grēdai, un tad vairs neko…
- Neko daudz jau neesi palaidis garām. Tā arī izkļuvām no Gaišzilās Valstības, mūžīgā sniega zemes. Tieši aiz baļķu grēdas sākās Zaļās Valstības robeža.
Ceriņš attapās, ka zobos joprojām tur cieši sakniebtu ābola kātiņu un tas runājot sitas pret lūpām. Zirgs iemeta sulīgo ābolu zēnam tieši rokās un mudināja pamieloties.
Jancis iecirta zobus ābolā. Tas bija tik sulīgs un gards! Vēders tik tiešām prasīja savu tiesu. Zēns atcerējās, ka kabatā vēl glabājas pāris maizes riecienu, ko bija paņēmis no mājām. Siekalas saskrēja mutē no domām vien par mīkstās maizes smaržu un garšu. Roka jau pastiepās, lai satvertu maizes šķēli, tomēr viņš pārdomāja. Te varēja saēsties ābolus pēc sirds patikas. Kas zina, vai turpmākajā ceļā vispār būs ko ēst? Prātīgāk būtu pietaupīt maizi vēlākam laikam.
Smagi nopūties, Jancis piecēlās un devās pie ābeles pēc saldajiem augļiem. Kājas joprojām bija smagas pēc stindzinoši aukstā ceļojuma Gaišzilajā Valstībā, arī roka ar grūtībām stiepās uz ābolu pilno zaru pusi.
Steigšus apēdis pāris ābolu, Jancis uzsauca:
- Ejam, Ceriņ! Mums jāsteidzas tālāk!
- Kāp man mugurā! zirgs aicināja.
- Nē, es skriešu tev blakus. Man joprojām mazliet salst, varbūt skrienot sasildīšos. Jancis pavērsa plaukstu uz augšu, lai sekotu zaļās gaismas staram.
Ceriņš pamāja un sīkā riksītī devās uz priekšu. Pēc pāris soļiem viņš atskatījās pār plecu un apstājās, jo redzēja, ka Jancis stāv kā zemē iemiets.
- Kas noticis? Ceriņš neizpratnē jautāja.
- Gaismas stars… Tā vairs nav!
- Kā nav?! Ceriņš piegrūda purnu zēna plaukstai.
Tik tiešām stars bija nodzisis.
- Tava plauksta joprojām ir auksta kā ledus. Ceriņš uzpūta tai dvašu. Varbūt tāpēc gaisma apdzisa?
- Ko tagad iesāksim? Jancis izmisīgi satvēra galvu rokās. Kā atradīsim ceļu?
Viņš apskāva Ceriņa silto kaklu. Acīs sariesās asaras gluži tāpat kā toreiz, kad varenais dziedinošais koks atteicās dot savas lapas, lai izārstētu sikspārņu cirstās brūces. Ceriņš mierinoši uzlika galvu Jancim uz pleca. Viņš nezināja, ko teikt. Nojauta reizēm teica priekšā, kurp doties, bet šoreiz iecirtīgi klusēja.
- He-hej! Kādēļ tik bēdīgi? Nemaz nepriecājaties par draugu? Jancim pie auss atskanēja sīka balstiņa, kuru viņš pazītu pat nakts laikā. Tā nodžinkstēja dzidri kā zvaniņš.
- Zaļumiņ! Ceriņš un Jancis vienā balsī iesaucās.
Tas patiešām bija zaļais elfs. Uzmeties jāteniski uz
ābeles zara, viņš sparīgi šūpoja mazās, spicās tupelītēs ieautās kājeles.
- Protams, priecājamies! Es ar lielāko prieku tevi apskautu, tikai baidos, ka tu manu apskāvienu neizturēsi, Jancis iesmējās.
- Iztiksim bez apskāvieniem, arī Zalumiņš iespurdzās. Kādēļ jums tik skābs ģīmis, it kā būtu zaļus ābolus saēdušies? Viņš vērīgi nopētīja abus draugus.
- Gaismas stars nodzisa, un es nezinu, kurp tālāk doties. Jancis atkal saskuma.
- Par to gan nav jābēdā! Neaizmirstiet, ka atrodaties manā Zaļajā Valstībā. Es te pārzinu katru taciņu. Viens un divi aizvedīšu jūs līdz Dzeltenā elfa Valstībai.
ak, zaļumiņ, cik labi ka tevi satikām. Janča seja atplauka smaidā.
Arī Ceriņš priecīgi iezviedzās un sapurināja kuplās krēpes.
Zalumiņš pasmaidīja un, savicinājis spārnus, pacēlās gaisā. Sekojiet man!
- Klau, Zaļumiņ, kā klājas Varavīksnei? Jancis iejautājās, tiklīdz aiz muguras palika klajums ar vecajām ābelēm.
Pamazām dziest, zaļais elfs nopūtās. Padzirdēju, ka jums grūti klājas, un atsteidzos palīgā. Laika palicis pavisam maz. Aizvedīšu jūs līdz Dzeltenajai Valstībai un došos atpakaļ sargāt varavīksni.
Ceriņš un Jancis tik tikko spēja tikt līdzi elfam, kuru mazie spārniņi apbrīnojami ātri nesa uz priekšu. Viņš veikli izvairījās no asajām egļu skujām, no zirnekļu tīmekļiem kuplajos krūmos un vēl paguva izjautāt draugus par ceļojumu cauri Varavīksnes Valstībai.
Tieši brīdī, kad Jancis pabeidza stāstu par to, kā viņš attapies Zaļajā Valstībā, ceļojums bija galā.
- Te nu mēs esam. Zaļais elfs atbīdīja matu šķipsnu no pieres un nolaidās smilšaina klajuma vidū.
- Kur tad ir durvis? Jancis paskatījās visapkārt. Sekodams ar acīm Zaļumiņa pastieptajai rokai, viņš aizdomīgi nopētīja paprāvo smilšu laukumu. Elfa zaļās acis iemirdzējās, it kā apstiprinot jā, jā, tieši tur.
- Paldies tev, Zaļumiņ! Jancis atguva uz mirkli zaudēto valodu un pamājis uzrāpās Ceriņam mugurā. Ja reiz bija lemts doties cauri plūstošo smilšu vārtiem, tad vismaz abiem kopā. Lai drošāk.
- Pagaidi mazliet! Zaļumiņš pielidoja viņam tuvu klāt un pastiepa roku. Atvērtajā plaukstā gulēja mazs sainītis. Te ir zaļās gaismas burvju putekļi. Ar tiem tu spēsi aizstāvēties pret Miglas Rausēju. Viņš no tiem trakoti baidās. Ek, no katras Varavīksnes Valstības tu būtu pelnījis pa dāvanai, bet, kopš mani brāļi ir prom, te vairs nav nekādas kārtības…
- Paldies tev, Zaļumiņ! Un nebēdā viena dāvana man tomēr ir. Sniegavīrs man uzdāvināja gabaliņu no sava lāstekas deguna, Jancis nodrebinājās, atceroties Aukstuma Glabātāja Valstību. Nu jau viņam bija pavisam silti un šķita: diez vai lāstekas gabals kādreiz noderēs, bet dāvana ir un paliek dāvana…
-Aukstuma Glabātājs tev to uzdāvināja? Zaļumiņa balsī atskanēja neviltots pārsteigums. Viņš taču ir tāds sīkstulis, ka pat zemē nokritušu čiekuru nevienam nenovēlēs.
- Nezinu gan, man viņš likās tīri jauks, Jancis paraustīja plecus.
- Nu, ja tā, tad patiešām ticu, ka tu izglābsi elfus. Zaļumiņš pasmaidīja. Zēns, kuram izdevās iekarot sniegavīra ledusauksto sirdi, spēs tikt galā ar jebkurām grūtībām.
Atvadījies no elfa, zēns cieši ieķērās Ceriņam krēpēs.
Baltais kumeļš ar vienu lēcienu bija smilšu laukuma viducī, tas iesūca viņus sevī kā izbadējies zvērs. Jancis sadzirdēja Zaļumiņa atvadu saucienu: