- Drīz tiksimies!
Vienā acumirklī viņš nozuda skatienam.
VIII NODAĻA dzeltenā valstība jeb Akas Sarga mīklas
Viņi lidoja lejup, un smiltis virpuļiem vien griezās apkārt. Jancis pameta skatienu augšup tieši tajā brīdī, kad pēdējais Zaļās Valstības gaismas stars nozuda. Viņš steidzīgi aizvēra acis, vairoties no birstošajām smiltīm. Ierāvis galvu plecos Jancis gaidīja, ka smilšu gūzma gāzīsies pāri kā lavīna, bet tas nenotika: pār galvu gluži kā smalks lietutiņš sijājās vien retas saujas smilšu.
Drīz vien Ceriņa kājas pieskārās zemei. Viņš pamīņājās, it kā gribētu pārliecināties, ka zeme zem kājām neiebruks, lai viņus vēlreiz izrautu cauri pasauļu pasaulēm. Pamats zem pakaviem joprojām bija ciets.
Ceriņš, cilājot kāju pēc kājas, neapmierināti bubināja. Smiltis bija iespiedušās starp pakaviem un nelāgi spieda. Nokratījis pēdējos iedzelteni vizošos graudiņus, viņš negribīgi pārlaida skatienu tuksnesīgajiem pakalniem, ko klāja vienas vienīgas dzeltenas smiltis.
Jancis atlaida sažņaugtos pirkstus no smiltīm piebirušajām krēpēm un nolēca zemē. Aplūkojis savu plaukstu, viņš atviegloti uzelpoja. Gaismas stars atkal bija pamodies un gaiši atmirdzēja pāri tuksnesim, kas
vīdēja līdz pat apvārsnim. It kā censtos atgūt nokavēto, tas zaigoja spilgtāk par dzeltenajām smiltīm un skaidri norādīja ceļu, pa kuru iet tālāk. Draugi nekavējoties devās ceļā.
Soli pa solim viņi pārvarēja karstās tuksneša smiltis. Tās dedzināja kāju pēdas, un saule neciešami svilināja muguru. Jancis spītīgi atteicās kāpt zirgam mugurā, redzēdams, ka viņš pieklibo, jo smiltis berž kājas. Ceriņam jau tāpat bija grūti. Turklāt nežēlīgi gribējās dzert, bet viņiem līdzi nebija ne lāses ūdens. Mute no slāpēm bija tā izkaltusi, ka ik vārds, ko viņi mēģināja pārmīt, palika iesprūdis kaklā kā sauss maizes rieciens, tādēļ viņi ceļu turpināja klusēdami.
- Kaut kur tuvumā ir ūdens! vienmuļo smilšu švīkstoņu zem kājām pēkšņi pārtrauca Ceriņa piesmakusī balss. Es to saožu!
Jancis cerību pilns piemiedza acis un pielika plaukstu pie pieres, lai spožajā saules gaismā kaut ko saskatītu.
- Neko neredzu, viņš nolaida roku un nočukstēja. Tev būs izlicies…
Ceriņš, nebildis vairs ne vārda, sāka soļot raitāk un satraukti ošņāja gaisu. Jancis tik tikko turējās viņam līdzi un jau grasījās apsaukt draugu, lai neskrien tik ātri, kad pēkšņi kā uz burvja mājiena vientulīgā tuksneša vidū parādījās aka. Visīstākā aka uz mata tāda kā vectētiņa mājas pagalmā, tikai daudz lielāka.
- Ūdens, Ceriņ, ūdens! Jancis pieskrēja pie akas un sāka griezt aprūsējušo rokturi, lai nolaistu akas dibenā dzelteno spaini.
Viņam nenāca ne prātā brīnīties, no kurienes te gadījusies aka un kam tā pieder. Svarīgākais šobrīd šķita remdēt neciešamās slāpes; ar katru čīkstošā roktura apgriezienu ilgi gaidītais mirklis tuvojās. Beidzot spainis ar dobju plunkšķi atsitās pret ūdens virsmu un pilns ar saulē mirdzošu valgumu atsitās pret akas malu, ar vēsām šļakatām nošķiežot Janča saulē apsvilušās rokas.
- Nāc, Ceriņ, padzeries! Jancis aicināja, pārvarot vēlmi nekavējoties mesties pie spaiņa un dzert, dzert un dzert, līdz tas būs tukšs…
Ceriņš nelika divreiz lūgties un ar lūpām pieskārās ūdens virsmai.
- Rāmāk, rāmāk! atskanēja guldzoša balss.
Šķita, ka tā nāk tieši no spaiņa.
Ceriņš atrāvās atpakaļ un nespēja novērst skatienu no kārotā trauka. Skaidrais ūdens tajā bija kļuvis duļķaini dzeltens un izskatījās
nebaudāms. Arī Jancis ielūkojās spainī. Pamazām Ceriņa purna saviļņotā ūdens virsma norima, un draugi tajā skaidri saskatīja sejas apveidu.
- He, he… pikti nosmīkņāja mīklainais radījums, un ūdens atkal saviļņojās. Bez atļaujas gribat dzert no manas akas?
- Mēs nezinājām, ka tā kādam pieder, Jancis taisnojās, un smilšu graudiņi noskrapstēja starp zobiem. Esam tā izslāpuši, ka nespējam vairs paspert ne soli…
- Redzu, redzu, Akas Sargs kļuva mazliet pielaidīgāks. Lai notiek, ļaušu jums padzerties, bet ar vienu noteikumu.
- Darīšu visu, ko vien liksi, Jancis piekrita un kāri nolūkojās ūdens šļakatās, kas šļācās pāri spaiņa malai ik reizi, kad Akas Sargs ierunājās.
- Uzdošu tev trīs mīklas. Ja atbildēsi pareizi dzeriet, cik vien vēlaties. Bet, ja ne, neko darīt, nāksies jums ūdeni pameklēt citā vietā.
- Paklau, skopuli, Ceriņš sadusmojās, bet Jancis ar plaukstu aizspieda viņam muti, baidoties, ka piktais Akas Sargs patrieks viņus no šejienes tūliņ pat.
- Ek, kā gribas ievilkt ar pakaļkājām tam nīgrajam vecim! Lai guļ ar muti smiltīs un sajūt, kā tās kaltē! Ceriņš joprojām murmināja, cenzdamies izvairīties no zēna plaukstas, kas joprojām cieši aizsedza viņa muti. Visbeidzot zēna lūdzošais skatiens lika viņam apklust.
- Uzdod mīklas! Esmu gatavs atbildēt! Jancis pievērsa skatienu spainim. Citas iespējas tikt pie ūdens nebija.
- Nu tad klausies! Akas Sargs brīdi padomāja un noburbuļoja. Kas tas ir: zelta kamols pār kalnu veļas?
Jancis sarauca pieri. Zelta kamols… Kāpēc tam velties pār kalnu? Kāpēc pār kalnu… Viņš pārcilāja domās visas mīklas, ko atcerējās jelkad dzirdējis no vectētiņa. Bet nekā! Pacēlis acis uz augšu, viņš izmisīgi skatījās tālumā, it kā spožajos saules staros varētu atrast atbildi. Tur, tālumā pie apvāršņa, bija saskatāmi tikai pakalni un saule, kas ripinājās kā apaļa bumba. Nūja kā bumba! Pēkšņi viņš saprata, ka tā ir pareizā atbilde.
- Tā ir saule! Jancis vienā elpas vilcienā izgrūda.
- Pareizi. Ar pirmo mīklu tev paveicās. Klausies nākamo! Debesu māsiņa septiņās krāsās…
- To nu gan es zinu. Tā ir varavīksne, Jancis, ne mirkli nedomādams, atbildēja.
- Redzēsim, vai arī trešo reizi tev paveiksies! Atmini nu šo mīklu! Kad var nest ūdeni sietā? Akas Sargs apmierināti noburbuļoja.
Viņš bija drošs, ka uz šo mīklu zēns nemūžam neatbildēs.
- Ūdeni sietā… Nekad, es teiktu, Ceriņš pikti murmināja. Cik tālu tevi pašu sietā varētu aiznest? Baltkrēpis apklusa, pamanījis zēna pārmetošo skatienu.
Jancis saspringti domāja, bet, tiklīdz šķita, ka atbilde tepat tepat mēles galā, tā atkal aizslīdēja prom. Zēns nopūties iebāza rokas bikšu kabatās un neviļus sarāvās. Pirksti bija pieskārušies ledaini aukstajam sniegavīra dotajam lāstekas gabaliņam, kurš, kā par brīnumu, pat karstajā saulē nebija sācis kust.
- Ak… Jancis pēkšņi saprata, ka atbilde ir rokā.
- Paldies, sniegavīr, viņš nodomāja un skaļi bilda:
- Ūdeni sietā var nest ziemā! Protams, ziemā. Sniegs un ledus ir sasalis ūdens. To zina katrs pirmklasnieks. Sniegu vai ledus gabaliņus iegrābt sietā nav liela māka.
Zēns runāja bez mitas, juzdamies lepns, ka ticis galā ar pēdējo uzdevumu.
- Kā tu zini par sniegu un ledu? Akas Sargs izbolīja acis un pārsteigts burbuļoja.
- Ha! Ceriņš neizturējis zobgalīgi iezviedzās.
- Tur, no kurienes mēs nākam, ir kas vairāk nekā tavas tuksneša smiltis!
- Nu beidz taču! Jancis kušināja, negribēdams saniknot Akas Sargu.
- Esi savaldīgs, kleperi, esi savaldīgs! Palūgšu vairāk cieņas! Akas Sargs sarauca pieri, un ūdens šļācās pāri spaiņa malai. Neaizmirstiet, ka es esmu ne tikai Akas Sargs. Es sargāju arī vārtus uz Oranžo Valstību, uz krāšņāko no visām septiņām Varavīksnes Valstībām!