- Vai tuvojas negaiss? Jancis bažīgi palūkojās debesīs, taču tajās mierīgi lidinājās tikai daži pūkaini, balti mākonīši.
- Nē, Ceriņš nokaunējies atbildēja, tas ir mans vēders. Sen neesmu neko ēdis…
Zēns iesmējās. Uz drauga pārmetošo skatienu viņš atbildēja ar jaunu smieklu šalti, piebilzdams, ka Sapņu Valstībā nevienam badoties gan nevajadzētu.
- Vēlies kādu pieneņu pļavu vai kaut ko citu, kas tev garšo! Pēc tam lidosim.
- Ak, es par to piemirsu, zirgs nomurmināja un iegrima domās. Viņš nekādi nespēja izvēlēties starp saldām pienenēm un sulīgu āboliņu.
Pēc brīža zirgs atviegloti noskurināja ausis. Viņš bija izlēmis, un no zemes jau spraucās pirmās maigās āboliņa lapas. To kļuva arvien vairāk un vairāk. Vēl mazliet, un ēdamā pietiktu veselam ganāmpulkam un pat vēl pāri paliktu. Ceriņš kāri šķina pirmās lapas, bet mazās trejlapītes turpināja augt. Tās stiepās arvien garākas, līdz aizsniedza baltā kumeļa lūpas. Viņš svētlaimīgi nopūtās un labsajūtā pievēra acis. Ak, leiputrija! Nu viņam pat galvu pieliekt nevajadzēs, lai nošķītu sulīgās lapas. Joprojām pusaizvērtām acīm viņš pastiepās pretī āboliņam, bet satvēra tukšu gaisu. Kas tad tie par brīnumiem?! Atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka kārotais mielasts turpina stiepties garumā, it kā vēlētos aizsniegt pašas debesis.
- Ceriņ, ko tu īsti vēlējies? Jancis noelsās un, atmetis galvu atpakaļ, noskatījās, kā āboliņa lapas pamazām aizsedz sauli un trauslie kātiņi pārtop resnos koku stumbros.
- Es tikai gribēju kārtīgi pieēsties pasaulē leknākajā pļavā, kur aug tāds āboliņš, kādu neviena cita zirga acis pat sapnī nav skatījušas, Ceriņš sakaunējies nobubināja un mēģināja nošķīt gabalu no kārotā stublāja, kurš nu jau bija izaudzis krietna ozola resnumā. Bet viņam tas neizdevās, jo miza bija kļuvusi kokaini cieta.
- Ak, Ceriņ, Ceriņ… Jancis nopūtās. Kā gan mēs izkļūsim no šiem džungļiem?
- Nav liela bēda! Zirgs bezrūpīgi nopurināja krēpes. Pazūdi, milzu pļava!
Draugi, elpu aizturējuši, vēroja milzīgos augus, bet tie palika, kur bijuši, un turpināja augt. Ceriņš izklaigājās, līdz aizsmaka, taču nekas nemainījās. Arī Jancis pievienojās. Nekā…
Zem milzu āboliņa lapotnes kļuva arvien tumšāks, stumbri kļuva arvien resnāki. Iekams viņi attapās, ka jābēg no gigantiskā meža prom, bija jau par vēlu. Stumbri vēl arvien pletās platumā, un starp tiem atlika arvien mazāk brīvas vietas. Vietumis tie pat jau bija saauguši kopā un dobji brakšķēja, mēģinot iekarot sev vēl vairāk vietas.
- Ceriņ, mēs esam pagalam! Jancis izmisīgi iesaucās brīdī, kad viņa sānam piespiedās gluds, vēss milzu stublājs.
Baltkrēpis par atbildi iezviedzās. Viņš pats to bija sapratis. Nu viņi bija kā sprostā. Iesprūduši un bezpalīdzīgi.
- Ak, kaut nu kāds pateiktu, ko mums darīt… Jancis izdvesa un negaidot satrūkās, atskanot svešai balsij pie pašas auss.
- Sveiki, sveikiņi! tā nopīkstēja.
Iespiests starp resnajiem stublājiem, Jancis ar grūtībām pagrieza galvu un ieraudzīja, ka vienā no augiem atvērušās mazmazītiņas durtiņas, caur kurām, galvu pabāzis, pretī veras resns, dzeltenīgi zaļš tārps.
- Gribat zināt, ko darīt? Viņš samirkšķināja blāvās ačteles.
- Protams, gribam! Jancis steigšus izstostīja. Kādēļ mūsu vēlēšanās vairs nepiepildās?!
- Tās piepildās gan, tārps atteica.
- Āboliņš turpina augt un nesarūk!
- Tavs draugs pārāk stipri vēlējās, lai tas uzrodas, jo bija izsalcis. Kamēr viņš nepiepildīs vēlēšanos līdz galam un nepaēdīs, mežs nekur nepazudīs. Zirgs nespēj no sirds vēlēties, lai kārotais izzūd, kamēr joprojām jūt izsalkumu. Tur tā nelaime.
- Bet es? Kāpēc tas neklausa arī mani? Es to vēlos no sirds!
- Tu nevari vēlēties cita vietā. Šeit katrs piepilda savus sapņus, citiem tos nelaupot.
- Ko lai tagad darām? Varbūt vēlēties ko citu, kas mūs glābtu?! Jancis bija patiesi izmisis.
- Nē, kamēr vienu vēlēšanos nepiepildīsi, citu vēlēties nedrīkst. Tiklīdz viņam, tārps pamāja uz Ceriņa pusi, izsalkums mitēsies, mežs nozudīs. Ja ne paliksiet te uz visiem laikiem. Man ļoti žēl… Tārps nošūpoja galvu un nožāvājies noslēpās savā alā, cieši aizvērdams durvis.
- Hei, pagaidi! Jancis uzsauca, bet tārps jau bija prom un vairs nerādījās.
- Ceriņ, tu dzirdēji? Tev aši jāpaēd!
- Nesanāks. Baltais zirgs papurināja galvu un ar vareno augumu mēģināja izbrīvēt ceļu starp diviem stumbriem, kas pletās starp viņiem. Tomēr velti spēki izrādījās par vāju. Jau mēģināju, viņš turpināja, bet stublāja miza ir cietāka nekā ozolam… Tad jau bezzobis varētu sakošļāt sakaltušu rupjmaizes gabalu.
- Rupjmaize! Jancis pēkšņi iesaucās un, ar pūlēm iebāzis roku kabatā, izvilka no tās apkaltušu maizes kanci. Biju pavisam piemirsis, ka no mājām paķēru līdzi maizi. Apēd to, un varbūt tavs izsalkums mazliet mitēsies! Tad tu varēsi vēlēties, lai šī pļava… hm… mežs beidzot pazūd. Un būsim glābti.
Zirgs satvēra pastiepto maizes doniņu un sāka kāri gremot. Pēc mirkļa viņš to norija un, aizvēris acis, kaut ko nomurmināja.
Atskanot dobjam paukšķim, Jancis nokrita sēdus. Mežs bija izzudis, un pār galvu atspīdēja rietošās saules stari.
- Uh, zēns atviegloti nopūtās. Ar vēlmēm jābūt uzmanīgākiem.
Ceriņš klusējot pamāja, baidoties ar kļūmīgiem vārdiem pievilināt jaunu nelaimi.
Jancis uzkāpa zirgam mugurā, un viņi pacēlās debesīs. Pļavas, meži un ielejas palika tālu zem viņiem, un pat augstās kalnu grēdas, kas, no lejas skatoties, šķita iesniedzamies tieši mākoņos, atradās zem kājām, rokas stiepiena attālumā. Tālu priekšā pavīdēja apvārsnis; tur rietošā saule jau pieskārās zemei. Tieši
turp viņus veda nepagurstošais ceļvedis gaismas stars no varavīksnes zīmes zēna plaukstā.
Ceriņš no visas sirds izbaudīja savu jauno prasmi lidošanu, un viņam tas izdevās lieliski. It kā baltais
* 5
zirgs visu mūžu to vien būtu darījis kā laidelējies augstu debesīs. Kad vienkārša lidošana bija apnikusi, viņš meta līkločus, pāris reižu apgriezās riņķī un būtu ar mieru pat apmest kādu kūleni gaisā, ja vien mugurā nesēdētu jātnieks.
- Janci, vai tu zini, ka tagad esi pilots? viņš iezviedzās.
- Laikam jau gan. Jancis iesmējās.
- Bet, ja tu esi pilots, kas esmu es?
- Tu esi vislabākais zirgs pasaulē, Jancis atbildēja un paplikšķināja pa viņa plato muguru.
- Tas man patīk, Ceriņš nobubināja.
Jancis juta, ka pamazām augumu pārņem patīkams nogurums, lai gan aizmigt nedrīkstēja. Tik augstu virs zemes tas būtu bīstami. Tomēr acis pašas vērās ciet, un Jancis drošības dēļ aptina pavadu ap rokām divreiz.
No pussnaudas viņu atmodināja Ceriņa balss:
- Janci, mēs esam klāt!
Miegs acumirklī pazuda kā nebijis. Seit zeme saskārās ar debesīm, kas no rietošās saules stariem krāsojās gluži sarkanas. Pat bez gaismas stara, kurš bija atvedis šurp, zēns zināja, ka te arī sāksies ceļš uz pēdējo Varavīksnes Valstību. Uz Sarkanā elfa zemi.
- Ceļš cauri Sapņu Valstībai ir beidzies, Ceriņš ierunājās. Vienīgā ieeja sārti debesu vārti te parādās tikai uz īsu brīdi, saulei rietot.
- Kā tu zini? Vai atkal nosapņoji? Jancis aizdomīgi nopētīja baltkrēpi.