Выбрать главу

-    Laimīgu ceļu! atskanēja daudzbalsīgs sauciens.

-   Uh, tas bija kaut kas! Jancis joprojām smaidīja, pēdējo reizi atskatīdamies pār plecu un mādams, līdz sarkano magoņu lauks pagaisa skatienam.

-   Bija gan, Ceriņš piekrita.

Tiklīdz magoņu lauks vairs nebija redzams, arī no sarkanās krāsas vairs nebija ne miņas.

Garām lidojoši putni viņus sveicināja kā senus pazi­ņas. Sākumā tas likās itin patīkami, bet drīz vien mute izkalta, atbildot uz neskaitāmajiem sveicieniem.

Tiklīdz taciņa ievijās mežā, iestājās klusums. Ceļinieki grasījās atviegloti uzelpot, bet ceļā pagadī­jās varens skudru pūznis, un skudras, padzirdējušas tuvojamies soļus, aši izlīda no tūkstošiem mazo aliņu un sastājās garumgarā kolonnā.

-    Ceriņ, novaidējās Jancis, ja man jāpasveicina katra no šīm skudrām, līdz mūža galam vairs nespēšu parunāt!

-     Laaaabdien! skudras braši noskandēja vienā balsī, un zēns atviegloti uzelpoja.

-    Labdien! Viņš no sirds priecājās, ka čaklie dar­boņi ir tik organizēti.

-      Bzzzz… bzzz… Ceriņš saklausīja tieši pie auss. Brīžiem šķita, ka viņa aste domāta tikai tam, lai atgai­ņātu uzmācīgus dundurus, kas nelaida garām izde­vību sāpīgi iedzelt. Pašķielējis sāņus, zirgs pacietīgi nogaidīja, līdz uzmācīgais zumzētājs nosēžas uz sāna un jau atvēzēja asti sitienam, kad pēkšņi viņu atturēja balss:

-   Heej, bzzz! Tu taču negrasies man sist, ko?!

Ceriņš pārsteigumā palika ar gaisā paceltu asti un

tik vien attapa kā muļķīgi atjautāt: Un kāpēc gan ne?

-   Tādēļ, ka Mīlestības Valstībā cits citam pāri nedara!

-   Vai tad tu pats tikko negrasījies man iedzelt?

-   Es? Dundurs izbolīja jau tā apaļās acis. Kā tev kaut kas tāds var ienākt prātā? Es tikai nolaidos maz­liet atpūsties un pie viena sasveicināties.

-   Atļauj dot tev vienu padomu! Citreiz atpūties kaut kur citur, nevis man uz muguras. Mana aste nejauši var atvēzēties ātrāk, pirms spēsi pateikt: "Sveiki!" Ceriņš nosprauslojās.

-    Paldies, draugs! Dundurs pieklājīgi pasmaidīja un, drošs paliek nedrošs, pavirzījās tuvāk Ceriņa gal­vai, lai aste viņu nevarētu aizsniegt. Māte jau bērnībā dunduru bija mācījusi piesargāties no svešzemnie­kiem, bet līdz šim, gandrīz mēnesi garajā mūžā, viņš vēl nebija saticis nevienu, kas būtu ieceļojis no svešām zemēm, un šī mācība bija piemirsusies.

-    Kurp jūs dosieties? dundurs pēc brīža atkal iezumzējās.

-   Uz Dūmakas Valstību, Jancis atbildēja, kamēr Ceriņš atkal mēģināja apslāpēt vēlmi ar vienu astes vēzienu notraukt ziņkārīgo kukaini.

-       Uz Dūmakas Valstību?! izbrīnījies pārjautāja dundurs. Bet tur taču nav ne kripatiņas no mīlestī­bas…

-      Mēs nemeklējam mīlestību. Ceriņš nodrebinājās pat zinot, ka dundurs nedzels, pār muguru pār­skrēja šermuli.

-   Ko tad?

-    Tev māte laikam nav mācījusi, ka nav pieklājīgi bāzt degunu citu darīšanās. Ceriņš pasmējās.

-   Man deguna nav, atcirta dundurs un izskatījās mazliet sapīcis.

Ceriņš iesmējās. Apnicīgais zumzētājs viņam patika arvien vairāk.

-   Ja negribi, nesaki ar'. Tik un tā Dūmakas Valstībā jūs iekšā netiksiet. Dundurs pacēlās spārnos un, parādījis mēli, laidās prom.

-  Kāpēc tad ne? Ceriņš joprojām smējās. Te nu bija Mīlestības Valstība! Vai tad mēles rādīšana piederas pie mīlestības?

-   Paši redzēsiet. Caur uguns vārtiem līdz šim vēl neviens nav izgājis, atskanēja klusa balss, un aizvai­notais dundurs bija prom.

-   Uguns vārtiem? Jancis domīgi novilka.

-  Neklausies tajā sīkulī! Ko viņš zina? Ceriņš braši attrauca, kaut arī augumam atkal pārskrēja neiz­skaidrojamas trīsas.

Jo tuvāk nāca Mīlestības Valstības robeža, jo klu­sāka kļuva apkārtne. Putni vairs netrallināja. Ja arī kāds dziedonis uzsāka dziesmu, tad steigšus to pabei­dza un centās aizlaisties uz citu vietu, uz Sarkanā elfa Valstības viduci. Varbūt putni sajuta tuvo Miglas Rausēja klātbūtni? Arī Janci pārņēma nepatika. Cik veikli kājas bija cilājušās mūzikas ritmā sarkansvārču magoņu laukā, tik neveikli tās tagad pinās aiz katra akmens un zāles kumšķa.

-    Paskaties! Jancis skaļi izsaucās, pamanījis, ka pāri priežu un egļu galotnēm spīd koši sarkanas debe­sis. Tur droši vien ir vārti uz Dūmakas Valstību.

Ceriņš salieca priekškājas ceļgalos, aicinot Janci sēsties mugurā. Zēns nelika divreiz lūgties, un jau pēc mirkļa draugi vēja ātrumā traucās pretī spilgtajai gaismai.

Tas, kas sākumā bija šķitis saulriets, izrādījās pavi­sam kas cits. Tieši pretī sprakstēja un locījās milzīgas ugunsmēles. Tieši tā dundurs bija teicis uguns vārti. • Kukaiņa sacīto gan negribējās atcerēties, jo viņš bija brīdinājis, ka līdz šim neviens nebija ticis cauri uguns vārtiem.

-     Ceriņ, aiziet, pirms esam nobijušies! Jancis nočukstēja un piekļāvās zirga mugurai.

Ceriņš saspringa, gatavodamies lēcienam. Pēkšņi viņam pie auss atskanēja: Zzzzz… Pagaidi… Zzzzz…

-   Tu? Ko tu te dari? zirgs pārsteigts jautāja, pama­nījis to pašu dunduru, ko pirms brīža bija aizdzinis.

-    Gribu atvainoties par to, ka parādīju tev mēli… Tas nebija jauki no manas puses.

-        Ir jau labi, nebēdā, Ceriņš mierināja. Es pats tevi nokaitināju. Patiesībā tu esi tīri jauks kukainis.

-        Paldies! Dundurs atviegloti uzelpoja un, tramīgi paskatījies visapkārt, nočukstēja: Neejiet tur iekšā. Šie vārti jūs nogalinās.

-        Paldies, ka pabrīdināji! Jancis pamāja ar roku, un dundurs steidzīgi aizlaidās.

-        Ko tagad darīsim? zēns izmisis jautāja. Šķiet, ka dunduram taisnība. Mēs tur izcepsimies dzīvi. Karstums jūtams pat no šejienes…

Ceriņš spēra soli tuvāk uguns vārtiem, un degunā tūdaļ iecirtās sviluma smaka. Viņš atlēca atpakaļ, bet bija jau par vēlu. Baltā spalva uz pieres nošvirkstēja un sačokurojās, un miesa sāka neganti sūrstēt.

-        Nevar būt, ka viss beigsies tieši šeit, viņš mur­mināja un vēlreiz mēģināja tuvoties karstajai uguns sienai.

Zirgs saprata, ka to pārvarēt vienalga neizdosies, taču bez cīņas viņš nepadosies.

-        Ceriņ! Jancis iesaucās. Nekas vēl nav beidzies. Es zinu, kā tikt tur iekšā! Zēna balss bija tik dedzīga, ka zirgs pat nešaubījās, ka viss izdosies, lai gan nesa­prata kā.

-        Vai atceries Aukstuma Glabātāju? Jancis uzva­roši iesmējās.

-          Atceros… Ceriņš nedroši atbildēja, saraucis uzacis. Viņš joprojām nesaprata, kā Jancis nodomājis tikt cauri svelošajiem vārtiem un kāds tam sakars ar Aukstuma Glabātāju.

-        Man joprojām ir viņa dāvātais lāstekas gabaliņš. Vai atminies, cik auksti toreiz kļuva no viņa lāstekas?

-   To es pat gribēdams neaizmirstu, Ceriņš pamāja.

-    Esmu pārliecināts, ka šī dāvana atdzesēs vārtus pietiekami, lai mēs tiktu tiem cauri. Es skaitīšu līdz trīs, un tad aiziet!

Izvilcis no kabatas lāstekas gabaliņu, Jancis atvēzē­jās un iemeta tieši uguns kvēlojošajā rīklē. Tikko lies­mas saplaka, zēns iesaucās: Viens, divi… trīīīīs! un Ceriņš kā bulta metās cauri vārtiem.

Aukstuma Glabātāja lāstekas gabaliņš nespēja aiz­turēt svelmi ilgāk par acumirkli, bet ar to viņiem pil­nīgi pietika. Ar pāris vareniem lēcieniem viņi jau bija otrpus vārtiem.

XI NODAĻA dūmakas valstība jeb kur vilki miglā klejo