- Tad te dzīvo Miglas Rausējs, nočukstēja Jancis. Skaļāk runāt viņš neuzdrošinājās, baidoties, ka
ļaundaris viņu sadzirdēs un steigsies šurp.
- Te gan, Ceriņš tāpat čukstus atbildēja. Iestājās neomulīgs klusums. Te nebija dzirdama ne
putnu vīterošana, ne sienāžu sisināšana. Pelēcīga miglas dūmaka klusi ložņāja caur vientuļiem koku stumbriem, kas šķita tikpat sastinguši kā abi ceļinieki.
- Kā mēs atradīsim, kur Rausējs ieslodzījis elfus? Jancis attapās pirmais.
Ceriņš nodrebinājās. Miglas mitrās rokas jau bija paguvušas viņu aptaustīt, un spalva šķita gluži mikla.
- Viņš nabaga elfus noteikti iespundējis savā pilī. Atliek tos atrast un atbrīvot, baltkrēpis atbildēja.
- Bet kā mēs atradīsim pili? Jancis nesapratnē paraustīja plecus.
Sajā drūmajā vietā gaismas stars ceļu vairs nerādīja. Pacēlis plaukstu, zēns to nopētīja vēlreiz, cerēdams, ka varbūt tomēr mazā varavīksnes zīmīte dos kādu norādi, bet nekā…
- Mums nekas cits neatliek kā meklēt. Un, jo ātrāk sāksim, jo ātrāk atradīsim, Ceriņš nosprieda.
Pret šiem viedajiem vārdiem zēnam nebija, ko iebilst, un, ciešāk piespiedies pie zirga platās muguras, viņš bez vārdiem paskubināja draugu doties ceļā.
Klusi kā ēna Ceriņš slīdēja starp kokiem, kuri kailos zaru pirkstus kā plēsīgu zvēru ķetnas pleta pret debesīm. Likās, ka kuru katru brīdi kāds no tiem grubuļainos zaru pirkstus trieks tieši sejā. Viņi gāja un gāja, līdz saprata, ka jau labu brīdi riņķo pa apli. Vai tiešām nomaldījušies? Varbūt pats Miglas Rausējs jau zina par viņu ierašanos un uzsūtījis vadātāju? Jancis atcerējās vectētiņa stāstu par to, kā viņam reiz bija piemeties vadātājs jeb maldinātājs būtne, kas liek staigāt riņķī un apkārt pa vienu un to pašu vietu, neļaujot izkļūt no apburtā loka.
- Vai tu redzi to pašu ko es, vai arī man no miglas skatiens jau aptumšojies? Zēna pārdomas iztraucēja
Ceriņa balss.
- Ko tad? Jancis palūkojās apkārt un tūdaļ arī pamanīja mazu, piemīlīgu zaķēnu takas malā šķinām pavisam pelēko zāli.
- Sveiks, mazais! zēns klusi uzrunāja zaķēnu, cenzdamies to neaizbaidīt.
- Labdien! garausis atbildēja.
- Kā es priecājos satikt te kaut vienu dzīvu dvēseli! Jancis atviegloti nopūtās. Ja jau garausis prot runāt, varbūt arī pratīs izstāstīt, kā tikt ārā no šī nolāpītā meža.
- Esat apmaldījušies? zaķēns ierunājās. Varu izvest jūs uz ceļa, ja vēlaties.
- Protams, vēlamies. Ak, liels paldies tev, mazais! Mēs te maldāmies nezin cik ilgi.
- Sekojiet man!
Zaķis līkločiem aizļepatoja starp koku stumbriem. Ceriņš tik tikko spēja ar acīm izsekot, aiz kura koka vai takas līkuma nozūd zvērēna pelēkbaltā mugura, un steigšus rikšoja pakaļ. Jo tālāk viņi gāja, jo biezāka migla viņus apņēma.
Klau, garausi! Jancis uzsauca. Vai vēl tālu jāiet?
Brīdi valdīja pilnīgs klusums. Mirkli šķita, ka zaķis pazudis no redzesloka, bet te pēkšņi viņš parādījās gluži blakus.
- Nav tālu. Te jūsu ceļš ir galā.
Jancis pameta neizpratnes pilnu skatienu visapkārt, taču no ceļa nebija ne miņas. Viņi bija nonākuši vēl dziļākā biežņā nekā iepriekš, kad riņķoja divatā ar Ceriņu.
- Ko tas nozīmē? Ceriņš spēra soli uz priekšu un tūdaļ sajuta, ka pamats zem kājām pazūd.
Viņš izmisīgi iezviedzās. Mazais zaķēns iesmējās ļauni čerkstošiem smiekliem un, palēcies sāņus, nozuda.
Ar dobju blurkšķi baltais zirgs iestiga purva akacī līdz pat krūtīm. Tikai tagad draugi saprata, ka mazais zaķēns nebija neviens cits kā pats maldinātājs, kas viņus vadājis riņķī un apkārt un tagad atvedis šurp, uz purvu, lai nogremdētu akacī.
- Te mūsu ceļš nebeigsies vis! Jancis uzsauca un, nolēcis no zirga, vilka aiz pavadas, cik vien spēja.
Tomēr akacis bija stiprāks un centimetru pa centimetram nelaimīgo Ceriņu neglābjami iesūca arvien dziļāk un dziļāk.
- Turies, Ceriņ, turies! Es tevi dabūšu laukā! Zēns, neizlaidis pavadu no rokām, ar skatienu iztaustīja apkārtni tik tālu, cik nu tas bija iespējams biezās miglas dēļ. Par laimi, turpat netālu pamanīja, ka zemē vāļājas paprāvs koka stumbenis. Paķēris aiz viena gala, zēns atspēries vilka to uz akača pusi. Koks bija smags. Ar lielām pūlēm, stiepjot un ripinot, viņš beidzot to aizvēla līdz akacim un piestūma Ceriņam pie krūtīm. Koka gabals bija pietiekami garš, un tā gali stingri atbalstījās uz cietās zemes akača malās.
- Saņemies, Cerin! Aiziet! Jancis uzsauca un, cieši satvēris pavadu, vilka to uz savu pusi. Neko vairāk palīdzēt viņš nevarēja: ja spertu kaut soli tuvāk, purvs viņu iesūktu akacī. Pagurušais zirgs rāvās uz priekšu, cik spēka, līdz beidzot purvs padevās un kumeļa kreiso priekškāju atlaida no gūsta. Pārlicis to pār koka stumbeni, Ceriņš pamazām izkārpījās no akača zampas, drīz arī otra priekškāja bija atbrīvota. Saņēmis pēdējos spēkus, baltais zirgs atspiedās ar krūtīm pret stumbeni un raušus izrāvās no alkatīgajām purva ķetnām. Smagi elsdams, viņš nogāzās uz sāniem un palika guļam akača malā. Purva duļķainā acs, neapmierināti burbuļojot, pamazām aizvērās.
- Paldies, draugs! Ceriņš pieglauda galvu Janča rokām.
- Manu mīļo Ceriņ, zēns apskāva zirga trīsošo kaklu, es biju tik ļoti nobijies, ka tu netiksi laukā…
- Nu jau viss aiz muguras, zirgs mierināja un noklusēja, ka arī pats bija pārbijies līdz nemaņai. Iesim tālāk! Purva maldinātājs atņēmis pārāk daudz laika. Tagad jau arī Miglas Rausējs noteikti zina, ka esam šeit.
- Tev taisnība. Iesim ātrāk prom! Tikai kā mēs atradīsim ceļu?
- Es atradīšu, nebaidies. Vadātājam nav varas pār zirgiem. Tie vienmēr spēj atrast pareizo ceļu. Pirmīt tas radījums man sajauca galvu. Vairs tas neatkārtosies.
Ceriņš apņēmīgi nopētīja vairākus savrup augošos kokus un apmierināti māja ar galvu.
- Dosimies uz Ziemeļiem, viņš teica un pagriezās.
- Kā tu zini, ka tur ir Ziemeļi?
- Pavēro koku stumbrus! Redzi vienā pusē miza ir tumšāka un ķērpjiem apaugusi. Tā ir ziemeļu puse. Vai tad vectēvs tev neko nav stāstījis? Viņš noteikti zina ļoti daudz par to, kā mežā nenomaldīties.
- Ir stāstījis, bet es neko daudz neatceros, Jancis piesarka.
Bija kauns atzīties, ka vectētiņa stāsti par debespušu noteikšanu zēnam nešķita interesanti. Ceriņam bija taisnība: priežu stumbrus ķērpji klāja tikai vienā pusē. Arī kāds vientuļš, pelēks laukakmens bija apaudzis ar sūnu un ķērpjiem tieši tāpat.
- Padzersimies un iesim! Ceriņš ierunājās un pielieca galvu pie kupla sūnu pudurīša, lai ar lūpām no tām iegūtu veldzējošo mitrumu.
Jancis pietupās un sekoja viņa paraugam. Saspiedis sūnas, viņš gaidīja, līdz delnas piepildās ar ūdeni. Saviebies viņš izdzēra mazliet pēc pelējuma dvakojošā šķidruma un piecēlās.
- Negaršīgs, vai ne? Ceriņš skumji iesmējās. Miglas Rausējs nolaupījis itin visu šai zemei. Pat sūnām ūdens svaigumu noskaudis.
Viņi klusēdami devās uz priekšu, uzmanīgi vērojot ceļu zem kājām. Jancis gāja pa priekšu un ar garu koka zaru ik pa brīdim pabakstīja mīkstās sūnas zem kājām, lai pārliecinātos, vai zem tām neslēpjas kāds nodevīgs purva akacis.
Mežs pamazām kļuva biezāks, un zeme zem kājām vairs nešūpojās. Viņi bija izkļuvuši no purva. Toties viņus apņēma migla un neparasts klusums visapkārt. Jancis nopētīja stumbrus, lai pārliecinātos, ka viņi joprojām ir uz pareizā ceļa. Šeit koki bija pavisam dīvaini: tos klāja garas švīkas. Līdzīgas rētas zēns bija redzējis mājās uz ābeles stumbra. Tās bija atstājuši melnā runča Mura nagi. Bet salīdzinājumā ar šo kaķa skrāpējumi bija tīrais nieks. Te dažas svītras stiepās vai visā viņa augumā. Jancis parādīja Ceriņam savainotos kokus, bet arī zirgam nebija ne jausmas, kas pie tā vainojams. Negribējās pat domāt, ka te, iespējams, klejo kāds nezvērs un asina nagus pret priedēm, kuras tinas miglas mākoņos.